Otrā tipa cukura diabēts (2TCD) ir heterogēna daudzfaktoru slimība, kam raksturīga hiperglikēmija, relatīvi izmainīta insulīna sekrēcija bēta šūnās un perifēra insulīnrezistence. Lai gan zināma loma ir iedzimtībai, tomēr ievērojams 2TCD sastopamības pieaugums pēdējās desmitgadēs ir tāpēc, ka daudzviet pasaulē uzplaukst “aptaukošanās epidēmija”, ko veicina neveselīgas uztura izvēles, regulāra pārēšanās un mazkustīgs dzīvesveids. Nozīme ir arī sabiedrības novecošanai. [8]
Pētījumā atklāts, ka divi izplatīti herpesvīrusi var veicināt glikozes metabolisma traucējumus un palielināt risku saslimt ar 2. tipa cukura diabētu ar herpesvīrusu inficētām personām.
Fakti ir satraucoši: katram desmitajam pasaules iedzīvotājam ir cukura diabēts, ap 2045. gadu pasaulē būs apmēram 700 miljoni cukura diabēta pacientu. Šobrīd aptuveni pusei cukura diabēts vēl nav diagnosticēts, taču neārstēta slimība nozīmē nopietnas komplikācijas: kardiovaskulāras, neiroloģiskas, nefroloģiskas utt. [1]
Par sāpēm vienā vai otrā locītavā pacienti pēc 50 gadu vecuma sūdzas samērā bieži. Ģimenes ārstam un citiem speciālistiem jārēķinās gan ar pacienta blakusslimībām, kas apgrūtina ārstēšanu, pazemina sāpju slieksni, gan arī ar nelīdzestību un mazkustīgu dzīvesveidu, kura dēļ sāpes nereti ir radušās.
D vitamīna daudzums organismā mūsu platuma grādos ir ļoti būtisks. Lai neciestu no hipovitaminozes sekām D vitamīna trūkuma dēļ, pacientiem jārekomendē tā regulāra lietošana atbilstīgās devās un samērīgi 25(OH)D līmenim asinīs.
Austrālijā veiktā pētījumā pierādīja, jo agrīnāk attīstās 2.tipa cukura diabēts, jo augstāks mirstības risks no sirds slimībām un insulta, bet zemāks mirstības risks no ļaundabīga audzēja.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.