PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Histērijas daudzveidīgās izpausmes. DIR Floortime metode

J. Cīrule–Galuza, I. Naydina, K. Bulavkina, I. Štrāle, G. Heidemane
Pixabay.com
Histērijas izpausmju dažādība var samulsināt. Cilvēki šo vārdu lieto dažādiem uzvedības traucējumiem, kas var svārstīties no vecumposma normas līdz smagai patoloģijai, kura ietekmē dzīves kvalitāti un ilgstoši jāārstē. Nereti, runājot par histērisku reakciju, iedomājamies mazuli, kas krīt gar zemi un kliedz publiskā vietā, klasiski — veikalā pie rotaļlietu plaukta. Taču bieži šajā gadījumā bērns spēj reaģēt uz apkārt notiekošo un pamanīt, ja situācija attīstās viņam vēlamajā virzienā.

Līdzīgi izpaužas arī histērisko (jeb ne–epileptisko) krampju lēkme, kas var izskatīties pēc klasiskas epilepsijas lēkmes, — tā parasti notiek bērnam komfortablā vietā. Šādas lēkmes pārtraukšanai vairāk palīdz nevis klasiskie pretkrampju preparāti, bet kādas nepatīkamas ārstēšanas metodes pieminēšana vai apsvēršana, bērnam dzirdot.

Kopīgs šiem gadījumiem ir tas, ka process atkarīgs no apkārtējiem un var ievērot kādu mērķi, kura sasniegšanai varētu kalpot šāda uzvedība. Diemžēl, ja bērns tādā veidā panāk sev vēlamo, attiecīgais uzvedības modelis nostiprinās.

Cita veida histērijas lēkmes ir emocionāla un/vai sensoriska pārslodze stresa vai noguruma fonā. Palaidējfaktors var būt nemanāms vai grūti pamanāms, bet notiek sprādziens. Bērns nespēj atgūt kontroli pār notiekošo. Šajā brīdī viņš var sabiedēt apkārtējos vai pat iekļūt briesmās — skriet prom nezināmā virzienā, savainoties, gūt traumu. Pēc lēkmes bērns nereti nespēj saprast, kas ar viņu bija noticis, bieži vien, ja tiek jautāts, bērns var pateikt — “tas nebiju es”. Angliskais termins meltdown šo procesu attēlo kā nenovēršamu — kodolreakcija, reiz sākusies, pati neapstāsies, kamēr emocijas netiks izreaģētas.

Vēl vienu variantu, ko biežāk novēro pusaudžiem un pieaugušajiem, citādi sauc par funkcionāliem neiroloģiskiem traucējumiem, kad pārejoši atslēdzas kāda sensoriskā vai motoriskā funkcija: redze, dzirde, spēja staigāt. Traucējums stipri ietekmē gan pacienta, gan viņa ģimenes dzīves kvalitāti, risināšanai vajadzīga multidisciplināra pieeja, resursu un laika ieguldījums.

Problēmas aktualitāte, vecāku skatījums uz problēmu

Elektroniskā vidē tika veikta vecāku anketēšana nolūkā noskaidrot sabiedrības informētību par bērnu histēriju izpausmēm un biežumu. Aptaujā piedalījās 167 dalībnieki (99,4 % sieviešu) vecumā no 25 līdz 35 gadiem (77,2 %) un vecumā no 35 līdz 45 gadiem (16,2 %). Lielākajai daļai ir augstākā izglītība (84,4 %), 24 % respondentu strādā veselības aprūpes vai izglītības sistēmā, 59 % citā sfērā, pārējie — nestrādā/ir mājsaimnieces.

95 % respondentu uzskata vai vismaz domā, ka zina, kas ir histērija bērnam. 67 % pieredzējuši histēriju pašu bērnam, apmēram puse — redzējuši histēriju bērnam sabiedrībā. 10 % atzīmē, ka histērija biežāk redzēta pieaugušajiem. 

23 % neuzskata, ka bērnu histēriju gadījumā būtu jāvēršas pie speciālista, tomēr lielākā daļa uzskata, ka jāsazinās ar bērnu psihologu, neirologu vai pediatru (attiecīgi 54 %, 49 % un 27 %, attēls).

Kur vērsties vai kur esat vērsušies pēc palīdzības? Sabiedrības informētība par bērnu histēriju izpausmēm un biežumu Kur vērsties vai kur esat vērsušies pēc palīdzības? Sabiedrības informētība par bērnu histēriju izpausmēm un biežumu
Attēls
Kur vērsties vai kur esat vērsušies pēc palīdzības? Sabiedrības informētība par bērnu histēriju izpausmēm un biežumu
No tiem, kas pieredzējuši histēriju pašu bērnam (122), pēc palīdzības nekur nav vērsušies 77 vecāki, pārējie padomu vaicājuši vairāk pieredzējušiem vecākiem (21), pediatram (12), neirologam (12), psihologam (11), kā arī lasījuši attiecīgo literatūru (grāmatās, internetā), vērsušies pie ģimenes ārsta, osteopāta.

Aptaujāto vecāku sniegtie dati liecina, ka histērijas vienādā mērā sastopamas abu dzimumu bērniem, biežāk 1—3 gadu vecumā (60,7 %) un 3—7 gadu vecumā (29,5 %), kā arī pirmajam ģimenē dzimušajam bērnam (82 %).

Biežākās histēriju izpausmes: kliegšana/raudāšana, nekontrolējama uzvedība (atslēgšanās, nav iespējams histēriju pārtraukt vai bērnu ietekmēt), sišana, mantu mešana un krišana zemē, nereti atzīmēts arī elpas trūkums, žagošanās, valodas raustīšana.

