Dace Tropa, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas virsārste
Kad esi uzrāpies uz kārtējā sasniegumu pakāpiena un šķiet, teju, teju aiz astes noķerts sensacionāls atklājums, kas līdzēs cilvēcei efektīvāk uzveikt kādu slimību, ieraugi – priekšā nākamais kāpiens...” Šos vārdus atradu rakstā Jaunais, kas nav labi aizmirsts vecais – tie varētu derēt par moto arī citiem žurnāla rakstiem un medicīnas zinātnei vispār, arī neonatoloģijā, kurā strādāju es. Neskatoties uz ātrumu, ar kādu jaunās tehnoloģijas tiek attīstītas un ieviestas, praksē problēmas nemazinās. Un vēl neonatoloģijas profesors B. Sanders no ASV, vadot kursus Latvijā atgādināja, ka medicīnā katra nostrādātā piecgade liek pārvērtēt savas zināšanas un konstatēt, ka apmēram 5-10% no tām vairs nav aktuālas un praksē pielietot nevar.
Ar lepnumu vienmēr lasu savas slimnīcas kolēģu rakstus, prieks – tomēr savējie. Noderīga, labi sakārtota pediatrijas profila informācija ir prof. V. Staņēvičas rakstā par juvenilo idiopātisko artrītu. Labs palīgs arī studentiem – nākamā sesija nav aiz kalniem!
I. Dzīvītes raksts stāsta par maz pazīstamām cukura diabēta formām bērniem un pusaudžiem; to sevišķi gribas ieteikt ģimenes ārstiem, kuru aprūpē šobrīd ir arī bērni. Dr. D. Ģīļa raksts apliecina – medicīnā nav lielu un mazu problēmu; ja tā cilvēkam traucē dzīvot – medicīnai tā jārisina.
Mātišķs prieks un lepnums par jaunajiem, bez viņiem mēs nekādi nevaram, jaunie – tā ir uzdrīkstēšanās, entuziasms un attīstība, tās ir arī mūsu zināšanas, ko cenšamies nodot nākamai paaudzei, bet kas šobrīd ir tuvu riskam aizplūst prom – uz citām zemēm.
Labi, ka žurnāls atspoguļo citās valstīs redzēto, varbūt to izlasīs šobrīd vadošie medicīnas darboņi, jo nācies dzirdēt –„šeit nav nekāda Dānija (vai arī cita valsts), te ir Latvija,” bet veselības aprūpe Latvijā tik ļoti vēl atšķiras no citām valstīm.
Fotoattēlā uz žurnāla vāka jūs redzat Latvijas mīļo dāmu roku un sirds darbus, kurus kā Ziemassvētku dāvanu saņēma mūsu nodaļas mazuļi. Lai labs šis gads visiem!
Līdztekus 1.un 2. tipa cukura diabētam sastopami arī retāki diabēta tipi, kas atšķiras ar klīniskām izpausmēm un ārstēšanas iespējām. Tā, piemēram, konstatēts, ka līdz 5% bērna vecumā saslimušo cukura diabēta pacientu un līdz 10% 2. tipa cukura diabēta slimnieku patiesībā slimo ar MODY.
Pati par sevi gripas sezona, ja tā drīkstētu sacīt, ir ierasta lieta. Tikai nevienam nav skaidri zināms, ko tieši vecā paziņa nesīs šoreiz un nākotnē. Visi pasaules vadošie gripas eksperti ir pārliecināti, ka būs jauna globāla gripas pandēmija. Uz jautājumu kad praktiski visi gripas eksperti atbild, ka drīz, iespējams, pat ļoti drīz. Tomēr, tā vai citādi - ir gripas laiks!
Juvenils idiopātisks artrīts, ko vēl nereti nepareizi dēvē par juvenilo reimatoīdo artrītu, ir heterogēna hronisku iekaisuma slimību grupa, pie kuras pieder vairāki atšķirīgi slimības tipi un apakštipi. Šobrīd pieejamo ilgtermiņa (7-28 gadi) pētījumu rezultāti liecina, ka ilgstoša slimības remisija tiek sasniegta tikai 31-63% gadījumu. Tomēr, neskatoties uz šiem datiem, smaga paliekoša invaliditāte mūsdienās bērniem veidojas aizvien retāk.
Kāpēc rodas stress? Mūsdienu dzīves ritms ir kļuvis tik straujš un piesātināts, ka cilvēka organisms nespēj tam pietiekami ātri pielāgoties. Zūd līdzsvars starp cilvēka ārējo un iekšējo pasauli, rodas iekšējs diskomforts. Rezultātā cilvēka organismā notiek izmaiņas dažādos bioķīmiskajos procesos, ko mēs varam apzīmēt ar vienu vārdu - stress. Psihogēnas traumas un stress ir ļoti aktuālas tēmas mūsu sabiedrībā - iespējams apgalvot, ka mūsu vide un sabiedrība nav psihoekoloģiskas. Nedrīkstam aizmirst, ka lielākajai organisko slimību daļai ir psiholoģiskas izcelsmes raksturs.
