Dažus centimetrus virs zemes – jaunie

Panākumu atslēga - cik labi iekļausies kolektīvā

Jau piecus gadus Liepājas Pilsētas centrālo slimnīcu viņa sauc par savējo. Viņu pazīst arī Talsu slimnīcā, kur viņa dežurē. Rīdziniece, kura Liepājā pavadījusi rezidentūras gadus un te arī palikusi.

Ceturtajā klasē saslimu ar dzelteno kaiti, un man bērnu nodaļā neatradās vieta, tāpēc nonācu pie pieaugušajiem. Tur, vērojot mediķu darbu, tas iepatikās. Savulaik bija doma par mākslinieces karjeru - tas no vecmāmiņas Mirdzas Ramanes, visiem zināmā Hugo Diega radītājas. Bet vecvectēvs (Ģederts Ramans, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātes dibinātājs - aut.), kura paša sapnis jaunībā bija medicīna, mani visādi atbalstīja, sagādājot dažādu medicīnas literatūru.

Liepājā nonācu pavisam nejauši - kādos kursos iepazinos ar šīs slimnīcas Dzemdību nodaļas vadītāju Ingu Vēveri, kura uzaicināja atbraukt un paskatīties, kā notiek darbs. Man iepatikās. Tagad savu nākotni saistu tieši ar Liepāju. Pirmkārt, jaunam ārstam perifērijā, salīdzinot ar galvaspilsētu, daudz vairāk uzticas un krietni ātrāk ļauj kļūt patstāvīgam. Otrkārt, kolēģu attiecības bieži vien ir draudzīgākas. Atceros, kā reiz kāda profesore teica: jūs varat būt, cik labi ārsti vien gribat, bet ļoti daudz no jūsu panākumiem noteiks tas, cik labi spēsit iekļauties kolektīvā. Tolaik domājām - tā nu gan nevar būt! Tagad esmu pārliecināta - profesorei bija taisnība! Nav tā, ka ik dienas man kāds nāktu klāt, sistu uz pleca un teiktu, cik tā mūsu Ieva ir forša, un tas arī nemaz nav vajadzīgs, taču zinu, ka vienmēr varu rēķināties ar kolēģu aizmuguri.

 Treškārt, iespējams sekot līdzi savu pacientu veselībai ne tikai slimnīcā, bet arī vēlākā posmā. Arī tas, ka te nav milzīgās burzmas, nav jāpavada laiks sastrēgumos vai vairākos transportlīdzekļos. Ja gribu, uz darbu dodos ar velosipēdu.

Pēc rezidentūras varēju doties atpakaļ uz Rīgu un bez darba noteikti nepaliktu. Tomēr rezidentūras laikā te bija pierasts, apmierināja arī darba apstākļi un iespēja profesionāli sevi pilnveidot. Vēl tas, ka Liepājas pašvaldība mani nodrošināja ar dzīvokli, un  algojums ļauj justies līdzvērtīgai klasesbiedriem, kuri nav izvēlējušies medicīnu. Arī tādēļ, ka pamazām veidojas mans pacientu loks. Tāpēc jaunam ārstam ir ļoti svarīgi strādāt slimnīcā.

Maldīgs ir uzskats, ka jaunie ārsti rautin raujas prom no Latvijas. Ir tādi, bet ne lielākā daļa. No Somijā pavadītā stažēšanās laika atceros kādu atgadījumu, kas stiprina manu pārliecību, ka nevajag laimi meklēt citā valstī. Starp ārstiem bija arī viens no Horvātijas. Ja citus kolēģi un pacienti uzrunāja vārdos vai uzvārdos, tad par viņu teica - nu tas tur ārsts no Horvātijas. Pat ne ar nievāšanu, taču kā par atšķirīgu. Tāpēc es negribu kaut kur citā valstī būt tā tur no Latvijas! Man ir labi šajā valstī kopā ar savu ģimeni un draugiem, man ir svarīgi runāt savā valodā, svinēt savus svētkus un atpūsties savās lauku mājās. Un darbs nav tā vērts, lai upurētu sev tuvas lietas.

Protams, lai nopelnītu pieklājīgu algu, jābūt gatavam daudz strādāt. Krietni par daudz. Taču pārguris cilvēks nevar pietiekoši labi koncentrēt uzmanību. Tas šobrīd medicīnā nepatīk, lai gan nebūt neesmu pret strādāšanu. Manā negarajā praksē bija arī laiks, kas lika pārdomāt izvēli. Tikko biju atnākusi uz Liepāju, darbā sekoja virkne dažādu sarežģījumu. Tiku tam pāri un tagad pavisam skaidri zinu, ka nevēlos profesiju mainīt. Lai kļūtu par patiešām labu ārsti, esmu gatava gan dažādiem sarūgtinājumiem, gan sadarboties ar kolēģiem, gan mācīties un pieņemt visu jauno. Un vēl - būt ļoti pacietīga.

