Lielai daļai pacientu nav nepieciešami dārgi un sarežģīti diagnostikas testi

Izraēlā veikta pētījuma rezultāti liecina, ka izmeklēšana un anamnēzes ievākšana ir daudz vērtīgāka, diagnosticējot pacientam saslimšanu, nekā sarežģītas un dārgas tehnoloģijas. Pētījumā iekļautie ārsti uzskata, ka kompjūtertomogrāfija un ultraskaņas testi veikti pacientam uzņemšanas nodaļā palīdz noteikt diagnozi tikai vienam no trim pacientiem.    

Ārstēšanas process ir personiska komunikācija starp pacientu un ārstu, uzskata dr. M. Sibbalds, kardiologs no Toronto universitātes, kurš nebija iesaistīts šajā pētījumā. Viņš uzskata, ka tehnoloģijas nav tās, kas palīdz uzstādīt diagnozi.

Šie attēlveidošanas testi paaugstina izmaksas, un pētījumi liecina, ka zemais apstarojuma līmenis vairāku kompjūtertomogrāfiju laikā var ilgtermiņā palielināt personas risku saslimt ar ļaundabīgu audzēju.

Lai pārliecinātos, ka šādi izmeklējumi tiešām ir nepieciešami, zinātnieku grupa ar dr. Ami Šatners vadībā no Kaplana medicīnas centra Izraēlā, novēroja visus pacientus, kas tika ievesti slimnīcas uzņemšanas nodaļā un pēc tam hospitalizēti.

Kopumā nedaudz vairāk kā 2 mēnešu laikā tika novēroti 442 pacienti ar dažādām saslimšanām. Katru pacientu atsevišķi izmeklēja divi ārsti, rezidents un vecākais ārsts, kurš arī izjautāja pacientu par iepriekšējām saslimšanām.

Abi ārsti izskatīja visus rutīnas testus, tai skaitā asins un urīna analīzes, kā arī visus papildus izmeklējumus, kas tika veikti pacientam, ierodoties uzņemšanas nodaļā.

Pētnieki vēlāk analizēja, cik precīzi bija klīnicisti savos lēmumos, salīdzinot ar pacienta beigu diagnozi. Ārstiem tika arī jautāts, kuri bija tie faktori, uz kuriem viņi balstījās visbiežāk, lai noteiktu pacientam diagnozi.

Abi ārsti uzstādīja pareizu diagnozi 80 – 85% pacientu.

Tikai vienam no sešiem pacientiem uzņemšanas nodaļā tika veikti papildus izmeklējumi (lielākoties kompjūtertomogrāfija galvai), pārējiem bija tikai asins, urīna analīzes vai elektrokardiogramma. Bet arī tiem pacientiem, kuriem bija veikti papildus izmeklējumi, pēc ārstu vārdiem, tas tikai par vienu trešdaļu laika ātrāk ļāva uzstādīt diagnozi.

Tai pašā laikā, pacienta slimību anamnēze vai anamnēze un fiziska izmeklēšana, ir ļoti svarīga, jo palīdz ārstam par 60% uzstādīt pareizu diagnozi, iekļaujot vēl rutīnas analīzes, ārsti 90% gadījumu uzstādīja pareizu diagnozi.

Kompjūtertomogrāfijas izmeklējumi ir nepieciešami atsevišķos gadījumos, piemēram, kad pacientam ir galvas trauma un ārsts vēlas pārliecināties, ka nav asiņošanas. Problēma ir tā, ka šie izmeklējumi tiek veikti rutīnā, jāņem vērā, ka šie izmeklējumi neuzstāda diagnozi un tie nav nekaitīgi. Pat ja, katrā skenēšanas reizē pacients saņem nelielu radiācijas devu, tā uzkrājas un summējas ar citu izmeklējumu laikā saņemto radiāciju visas dzīves laikā. Dr. Sibbalds uzsver, ka pacienta slimību vēsture vēl arvien ir ļoti svarīgs informācijas avots ārstam. Bez slimības vēstures, ārsti ir neaizsargāti, nav iespējamo norāžu, kurā virzienā meklēt.

Dr. Šatners ar kolēģiem Internās Medicīnas Arhīvā raksta, ka: „klīnisko iemaņu pamati ir spēcīgs un pietiekams instruments, lai vairumā gadījumu uzstādītu precīzu diagnozi. Ārstiem vajadzētu paļauties vairāk uz savām klīniskajām prasmēm, pieņemot lēmumus attiecībā uz pacientiem.”

Uz augšu ↑