Pēdējos desmit gados ir nomainījušās trīs videokolonoskopu paaudzes. Mūsdienu komerciālais modernais videokolonoskops palielina attēlu vismaz desmitkārtīgi, pētnieciskie – līdz pat tūkstoš reizēm, bet mūsu pieaugošās iespējas atduras pret skaudro realitāti – situācija ar zarnu tīrību nav uzlabojusies. Šīs publikācijas mērķis ir pievērst uzmanību ne tik plaši diskutētai, bet nozīmīgai problēmai – situācijai ar zarnu sagatavošanu pirms kolonoskopijas. Autori cer, ka minētais varētu noderēt arī tiem speciālistiem, kuriem zarnu sagatavošanas rezultāts nav tik aktuāls ikdienas darbā. Šī publikācija nav zinātniska, materiāls izmantots situācijas ilustrācijai.
Raksta mērķis ir atšifrēt informāciju, kas liecina par mikrometastāzi reģionālajā limfmezglā, lai atturētu no steidzīgas, nepamatotas limfadenektomijas, kas var inducēt melanomas progresiju.
Pēc literatūras datiem, Rietumeiropā sievietes ar stresa urīna inkontinenci līdz nonākšanai pie ārsta slimo ilgstoši – 60% no pacientēm vairāk nekā četrus gadus. Vismaz 25%, nesaņemot adekvātu terapiju piecu gadu laikā, no tālākas terapijas atsakās. [1] Latvijā stāvoklis ir daudz nopietnāks. Divas trešdaļas no konsultētajām pacientēm slimo vismaz piecus līdz desmit, daudzas – 20-30 gadus. Liela daļa pārtrauc izmeklēšanu un ārstēšanu jau pēc pirmās vizītes, lai gan diagnostikas un ārstēšanas iespējas, lai atrastu pareizāko risinājumu pat vissarežģītākajos gadījumos, ir pietiekami plašas.
Klīniski izšķir sekojošas autoimūnas aknu slimības: autoimūnu hepatītu, primāru biliāru cirozi un primāru sklerozējošu holangītu, kuras savstarpēji atšķiras ar diagnostisko un terapeitisko stratēģiju, prognozi (remisijas iespējamību) un asociāciju ar citām – autoimūnām un ļaundabīgām – slimībām. Primāra sklerozējoša holangīta vēlīnās stadijās izvēles ārstēšanas metode ir aknu transplantācija.
Kad esi uzrāpies uz kārtējā sasniegumu pakāpiena un šķiet, teju, teju aiz astes noķerts sensacionāls atklājums, kas līdzēs cilvēcei efektīvāk uzveikt kādu slimību, ieraugi – priekšā nākamais kāpiens. Arvien mainīgā un līdz galam neizzinātā cilvēka daba kā mūžīgs izaicinājums zinātniekiem liek meklēt atkal un atkal jaunas iespējas, ko piedāvāt mūsdienu medicīnai.
Viņa var būt skarba un nesaudzīga vārdos – pret kolēģiem, pret padotajiem, pret pacientiem. Pret visiem, kas to pelnījuši. Viņa var līksmi apskaut un sabučot visus. Protams, ja viņi ir to pelnījuši. Viņa, manuprāt, nevar tikai vienu – liekuļot un izlikties. Viņa – Gaiļezera Ginekoloģijas nodaļas vadītāja BAIBA PAIJE, ginekoloģe ar četrdesmit gadu stāžu. Šis būs viņas stāsts.
Šodien pasaulē vairs nediskutē par to, vai starptautiski atzītus kvalitātes vadības principus, ko izmanto daudzi ražošanas un pakalpojumu sfērā strādājoši uzņēmumi, iespējams piemērot arī ārstniecības un aprūpes pakalpojumiem slimnīcā. Tiesa, veselības aprūpes iestāde nav gluži veikals, kur nopirkt veselību, taču no medicīnas pakalpojuma kā produkta tiek sagaidīta zināma kvalitāte. Par Dānijā gūto pieredzi slimnīcas kvalitātes vadības jomā stāsta BKUS administratīvās daļas vadītāja slimnīcā Gaiļezers EVIJA PALČEJA un galvenā māsa DITA RAISKA.
Lai pievērstu uzmanību pasaulē arvien augošajam veselības aprūpes darbinieku trūkumam, kas savukārt met akmeņus veselības sistēmu pienācīgai darbībai, aizvadīto Pasaules Veselības organizācija bija izsludinājusi par cilvēkresursu gadu. AIGA RŪRĀNE, Pasaules Veselības organizācijas pārstāvniecības vadītāja Latvijā: „Problēma daudzviet ir briedusi gadu desmitiem ilgi, tai nav pievērsta pietiekama uzmanība, tāpēc daudzas valstis ir nopietnas krīzes priekšā. Tiek prognozēts, ka krīze nākamajos gados padziļināsies, tāpēc jārīkojas nekavējoties.” Viņa stāsta arī par izaicinājumiem, kas gaidāmi jau visdrīzākajā laikā.
Protams, viņi ir ļoti dažādi. Taču lielākoties rutīna viņiem vēl nav apgriezusi spārnus. Ir sapņi, liela apņemšanās, un, kaut arī ir nelielas bažas par rītdienu, viņi saka – viss iespējams! Viņi staigā dažus centimetrus virs zemes, un tas iedvesmo! Ko domā, kā jūtas jaunākās paaudzes ārsti, par to lasiet šoreiz. Bet jau nākamajos numuros piedāvāsim arī vidējās un vecākās paaudzes ārstu domas – salīdziniet!
Gada šķēre ir labs pamudinājums sākt jaunu dzīvi. Patiesībā to var darīt jebkurā brīdī, kaut tūlīt, ja vien ir pareizie atskaites punkti un motivācija. Vai tādus var atrast profesionālajā ikdienā? Ilustrācijai daži piemēri.