Novēliet man veiksmi

Savu nākamo specialitāti viņš saista ar invazīvo radioloģiju, tāpēc pēc iespējas vairāk laika cenšas pavadīt P. Stradiņa slimnīcas Invazīvās radioloģijas laboratorijā. Studiju gados volontējis vispārējā ķirurģijā, neiroķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā, traumatoloģijā, bijis pārliecināts - būs ķirurgs. Lēmumu par labu radioloģijai pieņēmis tikai pāris dienas pirms dokumentu iesniegšanas rezidentūrā. Un ir patiešām apmierināts ar to.

Pazīstu vairākus labus ārstus, kuri uzkāpuši pa karjeras kāpnēm relatīvi īsā laikā. Lai to paveiktu, vajadzīgas zināšanas. Šie ārsti ir mierīgi, viņu miers nāk no zināšanām - viņi saprot, ko dara. Kontakts ar tādiem ārstiem nav apgrūtināts, viņi nav augstprātīgi, nav snobi. Protams, viņus ir pavadījusi arī veiksme. Ārsta profesija ir gan amats, gan māksla. Šī mākslas puse ir saistīta ar talantu, veiksmi. To zina jebkurš ķirurgs - var būt enciklopēdiskas zināšanas, bet uz operāciju galda - nu, nesanāk. Protams, pieredzei arī ir loma, bet ir jābūt vēl kaut kam. Es to saucu par veiksmi.

Savstarpējie kontakti, blats vienmēr ir nozīmīgs, ārstu profesija tiek nodota nākamām paaudzēm - tas vienmēr tā bijis un tā arī paliks. Bet mazā procentā gadījumu. Medicīna nav kāda slēgta kasta, kurā neviens no malas nevar iekļūt. Nepieciešams pietiekami daudz gribas, laika, talanta. Manā ģimenē nav neviena ārsta, nākas pašam strādāt un sevi pierādīt.

Scenārijs rītdienai? Kur un kas es būšu pēc desmit, divdesmit gadiem? To jautājumu man arī sieva uzdod, un es viņai neko konkrētu nevaru atbildēt. Gribētu palikt Latvijā, bet tas iespējams tikai tādā gadījumā, ja te būs labi, vismaz pieņemami darba apstākļi. Jā, pieļauju, ka varētu strādāt arī ārpus Rīgas - ja invazīvā radioloģija būs izplatīta rajonu centros, attālumi nav nepārvarami. Zinu, ka noteikti gribu iet zinātnes laukā. Invazīvā radioloģija ir jauna disciplīna, kurā Latvijā veiktie pētījumi varētu būt interesanti ne tikai lokāli, bet arī pasaulei.

Man šķiet, ka problēma, ka medicīnā nevar nopelnīt, jau pieder pagātnei. Drīzāk tie, kuri pirms pāris gadiem aizgājuši no medicīnas uz firmām, domā, kā atgriezties. Jo kas tad ir darbs farmācijas firmā? Četri seši simti latu bez augšanas iespējām, tikai prezentē produktu, tirgojies, pēc desmit gadiem nevienam nebūsi vajadzīgs. Protams, ja nebūsi pietiekami apņēmīgs virzīties pa karjeras kāpnēm, pārkvalificēties. Bet ārsts ir kaut kas vairāk, tā ir cienījama profesija! Zinu, ka būs jāstrādā daudz, vairākās darba vietās - tā ir norma. Bet nopelnīt var! Varbūt es esmu tāds optimists, jo saistu savu nākotni ar invazīvo radioloģiju. Pēc radioloģijas kursa noklausīšanās studentam nerodas vēlme nākt uz šejieni strādāt, tāpēc maz cilvēku zina, kas te notiek. Te ir iespējas gan augt, gan nopelnīt, varbūt daudz vairāk nekā citās specialitātēs. Turpinot reklāmas stāstu par invazīvo radioloģiju - kolēģi ir vēl viens pluss. Nav daudz invazīvo radiologu, tāpēc ir iespēja daudz ko praktiski darīt jau rezidentūras laikā. Protams, mani pieskata, bet diezgan daudz jau daru patstāvīgi.

Par ko ir bēdīgi? Maz laika ģimenei. Viņi cieš no manām daudzajām aktivitātēm Mazliet trūkst stabilitātes sajūtas. Man patiktu, ja precīzi zinātu, ko darīšu pēc desmit gadiem. Par naudu nerunāšu - vienmēr jau gribas pelnīt vairāk. Esmu atvērts visām profesionālajām iespējām. Man patīk, ka varu darboties intensīvi, pētīt jaunas ārstēšanas iespējas, programmas, tehnoloģijas. Tas viss padodas un sagādā prieku.