Histērisko reakciju patofizioloģija un bioķīmija

Histērisko reakciju neirofizioloģijas pamatā ir emocionālās kontroles mehānisma disfunkcija. Pamatā tas saistās ar bērna nervu sistēmas nobriešanas disharmoniju, kas ir daudzfaktoru process. Emociju realizācija notiek caur veģetatīvajām un somatiskajām funkcijām, regulācijā piedalās endorfīni, serotonīns, dopamīns, histamīns, adrenalīns. Emociju formēšanās saistās ar garozas un zemgarozas procesiem: prefrontālā asociatīvā zona, limbiskais komplekss, hipotalāms un smadzeņu stumbrs. [10; 11]

Ir emociju karte, kur tiek rādīts universālo emociju pieredzes atspoguļojums ķermenī, kas ir kopīgs cilvēkiem neatkarīgi no vecuma, izcelsmes un kultūras. [12] Savukārt tādas ar emocijām saistītas ķermeniskas sajūtas var mulsināt un biedēt bērnu ar nenobriedušu nervu sistēmu vai sensoriskiem traucējumiem.

Jau no 20. gadsimta vidus tiek uzskatīts, ka galvenā daļa, kas anatomiski saistāma ar emocijām, ir limbiskā sistēma, īpaši amigdala, jo tās sinapsēs notiek darbība, kas sāpju sajūtas rezultātā formē bailes. [13] Šajā darbībā piedalās arī hipotalāms, stumbrs un autonomā nervu sistēma. Dusmu un agresijas formēšanā, kas bieži ir eksplozīvo izpausmju cēlonis, piedalās arī amigdala, orbitofrontālā garoza un priekšējās cingulārās garozas zonas, kā arī mugurējā hipotalāma daļa, Silvija vadu aptveroša pelēkā viela un vidussmadzeņu tegmentum daļa. [13]

Tā kā tieši šajās struktūrās pierādītas īpatnības cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem, viņiem histēriskās reakcijas biežāk radīsies tieši sensoriskās pārslodzes dēļ, būs noturīgākas un līdz ar vecumu nemazināsies.

Pētījumi par histēriskām reakcijām

Psiholoģijā Ž. P. Sartrs 1939. gadā histēriju apraksta kā negatīvu uzvedību, kas vērsta uz problēmas risināšanas noliegšanu un aizvietošanu ar citu problēmu. Emocionālu sabrukumu Sartrs sauc par aiziešanu no problēmām, runājot par histērijas reakciju pieaugušajiem: pirms lēkmes sākšanās notiek maģiska pasaules grūtību palielināšanās, kad apkārtējo pasauli cilvēks sāk uztvert kā kaut ko netaisnīgu un naidīgu. Histērija ir it kā atteikšanās risināt problēmas kā pieaugušajam, izvēloties bērnam raksturīgu reakcijas veidu. [1]

Histeroīdas personības pamati veidojas pirmajos septiņos dzīves gados, ja ir nesakārtotas attiecības ar tēvu. Sākumā tēvs ir mīlošs un atbalstošs, bet, bērnam augot, kļūst vēsāks, sāk atgrūst bērnu un tikai tad, kad bērns ir stipri apbēdināts un raud, tēvs izrāda līdzjūtību, samīļo, palīdz situāciju atrisināt. Bērnam nostiprinās priekšstats, ka būtiski ir emocionāli reaģēt uz nepatīkamām situācijām, bet neveidojas pieredze situāciju patstāvīgā risināšanā.

Vārds “histērija” radies no grieķu valodas vārda hysterikos — “klīstoša dzemde”. Sākotnēji tika uzskatīts, ka histērija ir tikai sieviešu slimība. Teoriju no uzsvara uz dzemdi pārvirzīja angļu ārsts Thomas Willis (1621—1675) un franču ārsts Pierre Briquet (1796—1881). Simptomi tika apvienoti histērijas sindromā, to sāka atpazīt arī vīriešu dzimuma pacientiem, kaut tradicionāli vīriešu gadījumā biežāk lietoja terminu “hipohondrija” un veselības traucējumiem aktīvāk meklēja medicīnisku pamatojumu. 19. gadsimtā interesi par histērijām izteikti veicināja franču neirologi.

Zīgmunds Freids sākotnēji koncentrējās uz atšķirībām starp organisku patoloģiju un histēriju un atrada korelāciju starp pieaugušo histēriskas izcelsmes slimībām un bērnībā piedzīvotu seksuālu vardarbību. Pēc daudzām liecībām par tādu pieredzi viņš sāka uzskatīt, ka reālo notikumu vietā bieži vien ir pacientu seksuālās fantāzijas, un tas deva pamatu psihoanalīzes virziena attīstībai. Sākotnēji Freids lietoja nosaukumu “konversijas slimība”, vēlāk tas transformējies par simptomātisku funkcionāli neiroloģisku slimību, veidojot tādu kā tiltu starp neiroloģiju un psihiatriju.

Pakāpeniski ar histēriju sāka saistīt arī “integrācijas vājumu”, kaprīzumu, “neseksuālo attiecību seksualizāciju”, izmainītu vajadzību pēc kontaktiem un pastiprinātu agresivitāti, bet šīs iezīmes attiecināmas arī uz bērnu histēriskām reakcijām.

