Funkcionāli kustību traucējumi (FKT) ir bieži sastopama un invalidizējoša neiroloģisku slimību grupa ar ievērojamu socioekonomisku ietekmi. Tikai daži nejaušināti kontrolēti pētījumi ir analizējuši fizioterapijas un psihoterapijas efektivitāti kombinācijā, lai uzlabotu pacientu dzīves kvalitāti.
Hronisku sāpju ārstēšanā līdztekus medikamentozai terapijai būtiska ir nefarmakoloģiska terapija un pacienta pašaprūpes prasmju uzlabošana.
Migrēnas stigmatizācija ir zināms fenomens, par ko rakstījām arī 2024. gada Doctus septembra numurā. Tuvinieki, darba devēji un pat ārstniecības personas ne vienmēr izprot, ko nozīmē dzīvot ar migrēnu, pārciest regulāras galvassāpju lēkmes un nesaņemt vajadzīgo atbalstu. Bet, lai pielietu eļļu ugunij, jāteic, ka problēma ir ne tikai stigmatizējošā attieksme, ar ko migrēnas pacients saskaras, jo pētījumi rāda palielinātu risku dažādu blakusslimību un veselības traucējumu attīstībai.
Pieaugušajiem vecumā virs 65 gadiem augstāks bezmiega simptomu līmenis un biežāka miega zāļu lietošana bija saistīti ar paaugstinātu invaliditātes risku pēc gada.
Ir zināmi pieci riska faktori, kas ir atbildīgi par apmēram 50 % kardiovaskulāro slimību slogu pasaulē. Līdz šim maz pētīts, kā šo klasisko riska faktoru esamība vai neesamība ietekmē cilvēka dzīvildzi un saslimstību ar kardiovaskulārām slimībām.
Bērna mikrobioms sāk veidoties antenatālajā periodā, auglim atrodoties in utero. [3—5] Postnatāli notiek mikrobiotas progresīva diversifikācija, pieaugot mikroorganismu skaitam. Izmaiņas zarnu mikrobiotas līdzsvarā bērna vecumā var izraisīt disbiozi, kas predisponē dažādu slimību attīstībai turpmākajā dzīvē. [7] Tāpēc ir svarīgi atpazīt stāvokļus, kas palielina disbiozes risku bērniem, un sākt adekvātu terapiju, lai novērstu potenciālās sekas.
Eiropas Kardiologu biedrības (European Society of Cardiology — ESC) vadlīnijas par ātriju fibrilāciju (ĀF) ir pārskatītas un atjauninātas, ņemot vērā jaunos pētījumus un klīnisko pieredzi. Galvenās izmaiņas ārstēšanas stratēģijā 2024. gada vadlīnijās saistītas ar uzsvaru uz agrīnu ritma atjaunošanu un pacienta individuālā riska novērtējuma nozīmi.
