Šovasar RAKUS stacionāra “Gaiļezers” Ginekoloģijas klīnika nosvinēja desmit gadu jubileju. Šajos gados palīdzība sniegta vairāk nekā 50 tūkstošiem sieviešu un veikts vairāk nekā 35 tūkstoši operāciju. Par to, kāda ir neredzamā “bilance”, — klīnikas vadītāja, ginekoloģe un dzemdību speciāliste Dr. NELLIJA LIETUVIETE.
Novērtēju komandas nemainīgo kodolu
Šie desmit gadi, īpaši pats sākums, nebija viegls, jo tika apvienotas divas nodaļas — Gaiļezera un Biķernieku slimnīcu kolektīvi ar dažādām tradīcijām un uzskatiem. Novērtēju to, ka desmit gadu laikā komanda nav daudz mainījusies. Ārsti, vecākā māsa, administratore, viss personāls. Cilvēki jau ir svarīgākie.
Mūsu klīnika ginekoloģijas jomā Latvijā ir “smagā artilērija” (Dr. Lietuviete paņem operāciju grafiku un skaita). Vidēji veicam 6—7 lielās operācijas dienā, līdz 20 operācijām, ja kopā skaita lielās un mazās operācijas. Četri atbildīgie dežuranti dežurējam trīs mēnešus gadā pēc slīdošā grafika, arī svētku dienās — ar telefonu rokās, lai “piesegtu” sarežģītos gadījumus. Šogad mūsu kolektīvam pievienojās septītā daktere, onkoginekoloģe. Esam par to priecīgi, jo bieži primāri onkoloģijas pacientes nokļūst arī pie mums; tā ir iespēja mums augt, attīstīties.
Ginekoloģija, dzemdniecība ir ļoti aizraujoša specialitāte, kas veiksmju gadījumā ātri sniedz gandarījumu, taču ikdienas darbs tik lielā un smagā klīnikā diemžēl nevilina jaunos dakterus atdot sevi visu. Un daļa, kas izvēlas šo specialitāti, sākumā neapzinās, cik grūts ceļš priekšā. Rezidenti, kas atnāk, savu izvēli motivē: izvēlējos šo specialitāti, jo patīk, kā dzimst bērniņi. Jā, tā ir gandarījuma skaistā puse, bet ir otra — kā viņi dzimst un cik daudz prasmes vajag, lai viņi piedzimtu normāli, lai pārdzīvotu sarežģījumus un tiktu ar tiem galā. Cik stundas fiziski un emocionāli jāpavada pie operāciju galda, cik negulētu nakšu, domājot par pacientu.
To vienmēr atgādinu jaunajiem ārstiem — ir jāapzinās savas fiziskās un psiholoģiskās spējas. Ir jābūt fiziskai sagatavotībai, ārpus darba noteikti jānodarbojas ar sportiskām aktivitātēm. Ja terapeitam ir laiks padomāt, tad akūtajā ginekoloģijā prāts un rokas strādā vienlaicīgi.
Tāpēc kolēģos visvairāk novērtēju profesionalitāti. Pleca sajūtu. Sarežģītās situācijās personiskās ambīcijas jānoliek malā, bez vienotības tās nepaveikt.
Sistēmiskās ačgārnības jeb Par lietu pareizo kārtību
Darbs ginekoloģijā stacionārā ir ļoti smags gan fiziski, gan psiholoģiski. Tāpēc virkne ārstu aiziet uz ambulatorajām pieņemšanām. Bet ne tikai tāpēc. Arī finansiāli izdevīgāk ir strādāt ambulatori, aktīvi operējošu ginekologu kļūst arvien mazāk. Diemžēl pietrūkst politiskās gribas, lai šo jautājumu sakārtotu. Lai būtu jēgpilna attīstības trepe, pa kuru kāpt un augt jaunajam speciālistam.
Ko varat prasīt no maksas rezidenta, kuram jāsamaksā 5120 eiro gada maksa (Rīgas Stradiņa universitātē), kuram ir ģimene un jāpelna iztika? Tas rada situāciju, ka pirmā gada rezidents ginekoloģijā bez praktiskas darba pieredzes sēž privātpraksē un par naudu pieņem pacientus. Ja jaunais speciālists nav strādājis akūtajā medicīnā, viņš nevar būt kvalificēts profesionālis!
Igauņi pieņēma politisku soli, kas deva labu rezultātu: aizliedza strādāt privātajā medicīnā, ja jaunais ārsts nav zināmu laiku nostrādājis valsts slimnīcā un ambulatorajā sektorā. Mums Ministru kabineta noteikumos ir “caurums”, jo jaunais ārsts cita sertificēta ārsta uzraudzībā var strādāt jebkurā vietā. Kāda ir šī uzraudzība, mēs labi saprotam...