Mūsdienās histērisko slimību izpētei izmanto funkcionālo izmeklējumu iespējas: EEG, fKMR, PET, SPECT. Atklājies, ka saistībā ar histēriskas izcelsmes parēzēm vērojama samazināta frontālo un subkortikālo ceļu darbības aktivitāte, kurai būtu jānodrošina motoriskā kontrole, bet histēriska redzes zuduma gadījumā samazinās aktivitāte garozas redzes zonā, respektīvi, vairākos pētījumos parādās izmaiņas zonās, kas atbild par konkrētās traucētās funkcijas nodrošināšanu. [2] Aprakstīts, ka simptomi pacientiem bieži vien izraisa lielāku traucējumu nekā ieguvumu, tātad var secināt, ka reakcijas nav saistītas tikai ar uzvedības modeli.

Datortomogrāfijā histēriskas reakcijas laikā ar vienas puses sensomotoriskiem traucējumiem var konstatēt paliekošu samazinājumu asins plūsmā talāmā un bazālajos ganglijos kontralaterāli deficītam, kas anatomiski atbilst arī ar emociju kontroli saistītajām zonām. Pēdējos gados publicēti jauni pētījumi par funkcionālām neiroloģiskām slimībām. [3] Šobrīd slimību klasifikatorā (DSM–5) funkcionālu neiroloģisku simptomātisku slimību/konversijas slimību definē atsevišķi.

Bērniem un pusaudžiem ar konversijas slimību konstatē palielinātu kreiso suplementāro motorisko zonu, labās puses augšējo gyrus temporalis un dorsomediālo prefrontālās garozas rajonu. Pacientiem ar ne–epileptiskiem (tātad histēriskas izcelsmes) krampjiem parādās kortikālas atrofijas iezīmes labajā puslodē, kā arī abpusēji smadzenītēs. Pacientiem ar funkcionālu hemiparēzi parādās biezāks garozas slānis premotoriskajā korteksā abpusēji. Arī bazālo gangliju izmērs abpusēji samazināts (nucleus caudatus un nucleus lentiformi), samazināts talāms labajā pusē. Pacientiem salīdzinājumā ar kontrolgrupu parādās kreisās puses amigdalas hiperaktivācija.

Pētījumos [4] atklāts, ka dažādām emocionālām un uzvedības problēmām bērnu un pusaudžu vecumā nav dzimuma un vecuma atšķirību, tās bieži mēdz pavadīt dažādas somatiskas slimības. Tāpēc emocionālie traucējumi bērnībā, pie kuriem zināmā mērā var pieskaitīt arī histēriskas reakcijas, pasliktina ģimenes dzīves kvalitāti un bērna izredzes iegūt kvalitatīvu izglītību un nodrošināt sev iztiku nākotnē, atrast vietu sabiedrībā.

Novērots, [5] ka agrīna disruptīva uzvedība bērniem (arī agresijas un autoagresijas izpausmes histērisko reakciju laikā) korelē ar patoloģiskām neiroattīstības atradēm un nereti liecina par agrīnu nopietnas problēmas sākumu. Disruptīva uzvedība, kas formējas pirmajos piecos dzīves gados, parasti norāda lielāku predispozīciju neiropsihiskām slimībām. Agrīnas distruptīvas reakcijas iedala trīs grupās:

  • noteikti fenotipi saistībā ar konkrētu mehānismu traucējumiem smadzenēs,
  • agrīni attīstījušies uzvedības traucējumi, ko pavada vairāku orgānu darbības traucējumi, kas ietekmē bērna attīstību kopumā,
  • neiroattīstības sindromi, kas veidojas perinatāli, ir daudzfaktoru, ar ģenētisku komponentu.

Šobrīd pēta iespējas, kādā veidā pēc agrīnām distruptīvas uzvedības izpausmēm paredzēt slimības attīstību un nodrošināt savlaicīgu, mērķtiecīgu izmeklēšanu un terapiju. [6] Pirmsskolas vecuma bērnu vecāku anketēšanā par viņu bērnu uzvedību un histērisko reakciju īpatnībām atklājās: ja 83 % bērnu t.s. temper tantrum (niķošanās) epizodes novērotas periodiski, tad 8,6 % bērnu — ikdienā. Prognozes ziņā nelabvēlīgākas epizodes ir prolongētas, neprognozējamas un/vai destruktīvas lēkmes. Var cerēt, ka atipiskās histērijas ar laiku varētu būt labs palīgs agrīnai iespējamu psihopatoloģiju atklāšanai ar labām korekcijas iespējām.

2007. gadā publicēts pētījums, kur temper tantrum īpatnības salīdzinātas parastiem pirmsskolas vecuma bērniem un bērniem ar depresiju un disruptīvu uzvedību kombinācijā ar klīniskām problēmām. [7]

Bērniem ar disruptīvas uzvedības diagnozi arī histērijas lēkmēs biežāk novēroja agresijas izpausmes. Šajā grupā nozīmīgi biežāk lēkmes izpaudās gan mājās, gan bērnudārzā, pašregulācijas atjaunošana šiem bērniem bija ilgāka. Bērni ar klīniski diagnosticētu depresiju izrādīja gan izteiktāku agresiju pret apkārtējiem objektiem un cilvēkiem, gan biežākas autoagresijas izpausmes. Arī šā pētījuma rezultāti dod cerību, ka histēriskas reakcijas spēs palīdzēt savlaicīgi atpazīt psihiatriska rakstura slimības.

