Atjaunināts nejaušinātu iedalījuma pētījumu sistemātiskais pārskats un metaanalīze parādīja, ka metilfenidāts (MPH) un deksmetilfenidāts (d MPH) ir saistīti ar nelielu, bet uzlabojumu līmeni klīniski nozīmīga noguruma mazināšanos pacientiem ar vēzi, salīdzinot ar placebo, kas kļūst klīniski nozīmīga aptuveni pēc 5 ārstēšanas nedēļām, nepalielinot ārstēšanas laikā radušos blakusefektu risku.
Turpinot rakstu par biežāk sastopamo ilgtermiņa komplikāciju pārvaldību pēc dzemdes kakla vēža terapijas, tiks apskatītas pārējās vēlīnās komplikācijas: limfocistas un limforeja, limfedēma, jatrogēna menopauze un tās izrietošās sekas, kā arī seksuāla disfunkcija. Raksta mērķis ir apzināt biežākās ar dzemdes kakla vēža (turpmāk — DzKV) ārstēšanu saistītās komplikācijas (attēls) un pārvaldības iespējas. [1—7] Pirmo raksta daļu aicinām lasīt Doctus septembra (2025) numurā.
Līdz šim izpratne par vēža risku attiecībā uz retiem patoģenētiskiem variantiem (rare pathogenic variants [RPV]) izgūti pārsvarā no ģimeņu pētījumiem, kuros varam sagaidīt ierobežotus rezultātus un neobjektivitātes riskus. Lai kvantificētu asociāciju starp RPV iepriekš zināmos vēža predispozīcijas gēnos pacientiem ar vienu vai vairākiem primāriem ļaundabīgiem audzējiem, veikts plašs ģenētisko saistību pētījums no Apvienotās Karalistes Biobankas datiem.
Preklīniskajos un novērojumu pētījumos izteikta hipotēze, ka fiziskās aktivitātes var uzlabot vēža iznākumu. Tomēr pagaidām iztrūkst neapstrīdamu pirmā līmeņa pierādījumu šim apgalvojumam.
Pēc Nacionālā veselības dienesta (NVD) datiem pacientu skaits, kuriem tiek sniegta valsts apmaksāta stacionārā paliatīvā aprūpe katru gadu pieaug (2017.gadā 1868 pacienti, 2018.gadā 1903 pacienti, 2019.gadā 2054 pacienti). Latvijā paliatīvajā aprūpē gultu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem atbilst Pasaules Bankas pētījumā par Latvijas veselības sistēmu noteiktajam līmenim, bet esošajā paliatīvās aprūpes sistēmā tas nav pietiekams. [3]
Sasniegumi pediatriskās onkoloģijas pārvaldībā un ārstēšanā rezultējušies pieaugošā izdzīvojušo populācijā. Kaut arī ir veikti plaši pētījumi par šo onkoloģisko pacientu īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa somatisko veselību, ziņojumi par psihosociālu reintegrāciju bieži vien ir konfliktējoši. Šā pētījuma mērķis bija veikt visaptverošu pārskatu un analīzi par pediatrisko onkoloģiju pārdzīvojušiem (childhood cancer survivors (CCS)) un to socioekonomisko situāciju pieaugušā vecumā salīdzinot ar vienaudžiem, ko onkoloģiska slimība nav skārusi.
Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka aptaukošanās problēma attiecināma uz 1,9 miljardiem pieaugušo pasaulē, bet nepietiekama svara kategorijā ieskaitāmi 462 miljoni cilvēku — un šie skaitļi tikai pieaug.
Jau desmit gadus epilepsijas skartajiem profesionālu palīdzību sniedz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra mediķu komanda, un JURĢIS STRAUTMANIS ir tās vadītājs. Viņš ir stāvējis pie šīs struktūrvienības šūpuļa, sācis no nulles, sapulcējis spēcīgu komandu, kas sekmīgi strādā, savā profesionālajā varēšanā esot vienā līmenī ar kolēģiem citviet pasaulē.
Kolēģi, kad pēdējo reizi jums bija iespēja veselu nedēļu veltīt savas specialitātes aktualitātēm, diskutēt ar starptautiskiem ekspertiem un apmainīties pieredzē ar citu valstu ārstiem? Open Medical Institute (OMI) Zalcburgas semināri aicina izmantot šo iespēju un iegūt zināšanas, ko izmantot savu pacientu aprūpē un nodot kolēģiem.
Ilgmūžība ir kļuvusi par vienu no skaļākajiem vārdiem veselības aprūpē. Vienam tā nozīmē bioloģiskā vecuma analīzi, otram — uztura bagātinātāju plauktu, trešajam — badošanos, aukstuma peldes un nepārtrauktu glikozes mērīšanu. Šī raksta divās daļās apvienojušās savas jomas ekspertes, lai informētu kolēģus par jaunākajām tendencēm ilgmūžības kontekstā gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un dermatoloģijā. Pirmā raksta daļa veltīta gremošanas trakta veselībai.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Lielākajai daļai pacientu ar Kušinga slimību konstatēti glikozes vielmaiņas traucējumi. Tomēr arī pacientiem ar normālu glikozes toleranci bija samazināta jutība pret insulīnu un paaugstināta aizkuņģa dziedzera β šūnu aktivitāte, salīdzinot ar veseliem kontroles grupas dalībniekiem. Savukārt pacientiem ar cukura diabētu bija traucēta β šūnu kompensatorā funkcija, lai gan viņu jutība pret insulīnu nebija statistiski nozīmīgi zemāka par jutību pacientiem ar prediabētu.