Deviņdesmit procentu darba un sviedru

Sertifikātu ieguvis pirms pieciem mēnešiem, rezidentūras laikā divus mēnešus stažējies Vācijā limfaloģijas un asinsvadu ķirurģijas klīnikās, 2005. gadā ieguvis Zariņa studiju ceļojuma stipendiju, pirms dažiem mēnešiem uzsācis darbu arī Katastrofu medicīnas centrā.

Starta kapitāls jaunam ārstam? Visvairāk jau vajadzīga pacietība un gribasspēks. Piekrītu teicienam, ka veiksmes un darba augļu pamatā ir deviņdesmit procenti darba un sviedru, atlikušie desmit - nepieciešamā talanta deva. Var ļoti daudz iemācīties, var pirkstus ievingrināt, darot pēc iespējas vairāk. Protams, zināšanām un kaut kādam klikšķim jābūt. Taču intuīcija atnāk un kļūst asāka ar uzkrāto pieredzi. Pazīšanās, kontakti palīdz, bet nav izšķiroši. Lai kaut ko sasniegtu medicīnā, veidotu karjeru, daudz kam citam laika pāri nepaliek, katrā ziņā personīgā dzīve nevar būt prioritāte. Saprotu kolēģus, kuriem medicīna nav pirmajā vietā. Amerikā, citviet Eiropā tu zini, ko upurē un ko par to saņem pretī.

Parunājot ar kolēģiem, kuri aizbraukuši, jāsecina - nu nav jau citur nekāda medusmaize! Vācijā, kur stažējos, ārsti arī ņaudēja, ka nav naudas, daudz jāstrādā. Arī viņi grib vairāk. Tiesa, viņi tur gan izskatījās laimīgāki nekā mēs. Mani Latvijā notur ģimene un draugi. Viņi atbalsta: viss taču būs labi! Darbs ir, kaut kādu naudu maksā, dzīvot var. Pesimistiski izklausās? Ja redzi, ka draugi var atļauties gadā divreiz aizbraukt uz kalniem slēpot, bet man pārsvarā jāstrādā, jāstrādā... Viņi nav vienpadsmit gadus studējuši, bet gandrīz divreiz īsāku laiku. Kaut kā rūgti ap dūšu sametas. Saprotu, ka svaigam ķirurgam tikko ar sertifikātu kabatā nav daudz to iespēju, un tomēr. No otras puses - nav nekādas nožēlas par savu izvēli. Tāpat kā skolas laikā arī tagad nenāk prātā neviena cita profesija, kurā gribētu strādāt. Darbs ir interesants, patiešām patīk. Bet vai ar to pietiek?

Grūtākais, manuprāt, uzsākot patstāvīgi strādāt, - lielā atbildības sajūta. Ja, rezidents būdams, stāvēju ārstam aiz muguras, tad tagad visa atbildība paša rokās. Protams, sarežģītākos, neskaidros gadījumos vienmēr konsultējos ar kolēģiem, tomēr tas nemazina atbildības smagumu. Kāpēc jauna ārsta attieksme pret pacientu ir atšķirīga, uzmanīgāka? Nezinu. Domāju, tas ir mīts. Aiz pieredzējuša ārsta raupjuma slēpjas pieredze.

Perspektīvā skatoties, gribētos darboties zinātnē, pagaidām esmu to nolicis malā, bet doma nav atmesta. Manā uztverē praktiskais darbs ir interesantāks par zinātni, taču vienā brīdī, kad esi iestrādājies praktiskajā laukā un iestājas zināma rutīna, zinātne ir viens no veidiem, kā izdaiļot ikdienu, vienlaicīgi dodot ieguldījumu nākotnē. Tā ir arī iespēja pašam vairāk uzzināt, augt.

Bezierunīgi peldēt pa likteņa straumi gan negribētos, jo visas upes tek lejup. Pašam jāstrādā, tad arī iespējas nāks; tās vajag izmantot. Salikt rokas klēpī, īdēt un gaidīt gaišo nākotni ­- tas nav man domāts.

Jaunie ļoti novērtē vidējo medicīnas personālu

Par sevi saka - neesmu ar ambīcijām, ļoti tendēta uz karjeru, tāpēc mans mērķis nekad nav bijis strādāt kādā Rīgas klīnikā. Protams, ambīcijas jaunajiem netraucē, tikai palīdz. Tomēr kā būtiskāko viņa nosauc jaunā ārsta prasmi izteikt savu viedokli.