Konstatēts, ka ģimene, kurā aug bērns ar uzvedības un emociju kontroles traucējumiem agrīnā vecumā, lielāku atbalstu var gūt no praktizējošas medmāsas, kas ar ģimeni tiekas regulārās vizītēs. [8] Bieži vien šāds atbalsts ir efektīvāks par papildu izmeklējumiem, nav nevajadzīgi jālieto medikamenti. Tieši medmāsa varētu pamanīt, kad temper tantrum izpausmes atbilst normai, bet kad uzvedība ir patoloģiska un jāiejaucas, lai slimību precizētu un ārstētu. Internetā ir iespējas neklātienē apgūt konsultāciju algoritmu ģimenēm, kuru bērniem ir temper tantrum problēma. [9]

Problēmas apraksts un DIR

Amerikāņu psihiatra Stenlija Grīnspena (Stanley Greenspan) izstrādātā DIR Floortime metode ir vēl viena pierādīti atzīta pieeja komunikācijas problēmu risināšanai darbā ar bērniem. DIR — abreviatūra, kur D (development) norāda bērna attīstības stadiju, I (individual) — viņa uztveres individuālās īpatnības, bet R (relationship–based) ir apvienojošais faktors, attiecības, kas nepieciešamas, lai caur dziļāku individuālo īpatnību izpratni sekmētu bērna attīstību, virzoties pa funkcionālajām “kāpnītēm”.

Attīstības pakāpieni, iespējamie histērisko reakciju palaidējfaktori un profilakses iespējas

Pašregulācija un uzmanība

Bērni jau no agrīna vecuma apgūst spējas saglabāt un atjaunot emocionālo līdzsvaru, no dzimšanas pievērš uzmanību visam, kas notiek apkārtnē, un kaut kā uz to reaģē. Interese par visu jauno (skaņām, priekšmetiem, pieskārieniem, smaržām) pārtop izziņas aktivitātēs, attīstoties bērna motoriskajām spējām.

Caur uztveres sistēmām (redzi, dzirdi, ožu, tausti u.c.) cilvēks saņem informāciju no apkārtējās vides. Pa aferentajiem ceļiem informācija nonāk galvas smadzenēs, tiek apstrādāta, novērtēta, veidojas attieksme — emocijas (patīk/nepatīk līmenī), kas izpaužas motoriskā atbildreakcijā, muskuļu reakcijā, kas ļauj pagriezt galvu, skatienu, pastiept roku, atstumt, pasmaidīt.

Mums ir redze, dzirde, tauste, propriorecepcija, vestibulārā sistēma, oža, garša, introcepcija (jušanas sistēma no iekšējiem orgāniem — sāpes, bads, vieglums, sāta sajūta vēderā). Katra no sensoriskajām sistēmām var darboties normāli vai arī būt hiperjutīga vai hipojutīga. Šajā līmenī par histēriskās reakcijas palaidējfaktoru var kalpot sensoriskā un/vai emocionāla pārslodze. Sajūtas bērnam ir pārāk spēcīgas, uzkrājas, bērna smadzenes netiek galā ar pieaugošo spriedzi.

Lai palīdzētu tikt galā ar histēriskām reakcijām, būtiski zināt, kura sensoriskā sistēma bērnam ir hiperjutīga, kas viņu pārlieku uzbudina, kas nomierina, un ņemt to vērā, plānojot bērna dienas kārtību vai apmeklējot pasākumus. Svarīgi iztēloties, cik un kādas sajūtas bērns piedzīvos tajā vai citā situācijā un cik daudz viņš spēj paciest. Ja histēriskā reakcija ir sākusies, svarīgi mazināt vai novērst visus stimulus, ko bērns uztver kā nepatīkamus, kairinošus (skaļš troksnis, spilgta gaisma, ātras kustības, pieskārieni).

Ļoti svarīgi, lai apkārtējie saglabātu mieru un pašsavaldīšanos. Var klusā balsī nomierinoši runāt vai dungot pazīstamu dziesmiņu, var pašūpot rokās, ja neprotestē, vai viegli paspiest, pamasēt rociņu vai kājiņu. Nebūtu labi šajā mirklī atstāt bērnu vienatnē, svarīgi ir būt blakus, ērtā attālumā, just līdzi un neatgādināt par cēloni, kas provocēja reakciju, neapspriest to un neko nesolīt. Galvenais — visiem nomierināties, bet pārējos jautājumus var risināt vēlāk.

Kontakts un saskarsme

Jau no divu mēnešu vecuma bērns spēj atbildēt uz cita cilvēka kontakta iniciatīvu un piedalīties aizvien garākās saskarsmes ķēdītēs, attīstot piesaisti tuviniekiem, un pakāpeniski atšķirt vecākus no pārējiem cilvēkiem.

Par palaidējfaktoru šajā līmenī var kalpot rupjš drošības robežu pārkāpums. Robežas nosaka pats bērns pēc savām komforta vai diskomforta sajūtām. Diskomfortu var sagādāt pārāk stipras skaņas, smaržas, pieskārieni, apkampieni, ātras kustības. Bērni nereti intuitīvi baidās no sensoriskām pārslodzēm un novēršas vai atslēdzas, lai justos pārliecināti un atgūtu spējas patstāvīgi regulēt savas emocionālās un sensoriskās drošības robežas. Viņi dziļāk un dziļāk ieiet savā pasaulē, kur neviens viņus nevar iztraucēt.

Pieaugušo uzdevums — bērnu lielajā pasaulē uzaicināt caur prieku, nevis vardarbīgi izvilkt viņu laukā, provocējot kliegšanu un histērisku reakciju. Jau sākot kontaktu ar bērnu, būtiski ņemt vērā viņa sensoriskās īpatnības, raksturīgo tempu un ritmu, reakciju uz pieaugušo emocijām, attālumu starp cilvēkiem, kuru bērns uzskata par drošu, un viņa spēju izturēt pieaugušā iesaisti bērna rotaļā.