Ja pēdējo gadu rezidents saņem vairāk nekā sertificēts ārsts, ja reģionā rezidentam par dežūru maksā vairāk nekā universitātes slimnīcā, tas nav loģiski. Tas neveicina specialitātes attīstību.
Izklausīsies didaktiski (“kad mēs augām...”), taču man patīk atcerēties laiku, kad sāku savas gaitas medicīnā. Toreiz tikt slimnīcā par ginekologu jaunajam ārstam bija grūti aizsniedzams sapnis, un to varēja piepildīt, ar milzīgu darbu pierādot sevi un aizstājot kolēģus, kas aizgāja pensijā.
Toreiz un tagad
Desmit gadu laikā ir augusi pacientu plūsma, ienāk jaunas metodes, bet nevarētu teikt, ka strādāt ir profesionāli grūtāk.
Strādāt kļuvis grūtāk tāpēc, ka ārstam prasa būt arī administratoram. Ir ieviestas dažādas e–sistēmas, kam būtu jāatvieglo mūsu dzīve, diemžēl tā nav. Atskaišu gatavošana nogurdina. Manuprāt, šajā darbā daudz vairāk varētu iesaistīt atbalsta personālu.
Ja agrāk reģionos bija daudz spēcīgu operējošu ginekologu, tagad atbildība atdota konkrētiem centriem. Tas ir pareizi, bet apzinos, ka daudzos gadījumos pacientam esam pēdējā instance. Ja pacients ir “gluds”, bez problēmām, tad reģionā viņu paņem. Līdzko sarežģījumi un vairākas iepriekšējas operācijas — sveiki, mēs esam klāt!
Pienāk brīdis, kad neviens aiz muguras nestāv
Mūsu priekšrocība — strādājam lielā daudzdisciplīnu slimnīcā, mums ir laba sadarbība ar citu specialitāšu ārstiem. Nekad nav bijis tā, ka nenāktu kāds palīgā vai atteiktu. Tas rada drošības izjūtu.
Taču jebkuram ārstam pienāk brīdis, kad neviens aiz muguras nestāv. Mans klasiskais teiciens operāciju zālē: vai varianti ir? Variantu nav. Pašiem jātiek galā. Šajā ziemā bija gadījums, ko tēlaini varu salīdzināt ar situāciju, kad iestiegu purvā, kājas izcelt nevaru un nav neviena, kas palīdzētu. Un tad ir jautājums: vai palikt tur uz vietas vai tomēr kaut kā tikt ārā? Līdzīgi operāciju zālē nevar paiet malā, aiztaisīt durvis, padomāt, atstāt pacientu un atgriezties pēc brīža. Ir varianti? Nav variantu!
Kā nonākam tur, kur esam…
Daudz ko nosaka raksturs, temperaments. Starp citu, esam analizējuši operējošos ginekologus pēc horoskopa zīmēm. Ļoti daudz ginekologu ir Lauvas, arī Auni. Uguns zīmes. Cilvēki, kam patīk izaicinājumi, kas nebaidās riskēt. Ginekologam, kurš grib virzīties uz priekšu, jābūt ambiciozam. Un tad dzīve pati noliek priekšā sarežģītos gadījumus. Bez šaubām, ja sarežģīto gadījumu daudz, no tiem nogurst, un tad ir laime saskarties ar vienkāršu rutīnas gadījumu. Kaut gan es saku: medicīnā nav rutīnas gadījumu. Kad pacientes man prasa: dakter, kurā dienā mani izrakstīsit? Atbildu: vispirms izdarām, tad runāsim.
Es un mana māsa (Inese Mihailova, asoc. profesore, RSU rezidentūras imunoloģijas programmas vadītāja — red.) esam beigušas Bebrenes vidusskolu ar zelta medaļu un Rīgas Medicīnas institūtu ar sarkano diplomu. Kā mana meita saka — biji zubra, teicamniece. Lai cik viegla būtu galva, bez darba nekas nav sasniedzams. Mēs ar māsu esam ar dažādu temperamentu, māsa aizgāja uz interno medicīnu, taču es skaidri zināju, ka nebūšu terapeits. Zināju, ka neiešu uz lielo ķirurģiju (kaut sanāca lielā ķirurģija), gribēju strādāt gan ar rokām, gan galvu. Piekrītu, roku veiklībai, fiziskajiem dotumiem ir loma, taču man patīk salīdzinājums ar panākumiem lielajā sportā — neviens čempions sportā nav tikai tāpēc, ka piedzimis ar fiziskām superdotībām, bez milzīga darba un domāšanas.
FOTO: Aiga Rēdmane
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada septembra numurā