Bauska nav mana dzimtā puse, arī personīgā dzīve mani te neatveda. Drīzāk nejaušība un ērtāka sadzīve. Bauskas slimnīca mani pārpirka no Tuberkulozes un plaušu slimību valsts aģentūras. Pēc augstskolas beigšanas aģentūra man apmaksāja stažēšanās kursus anestezioloģijā, un es apņēmos saistības te nostrādāt trīs gadus. Kamēr mācījos kursos, sāku arī strādāt ātrajā palīdzībā - daudz citu iespēju jaunam ārstam bez sertifikāta jau nemaz nav! Sagadījās, ka kolēģe, kura strādāja Bauskā, aicināja: atbrauc, apskaties, varbūt iepatiksies? Aizbraucu, izmēģināju pastrādāt dažas dežūras mēnesī, un slimnīca man piedāvāja: dosim dienesta dzīvokli, lielāku algu un atmaksāsim Tuberkulozes un plaušu slimību valsts aģentūrai kursu naudu. Tā nu tagad esmu parādā piecus gadus Bauskai, trīs jau būšu nostrādājusi.

Manuprāt, priekšrocību, strādājot rajona slimnīcā, ir krietni daudz. Vispirms jau katru dienu sastopos ar ļoti plašu darba spektru: narkozes gan bērniem, gan grūtniecēm, gan traumu slimniekiem, arī visi reanimācijas pacienti, avārijās cietušie, smagu sirds slimību slimnieki ir manējie. Ja ne visu dzīvi, tad kādu laiku rajona slimnīcā pastrādāt ir pat ļoti svētīgi! Esmu apmierināta ar savu lēmumu palikt Bauskā, patīk pilsēta, galvaspilsēta ir netālu. Vai palikšu te uz pastāvīgu dzīvošanu, visu izšķirs personīgā dzīve. Pieļauju, ka varētu mainīt arī specialitāti vai pat nodarbošanos - anestezioloģijā strādāt ilgāk par desmit piecpadsmit gadiem esot kaitīgi.

Domu aizbraukt no Latvijas neesmu nopietni apsvērusi, jo man ir desmit gadus vecs dēls. Dēls piedzima studiju laikā, personīgā dzīve tā sagriezās, ka paliku viena ar bērnu. Tagad brīnos, kā ar visu tiku galā: nakts dežūru laikā viņam organizēju aukli, pieskatījām uz maiņām ar māsu; visu paspēju, arī uz ballēm aiziet! Dēls ir daudz sēdējis ārstu istabā, dežūru dienās pēc skolas nācis uz slimnīcu. Izmācījās, paskatījās televizoru, pārnakšņoja turpat slimnīcā.

Neesmu izjutusi, ka mani kāds no vecākiem kolēģiem ļoti vērtētu, attiecības ir gaišas. Padomus prasīt nekautrējos. Grūtāk un svarīgāk man pat šķiet atrast labu kontaktu ar māsām. No vienas puses jāatrod veids, kā cilvēcīgi un pieklājīgi par mani vecākai māsai pateikt, kāpēc gribu rīkoties citādi nekā viņa uzskata. No otras puses saprotu, ka pieredzējusi māsa daudzas lietas zina labāk par mani, vajag ieklausīties.

Atceros savus pirmos izsaukumus ātrajā palīdzībā, nevaru pat aprakstīt to milzīgo nedrošību par sevi. Ļoti palīdzēja feldšeri. Jaunie ārsti patiešām novērtē vidējo personālu. Cits prot neuzkrītošāk pateikt priekšā, cits - augstprātīgāk: nu, kā tu to varēji nezināt?!

Grūtākais manā specialitātē ir darbs nevis ar pacientu, bet ar piederīgajiem. Izteikt prognozi, gatavot bēdīgam rezultātam, reizēm pacietīgi noklausīties dzīves stāstus. It sevišķi, ja runa ir par jauniešiem, kas cietuši avārijās, jaunām sievietēm, kurām paliek nepilngadīgi bērni. Tas ir gan psiholoģiski grūti, gan zināšanu pietrūkst. Reizēm saruna izdodas, citreiz šķiet - nē, cilvēks nesajutās labāk. Cik iespējams, mēģinu klausīties, kā kolēģi runā.

Esmu apguvusi darbu arī ar mākslīgās nieres aparātu, mācījos kursos slimnīcā Gaiļezers, uz Bauskas slimnīcu brauca profesors Viesturs Liguts. Manā praksē jau bijuši divi pacienti, kuriem tika izņemtas nieres transplantācijas operācijai. Man bija iespēja redzēt, cik profesionāli strādā dr. Sergejs Truškovs ar savu brigādi no Transplantācijas centra. Taču atzīšos - psiholoģiski ir ļoti grūti atslēgt aparatūru, kaut arī zini, ka gadījums ir bezcerīgs.

Protams, brīžiem, kad saskaros ar sistēmas nebūšanām, nolaižas rokas. Bet kopumā man ļoti patīk savs darbs. Jo grūtāk un jo rezultāts ir labāks, jo lielāks ir gandarījums.

Foto: Matīss Ābele, Egons Zīverts, Kurzemes Vārds