Ir svarīgi savlaicīgi brīdināt bērnu par plānoto darbību, jautāt, vai var ņemt viņa rotaļlietu vai viņam pieskarties. Izmantojam ne tikai vārdus, bet arī žestus, mīmiku, skatienu, iespēju robežās arī vizuālus atbalsta līdzekļus. Svarīgi ļaut bērnam just kontroli pār saskarsmi, savām rotaļlietām, spēļu laukumu, un, ja kaut kas stipri nepatīk, saskarsmi pārtraukt. Ir ļoti svarīgi būt konsekventiem, izteikties skaidri un nepārprotami, lēmumus un priekšlikumus nemainīt strauji, ieturēt pauzes, piemeklēt tempu un ritmu, kas ir ērts bērnam, un saskarsmes gaitā palikt mierīgam.

Nodomu abpusēja komunikācija

Spēja izrādīt iniciatīvu un piedalīties neverbālā dialogā tipiski attīstītās ap bērna sesto dzīves mēnesi. Bērniem ar attīstības īpatnībām šī spēja attīstās ļoti lēni. Tas var būt saistīts ar kustību attīstības problēmām (žesti, mīmika) un uztveri (redzes, dzirdes īpatnības).

Tādiem bērniem grūti saprast, ko apkārtējie no viņiem vēlas, un tikpat grūti paziņot, ko vēlas viņi paši. Bērniem ar autiskā spektra traucējumiem ir grūti savu nodomu sasaistīt ar žestu, skatienu un vārdu. Atsevišķus vārdus un žestus viņi var apgūt, bet mērķtiecīga paziņošana par savu vēlmi ir izteikti apgrūtināta. Histēriju profilaksei šajā posmā jāizmanto izcilas novērošanas spējas, atšifrējot bērna signālus un sasaistot ar konkrētām vēlmēm vai nodomiem. Ir svarīgi strādāt pie tā, lai ar izmēģinājumu un kļūdu metodi iemācītos pacietīgi meklēt savu īpašo verbālo—neverbālo saziņas sistēmu, kas derēs konkrētajam bērnam.

Svarīgi, ka pieaugušais izvēlas bērnam vēlamo komunikācijas tempu un ritmu, izmanto īsas, saprotamas frāzes, emocionāli iekrāso savu runu, pastiprina to ar žestiem un vizuālo materiālu. Saskarsmes gaitā ir jābūt drošam, ka bērns sadzirdēja un viņam bija pietiekami ilgs laiks informācijas uztveršanai, pārdomām un atbildes formulēšanai. Nozīmīgi ir sagaidīt bērna atbildi, tāpēc jāietur pauze pēc jautājuma — tik gara, lai bērna attīstības īpatnību dēļ lēnāka atbildreakcija tomēr tiktu izpausta un pamanīta.

Sociālo uzdevumu risināšana

Šajā “pakāpienā” bērns apgūst spējas pārvarēt šķēršļus ceļā uz savas vēlmes piepildīšanu: gaidīt, plānot turpmākās darbības, bet, ja kaut kas nesanāk uzreiz, plānus koriģēt. Ja uzdevums ir pārāk sarežģīts vai nepietiek pacietības un uzkrātā spriedze nav savlaicīgi pamanīta, bērnam var sākties histēriska reakcija.

Rūpīgi jāvēro bērns un viņa signāli, ja viņš cenšas tikt galā ar samērā nopietnu un izaicinošu uzdevumu (nav nozīmes, vai tas ir pazudušas zeķes meklēšana vai matemātikas mājasdarbs). Šajā attīstības posmā histēriskās reakcijas nerodas strauji un spontāni, pirms tam var atpazīt periodu, kad bērna fiziskais, kognitīvais vai emocionālais resurss sāk izsīkt. Ļoti svarīgi pamanīt pirmās izsīkuma vai vilšanās pazīmes un atbalstīt bērnu emocionāli, uzmundrināt.

Veicot mājasdarbus, nepieciešamas īsas pauzes atpūtai. Tāpat ļoti asi bērns var reaģēt, ja viņa sasniegumi tiek ignorēti, jo mērķis bija grūti sasniedzams, bet pieaugušie nenovērtēja bērna pūles. Svarīgi izrādīt empātiju, just līdzi, no sirds paust pateicību bērnam par labi paveiktu darbu.

Simbolu veidošana un attīstība

Bērniem parādās sapņi, bailes, viņiem kļūst svarīgs apkārtējo novērtējums, vai viņi darījuši slikti vai labi, ko par viņiem saka citi. Histērisku reakciju šajā posmā var izraisīt bailes par monstriem zem gultas, kurus bērns izfantazējis vai pārcēlis savā realitātē no grāmatas vai animācijas filmas.

Nedrīkst noniecināt bērna bailes vai uzskatīt tās par izdomātām muļķībām. Ir svarīgi nomierināt, pabūt blakus, ieslēgt naktslampiņu, ja tumsā ir bail, kopā paskatīties zem gultas. Var kopā izdomāt stāstus par uzvaru pār monstriem, izvairīšanos no bīstamām situācijām. Sižetspēles laikā ir svarīgi ļaut bērnam izspēlēt jebkurus sižetus, arī slepkavības, katastrofas. Kopā ar bērnu rotaļā ir jācīnās ar situācijas sekām: vajag glābt cietušos, ārstēt ievainotos, arestēt noziedzniekus.

Šajā attīstības posmā ir jāizrunā drošības noteikumi bērnu laukumā, veikalā, uz ielas: ko darīt, ja gadās apmaldīties, kur un kā meklēt palīdzību. Ir sarežģīti novērst histērijas šajā etapā bērniem, ja viņi ir neverbāli vai runā ļoti vāji, tad jāņem talkā alternatīvie komunikācijas līdzekļi. Nerunājošiem bērniem par efektīvu komunikācijas līdzekli kļūst sižetspēle.

