Hronisku iekaisīgu imunoloģisku slimību, piemēram, reimatoīdā artrīta (RA), psoriātiskā artrīta (PsA), aksiālā spondiloartrīta (axSpA), sistēmas sarkanās vilkēdes, kā arī iekaisīgo zarnu slimību (IZS) un ādas psoriāzes ārstēšana pēdējo divdesmit gadu laikā ir piedzīvojusi milzīgu un revolucionāru attīstību.
Kaut arī regulāras fiziskas aktivitātes saistītas ar plaša spektra hronisku slimību profilaksi, to loma psoriātiskā artrīta profilaksē nav plaši pētīta. Līdz ar to klīnicisti var atturēties rekomendēt intensīvus treniņus pacientiem ar psoriāzi, baidoties par potenciāli trigerējošu ietekmi uz locītavu iekaisumu pacientiem ar subklīnisku psoriātisko artrītu (PsA). 2025.gada GRAPPA (Group for Research and Assessment of Psoriasis and Psoriatic Arthritis) ikgadējā tikšanās reizē tika pierādīts, ka fiziskai aktivitātei ir tieši preventīvs efekts!
Nespēja reaģēt uz mērķtiecīgiem slimību modificējošiem pretreimatisma līdzekļiem (tsDMARD) psoriātiskā artrīta gadījumā notiek aptuveni 0,35 gadījumos uz vienu cilvēku gadā.
Pierādīts, ka novēlota psoriātiskā artrīta (PsA) diagnoze saistīta ar sliktākām pacienta fiziskajām spējām. Pat sešu mēnešu kavēšanās no simptomu parādīšanās līdz pirmajai vizītei pie reimatologa rada sliktāku PsA iznākumu ar izteiktāku perifēro locītavu strukturālo bojājumu, sakroileītu un sliktāku funkcionālo stāvokli. Šai pacientu grupai ir palielināts sirds—asinsvadu sistēmas slimību, diabēta, metaboliskā sindroma un depresijas biežums. Kā varam PsA diagnosticēt agrāk?
Tika veikts sistemātisks publicētās literatūras pārskats, lai apkopotu pierādījumus par dzimumam raksturīgām atšķirībām psoriātiskā artrīta (PsA) klīniskajās pazīmēs, slimības aktivitātē un pacientu ziņotajos iznākumos (PRO), ieskaitot reakciju uz ārstēšanu.
Lai gan visbiežāk psoriāzes izpausmes ir ādā, tā asociēta arī ar sistēmisku iekaisumu un dažādām blakusslimībām (komorbiditātēm), kas saistītas ar autoimūniem procesiem. Viens no šiem procesiem ir psoriātiskais artrīts — iekaisīga, seronegatīva spondiloartropātija, kas kādā dzīves posmā attīstās 13—30 % psoriāzes pacientu.
Arvien vairāk par psoriāzi runā kā par sistēmisku slimību, saucot to par “psoriātisku slimību”, jo procesā iesaistās ne tikai āda, bet arī locītavas un iekšējie orgāni. Un, iespējams, ka psoriāze ir neatkarīgs riska faktors blakusslimību attīstībai. [3]
Ik gadu oktobrī tiek atzīmēta Pasaules psoriāzes diena, kuras mērķis ir izglītot sabiedrību par slimības cēloņiem un tās sekām, kā arī pievērst uzmanību jaunu medikamentu nepieciešamībai un pacientu izglītošanai par medikamentu lietošanu. Arī šogad daļa Latvijas dermatologu piedalījās šajā akcijā, pieņemot pacientus bez maksas vai par diferencētu samaksu. Pacienti psoriāzes dēļ cieš gan fiziski, gan psiholoģiski, jo dzīves kvalitātes kritums ir tāds pats kā 2. tipa cukura diabēta pacientiem. Raksta pamatā ir 2012. gadā izdotās “Psoriāzes ārstēšanas vadlīnijas”.
Sirds ir metaboliski ļoti aktīvs orgāns. Kardiālas patoloģijas gadījumā aizvien lielāku nozīmi iegūst medikamenti, kas ne tikai ietekmē hemodinamiku, bet ir mērķēti tieši uz miokarda metabolismu (trimetazidīns, ranolazīns, meldonijs), organisma metabolismu ar kardioprotektīvu efektu (SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti, metformīns, statīni), kas ir hemodinamiski neitrāli. Šajā rakstā tiks aplūkoti sirds metabolisma pamati un sniegts ieskats par šo medikamentu darbības mehānismu un indikācijām.
Ikgadējā Eiropas Kardiologu asociācijas kongresa apmeklētāji tika lutināti ar plašu klāstu izmaiņu un papildinājumu kardioloģijas jomā. Viens no tiem – atjaunotā, nu jau piektā miokarda infarkta (MI) universālā definīcija, kas šobrīd labāk paskaidro gan MI patofizioloģiskos mehānismus, gan klīnisko izvērtēšanu un objektīvus diagnostiskos kritērijus.
Ar vielmaiņas disfunkciju saistīta steatotiska aknu slimība (MASLD) bija statistiski nozīmīgi saistīta ar lielākām eozinofīlā ezofagīta (EoE) un gastroezofageālā refluksa slimības (GERS), kā arī tās fenotipu — neerozīvās refluksa slimības, erozīvā ezofagīta un Bareta barības vada — izredzēm visās vecuma grupās. Šīs saistības bija izteiktākas gados jauniem pieaugušajiem vecumā no 18 līdz 44 gadiem.
Hipotireoze pasaulē skar aptuveni 10 miljonus cilvēku, palēninot pacienta kognitīvos un metaboliskos procesus. Visbiežākie hipotireozes iemesli ir autoimūns tireoidīts, veikta tireoīdektomija, saņemta radioaktīva joda terapija. Šiem pacientiem lielākoties mūža garumā nepieciešama ilgtermiņa uzraudzība gan klīnisko simptomu, gan laboratorisko rādītāju izvērtēšanā.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
