Mūsdienās pacientiem, kuriem ir refrakcijas kļūdas, ir iespēja pilnībā atbrīvoties no briļļu vai kontaktlēcu valkāšanas, lai uzlabotu savu redzes un dzīves kvalitāti. Lāzerkorekcija būtībā ir kosmētiska procedūra, kurai praktiski nav medicīnisku indikāciju. Tā ir piemērota pacientiem ar miopiju jeb tuvredzību, hipermetropiju jeb tālredzību un astigmatismu, kā arī, strauji attīstoties refraktīvajai ķirurģijai, tiek pilnveidotas presbiopijas korekcijas metodes.
Presbiopija skar apmēram 1,09 miljardus cilvēku pasaulē. 2015. gadā aptuveni 826 miljoniem cilvēku presbiopija nebija koriģēta. [1] Simptomu parādīšanās vidējais vecums 42—45 gadi.
Hronisku sāpju ārstēšanā līdztekus medikamentozai terapijai būtiska ir nefarmakoloģiska terapija un pacienta pašaprūpes prasmju uzlabošana.
Histērijas izpausmju dažādība var samulsināt. Cilvēki šo vārdu lieto dažādiem uzvedības traucējumiem, kas var svārstīties no vecumposma normas līdz smagai patoloģijai, kura ietekmē dzīves kvalitāti un ilgstoši jāārstē. Nereti, runājot par histērisku reakciju, iedomājamies mazuli, kas krīt gar zemi un kliedz publiskā vietā, klasiski — veikalā pie rotaļlietu plaukta. Taču bieži šajā gadījumā bērns spēj reaģēt uz apkārt notiekošo un pamanīt, ja situācija attīstās viņam vēlamajā virzienā.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.