Loģiskās un abstraktās domāšanas attīstība

Šajā attīstības pakāpienā histērijas rodas krietni retāk. Bērns jau spēj runāt par problēmām, ieklausīties argumentos, analizēt situāciju. Viņš spēj izprast laika un telpas kategorijas (piemēram, “ilgi” vai “tālu”), var piekrist kompromisiem.

Šajā etapā histēriskās reakcijas palaidējfaktors parasti saistās ar sāpīgu kontaktu ar realitāti. Piemēram, bērns sapņo kļūt par autosacīkšu braucēju un sapņos sevi jau redz braucienā, bet viņam ļoti grūti pirmoreiz izprast, ka reālajā dzīvē viņš nekad nekļūs par autosacīkšu braucēju, jo viņam ir cerebrālā trieka un kustību koordinācija nestrādā pietiekami labi. Kad, saskaroties ar realitāti, sapnis sašķīst, reakcija var būt histēriska.

Lai mazinātu tādu varbūtību, ir svarīgi ar bērnu sarunāties, izzināt viņa sapņus, fantāzijas un plānus. Šādas situācijas var izspēlēt ar sižetspēles personāžiem, pievēršot uzmanību tam, ka dažreiz kādam personāžam izdodas piepildīt savu sapni, bet kādreiz ne un ka arī sapņi drīkst un var mainīties. Var runāt nevis par bērna realitāti, bet par spēles personāža realitāti. Svarīgi meklēt kopā ar bērnu, kā palīdzēt un atbalstīt šo personāžu spēles laikā. Ja grūti saprast vai ir pārāk sāpīgi skart tādu tēmu, var doties pie bērnu psihologa, kas palīdzēs pārvarēt sastapšanos ar realitāti. DIR Floortime pieeja palīdz caur rotaļu aktivitātēm risināt šādas problēmas. 

Akūta palīdzība histērijas gadījumā 

Ko darīt, kad bērns sāk kliegt, krīt gar zemi, vārtās? Vispirms jāsaprot, kādā lomā esat attiecīgajā situācijā, jo kopējo stresa līmeni vajadzētu iespējami pazemināt visiem situācijas dalībniekiem.

Ja esat garāmgājējs, var pajautāt vecākam, vai varat kaut kā līdzēt (piemēram, paturēt citu bērnu vai aizvākt tālāk kaut ko, kas bērnu šobrīd apdraud), bet, ja palīdzība nav nepieciešama, nevajadzētu lieki uzkavēties.

Ja esat speciālists vai ģimenes loceklis, jāpadomā, kādu atbalstu sniegt vecākam, lai viņš ir mierīgāks un neresursu stāvoklī neiekrīt kopā ar bērnu. Piedāvāt ūdeni, pateikt, ka arī tas pāries, parūpēties par drošību, piedāvāt mierīgāku vietu, kur iespējams nogādāt bērnu, lai viņam būtu laiks un telpa izdzīvot momentu un nomierināties. Var palīdzēt garāmgājējiem saprast, ka notiekošais tiek kontrolēts un nav nepieciešama uzkavēšanās un iejaukšanās.

Ja esat vecāks, kas nav paspējis pamanīt, ka bērnam sabiedriskā vietā tuvojas histērijas lēkme, varat atļauties justies sagrauts un vīlies, bet nedrīkstat rīkoties šīs frustrācijas iespaidā. Labākā kauja ir tā, no kuras izdevies izvairīties, tāpēc vecākiem jāmācās ievērot palaidējfaktorus un vides faktorus, kas var provocēt reakcijas sākšanos, un laikus to novērst: mazinot sensorisko pārslodzi bērnam ar sensoriskiem traucējumiem vai arī novēršot uzmanību bērnam ar tieksmi zaudēt pašregulāciju brīžos, kad vēlmes nonāk konfliktā ar iespējām.

Bērniem ar autiskā spektra traucējumiem pirms histērijas lēkmes parasti pastiprinās hiperkinēzes, stimuli, daži mēģina fiziski aizbēgt no vietas, kas provocē sensorisko pārslodzi. Tam ir jāpievērš uzmanība un jāpadara bērns par sabiedroto, mācot viņam savlaicīgi dot jums signālu par nepieciešamību palīdzēt, negaidot pilnīgu pašregulācijas zaudēšanu. Bērni ar pietiekami attīstītu kognīciju un runu ātri vien kļūst motivēti izvairīties no histērijas lēkmes, pirms tā sākusies, jo tā ir nepatīkama ne tikai vecākam, bet arī pašam bērnam.

Ja lēkme tomēr sākusies, jāparūpējas par drošību (gan bērna, gan apkārtējo), ja bērns atrodas vidē, kur var nodarīt sev pāri (asi stūri, plīstoši priekšmeti, ceļu satiksme utt.). Jāatceras, ka histērijas lēkme ir emociju, nevis uzvedības krīze, tāpēc uzvedības korekcijas metodes lēkmes laikā ir bezjēdzīgas, jāmēģina pazemināt stresa līmeni kopumā. Noteikti nevajadzētu dot bērnam to, kas tieši kalpoja par palaidējmehānismu lēkmei, jo, pat ja tas dos īslaicīgu efektu, problēmu tas nerisinās, turklāt var izraisīt uzvedības modeļa nostiprināšanos un atkārtošanos.

