Par personības harismu

Doctus . | 2013. gada 4. novembris

Doctus novembra numurā par diviem harismātiskiem mediķiem - Nobela prēmijas laureātu Albertu Šveiceru, kas pirms simt gadiem piestāja Gabonas piekrastē Rietumāfrikā un pamazām uzbūvēja slimnīcas pilsētiņu Lambarenē, un mūsu pašu gastroenteroloģijas patriarhu Nikolaju Skuju. Diviem mediķiem, kam piemita īpaša spēja vest aiz sevis citus.  

Vai ar harismu piedzimstam? Varbūt tā ir kāda mistiska spēja? Psihologi apgalvo, ka nepiedzimstam gan, un steidz pārdot harismātiskas personības ideju. Par šo tēmu pasaulē notiek vebināri, semināri, treniņu kursi, tiek apkopotas piecas vai desmit "top" pazīmes, kā kļūt par harismātisku personību. Amerikāņiem ir pat žurnāls par harismu.

Taču, uzlūkojot harismātisku cilvēku dzīves gājumu, šķiet, ir stingri noteikta veidne, kas ļauj par šādu personību kļūt. Vispirms jau šiem cilvēkiem palaimējies būt gudru, lielisku skolotāju tuvumā. Viņi nekopē savus skolotājus, bet mācās viņu noslēpumus. Vēl viena veidnes sastāvdaļa - dzīves sarežģītās mācības, kuru apguvē cilvēks nevis salūst, bet iemācās kādus principus, piemēram, profesora Skujas princips "bēgt uz priekšu" vai nekad "nežēloties un netaisnoties". Tās noteikti ir personības rakstura iezīmes - milzīgas darba spējas un atvērtība jaunajam.

Protams, harismātiska personība ļauj izpausties savam raksturam, nebaidās izteikt viedokli, pārsteigt. Ne vienmēr tas ir patīkami, ne vienmēr tas ir ērti. Bet cilvēki vēlas būt šīs enerģijas tuvumā. Kāpēc? Tāpēc, ka harismātiska personība skar otra cilvēka emocijas. Viņa ir gatava kļūt par mentoru, padomdevēju, mācīt, dalīties zināšanās, būt par dzinēju. Un prot klausīties. Dzirdēt. Ne velti Dievs mums devis vienu muti un divas ausis. Harismātiskas personības dzird divreiz vairāk nekā runā.

Jūsu Doctus

 

 

Uz augšu ↑