Normans Ruperts Barets (1903—1979) bija viens no spilgtākajiem 20. gadsimta britu ķirurģiem un viens no torakālās ķirurģijas attīstības pamatlicējiem Apvienotajā Karalistē (1. attēls). Paradoksāli, ka viņa vārds pasaulē visvairāk pazīstams saistībā ar Bareta barības vadu — stāvokli, kura patoģenēzi viņš sākotnēji interpretēja kļūdaini. Barets uzskatīja, ka cilindriskais epitēlijs barības vadā saistīts ar anatomiskām izmaiņām un “saīsinātu” barības vadu, nevis ar metaplāziju hroniska gastroezofageālā refluksa rezultātā. Vēlāk citi pētnieki precīzāk formulēja slimības mehānismu, tomēr eponīms saglabājās.
Glikagonam līdzīgais peptīds 1 (GLP1) un glikozes atkarīgais insulinotropiskais polipeptīds (GIP) ir zināmi ar savām kuņģa saturu aizturošām īpašībām. Lai salīdzinātu klīniski nozīmīga atlieku kuņģa tilpuma (RGV) attīstības risku GLP1/GIP agonistu lietotājiem pirms augšējās endoskopijas ar sedāciju, veikts pētījums.
Izaicinājums risināt sarežģīto un pacietība darāmo paveikt izcili. Šī kombinācija labi raksturo Dr. ANITU LAPIŅU, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” Endoskopiju nodaļas vadītāju. Novembrī nodaļa svin 40 gadu jubileju. Kad dakterei Lapiņai bija 29 gadi, viņa tika uzaicināta izveidot šo nodaļu. Tagad te gadā veic vairāk nekā desmit tūkstošus ārstniecisko un diagnostisko endoskopiju.
Pirmie diagnostisko endoskopisko instrumentu izmantošanas mēģinājumi Eiropā datēti tālajā 1805. gadā (Bozzini). Metodēm pakāpeniski pilnveidojoties, pirmos ziedu laikus endoskopija sasniedza pagājušā gadsimta 70. gados. Mūsdienās endoskopija ir gastroenterologa ikdienas darba neatņemama sastāvdaļa. Kad indicēti endoskopiski izmeklējumi gastroenteroloģijā? Kā sagatavoties procedūrai? Kāds ir komplikāciju risks?
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Mācību grāmata tapusi profesora Andra Jumtiņa redakcijā - gandrīz desmit gadu pēc pirmā izdevuma jaunajā grāmatā aktualizētas zināšanas par balsta un kustību aparāta traumatoloģiju un biežāk sastopamajām ortopēdiskajām slimībām, papildināts autoru loks un iekļautas jaunas nodaļas. Grāmata izdota arī elektroniskā formātā.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