Ja sekojam Dr. Stjuarta Šarkera modelim, “ātrā palīdzība” histērijas lēkmes gadījumā ir šāda: pārtraucam darīt to, kas noveda pie lēkmes, ar ķermeņa valodu parādām, ka esam blakus un gatavi sniegt atbalstu, “atspoguļojam” bērna izjūtas ar saviem žestiem, sejas izteiksmi, galvas mājieniem, un, izmantojot īsas frāzes, dodam bērnam informāciju, ka esam blakus un saprotam viņa izjūtas, bet viņš ir drošībā un drīkst justies tā, kā šobrīd ir.

Var iepazīties arī ar specializētiem paņēmieniem, piemēram, Dženiferas Kollerī CALM tehnika (C — connect, A — affect, L — listening, M — mirroring) vērsta uz kortizola bloķēšanu, mazinot stresu; https://www.cbc.ca/stevenandchris/life/the-calm-technique. Pārrunas par to, kā sākās lēkme, kas to izprovocēja un kā uzvedās bērns, jāatliek uz laiku, kad visi nomierinājušies.

Taktika dažādu veidu histērisku reakciju gadījumā

Ar “klusajām histērijām” bieži vien jāstrādā komandā ar neirologu vai psihiatru, nepieciešams arī medikamentozs atbalsts. Toties temper tantrum un meltdown (tabula) ir situācijas, kurās nokļūst vecāki, tāpēc jautājumi par to norisi, iemesliem un taktiku bieži tiek apspriesti arī vizītēs pie pediatra vai ģimenes ārsta. Tā kā rīcība dažādu lēkmju veidu gadījumā atšķiras, būtu svarīgi iemācīties redzēt, kāda lēkme bērnu piemeklējusi konkrētajā momentā. Bieži vien lēkme, kas sākusies kā temper tantrum, pāriet sensoriskā pārslodzē un turpinās kā meltdown. 

Temper tantrum un meltdown salīdzinājums Temper tantrum un meltdown salīdzinājums
Tabula
Temper tantrum un meltdown salīdzinājums

Ir īpatnības lēkmes palaidējfaktoros, norisē un ilgumā, kas jāņem vērā, izvēloties veiksmīgāko proaktīvo taktiku lēkmju novēršanai vai biežuma un spilgtuma mazināšanai. Jebkuras lēkmes laikā jāsaglabā miers un neitralitāte; meltdown tipa lēkmes laikā ļoti noder sensoriskās sajūtas: glaudīšana, šūpošana, pazīstamas melodijas dungošana. Bērniem ar sensoriskā spektra problēmām īpaši svarīgi būt sagatavotiem pirms gaidāmajām sarežģītajām situācijām: darbības maiņa, nepieciešamība iziet cauri cilvēku pūlim, skaļai telpai, vietai ar spilgtu apgaismojumu utt. Jāmēģina saprast, kas kļuva par palaidējfaktoru: konkrētās izjūtas pārslodze, sāpes, bailes vai kas cits.

Temper tantrum gadījumā lietderīgi ir vienmēr dot bērnam iespēju situāciju kontrolēt, pareizi piedāvājot izvēli (nevis: “Tu gribi iet laukā?”, bet: “Vai tu gribi laukā iet ar zābaciņiem vai kurpītēm?”; nevis: “Tu vilksi kurpes kājās?”, bet: “Kuru kāju tu gribi apaut vispirms — labo vai kreiso?”). Ja lēkmi pavada agresīva uzvedība, atceramies, ka pamatā tomēr ir emocijas, un nesakām: “Kāpēc tu sit pa grīdu?”, bet sakām: “Man, šķiet, ka tu esi ļoti dusmīgs.” Ja bērns vēl spēj sadarboties, piedāvājam alternatīvas darbības, kas ļaus negatīvās emocijas “izlādēt”: palēkāt, sist spilvenam, plēst avīzi u.tml. Ir jāizvairās no skatītājiem un notikums jāapspriež tikai tad, kad bērns jau nomierinājies.

Lai mazinātu fizioloģisko stresu, var piedāvāt bērnam kaut ko padzerties vai uzēst, dažreiz lēkmes sākumā tas labi novērš uzmanību un atrisina problēmu. Ja esat situācijā, kad trūkst laika, jācenšas no histērijas lēkmes izvairīties, taču, ja laika pietiek — tā ir laba iespēja pabūt kopā ar bērnu šajā pieredzē, ļaujot viņam izdzīvot situāciju, kopā nomierināties un pieņemt, ka arī negatīvas emocijas ir dzīves sastāvdaļa, nevis pasaules gals un ka viņš prot ar to tikt galā veiksmīgi. Tā būs laba pieredze nākotnei un padarīs ciešākas vecāka un bērna savstarpējās attiecības.

Noslēgumā

Bērnu histēriju problēma ir samērā aktuāla mūsdienu vecākiem, kaut reti kļūst par iemeslu vizītei pie speciālistiem. Visvairāk par to satraucas māmiņas, kas audzina pirmo bērnu, kurš parasti ir pirmsskolas vecumā, un viņas ir gatavas dalīties savās domās par šo problēmu un biežāk uzskata to par nozīmīgu.

Svarīgi ir atšķirt normālas vecumposma izpausmes no patoloģiskiem procesiem, kas apgrūtina emociju kontroles mehānismu norisi un prasa papildu rīcību. Savlaicīgi konstatējot bērnam tādas problēmas, ir iespējams agrīni palīdzēt traucējumus pārvarēt, ierādot vecākiem pareizu rīcību, kas mazina histēriskās izpausmes un ļauj bērnam iemācīties un uzlabot emociju kontroles mehānismus.

Pietiekami agrīna rīcība ļaus izvairīties no ģimenes dzīves kvalitātes pasliktināšanās, kalpos kā profilakse uzvedības un mācīšanās traucējumiem vēlāk dzīvē, palīdzēs izvairīties no personības akcentuācijas attīstības, no nepieciešamības ilgstoši ārstēties un no invalidizācijas pieaugušā vecumā.

Literatūra

  1. Сартр ЖП. Очерк теории эмоций. Психология эмоций. Тексты. М., 1984: 120-137.
  2. Vuilleumier P, Chicherio C, Assal F, et al. Functional neuroanatomical correlates of hysterical sensorimotor loss. Brain, 2001; 124(6): 1077-1090, doi.org/10.1093/brain/124.6.1077
  3. Espay AJ, Aybek S, Carson A, et al. Current Concepts in Diagnosis and Treatment of Functional Neurological Disorders. JAMA Neurol, 2018; 75(9): 1132-1141. doi: 10.1001/jamaneurol.2018.1264. PMID: 29868890; PMCID: PMC7293766.
  4. Michael O Ogundele. Behavioural and emotional disorders in childhood: A brief overview for paediatricians. World J Clin Pediatr, 2018; 7(1): 9-26, doi: 10.5409/wjcp.v7.i1.9 PMCID: PMC5803568.
  5. Wakschlag LS, Perlman SB, Blair RJ, et al. The Neurodevelopmental Basis of Early Childhood Disruptive Behavior: Irritable and Callous Phenotypes as Exemplars. Am J Psychiatry, 2018; 175(2): 114-130, doi: 10.1176/appi.ajp.2017.17010045. PMID: 29145753; PMCID: PMC6075952.
  6. Wakschlag LS, Choi SW, Carter AS, et al. Defining the developmental parameters of temper loss in early childhood: implications for developmental psychopathology. J Child Psychol Psychiatry, 2012; 53(11): 1099-1108, doi: 10.1111/j.1469-7610.2012.02595.x. PMID: 22928674; PMCID: PMC3633202.
  7. Belden Andy C, et al. Temper tantrums in healthy versus depressed and disruptive preschoolers: defining tantrum behaviors associated with clinical problems. The Journal of pediatrics, 2008; 152(1): 117-122. doi:10.1016/j.jpeds.2007.06.030
  8. Daniels E, Mandleco B, Luthy KE. Assessment, management, and prevention of childhood temper tantrums. J Am Acad Nurse Pract, 2012; 24(10): 569-573. doi: 10.1111/j.1745-7599.2012.00755.x. PMID: 23006014.
  9. www.aanp.org
  10. Aberberga–Augškalne L, Koroļova O. Fizioloģija ārstiem. SIA Medicīnas apgāds, 2007; SIA Alise-T, 2007.
  11. Martin Trepel. Neiroanatomie. Struktur und Funktion 3. Auflage. Urban&Fischer, Munchen, Jena, 2004.
  12. Nummenmaa L, Glerean E, Hari R, Hietanen JK. Bodily maps of emotions. Proceedings of the National Academy of Sciences, 2014; 111(2): 646-651; DOI: 10.1073/pnas.1321664111
  13. Pilmane M. Zināmais un nezināmais par emocijām un anatomiju. Latvijas Ārsts, 2021/janv.
Lasītākais Doctus.lv
GUNTIS KARELIS: Grūtības ir spēcīgs motivētājs

Asociētais profesors GUNTIS KARELIS, RAKUS stacionāra “Gaiļezers” Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas vadītājs, neslēpj, ka studiju gados neiroloģija šķitusi ļoti sarežģīta un neizprotama medicīnas joma. Tad nu apņēmies to atšifrēt, nevis centies izvairīties no grūtībām un izaicinājumiem.

M. Lapsa
RENĀTE HELDA: cukura diabēts pandēmijas ēnā— katastrofāls ielaisto gadījumu skaits

Renāte Helda, endokrinoloģe “Veselības centrs 4”, Siguldas slimnīcā: "Kopš 1990. gadiem neatceros tik daudz ielaistu un nolaistu cukura diabēta gadījumu. Ar citām endokrīnajām slimībām pašreiz nav tik slikti, bet sekas varbūt vēl tikai parādīsies, piemēram, laikus neizoperēti vairogdziedzera vēži, kam prognoze ir samērā laba, ja tos ārstē savlaicīgi."

R. Helda
Mazkustīgums saistīts ar smagāku Covid-19 norisi un pat nāvi

Mazkustīgums ir saistīts ar smagāku Covid-19 gaitu un paaugstinātu nāves risku, secināts lielā ASV veiktā pētījumā. Pētījuma mērķis bija salīdzināt hospitalizācijas, uzņemšanas intensīvās terapijas nodaļā biežumu un mirstību Covid-19 pacientiem, kuri bija mazkustīgi, kuri bija nedaudz aktīvi vai kuri bija aktīvi atbilstoši fizisko aktivitāšu vadlīnijām

Doctus
SANAD II pētījums par valproāta vs. levetiracetāma efektivitāti un izmaksu ieguvumu salīdzinājumu

Valproāts ir pirmās līnijas zāļviela, lai ārstētu pacientus ar jaunatklātu idiopātisku, ģeneralizētu vai grūti klasificējamu epilepsiju. Izņēmums ir sievietes reproduktīvā vecumā potenciālā teratogēnā efekta dēļ. Levetiracetāms tiek izrakstīts arvien biežāk šai pacientu populācijai, neskaitoties uz pierādījumu trūkumu par tā efektivitāti un izmaksu ieguvumiem salīdzinājumā ar valproātu.

Doctus