Datortehnoloģijas mūsu pasauli pēdējo gadu desmitu laikā ir būtiski mainījušas. Ik dienu dzirdam par tādām novitātēm kā virtuālā pasaule, virtuālās spēles, virtuālā sarakste, virtuālās konferences, un tagad ir iespējama arī virtuāla dobu orgānu izmeklēšana. Šajā apskatā pievērsīsimies jaunam radioloģiskam izmeklējumam – virtuālajai kolonoskopijai – kas kļūst aizvien pieejamāks arī Latvijā. Kādos gadījumos piedāvāt pacientam šo izmeklējumu, kādas ir tā priekšrocības un trūkumi un – kāda ir šīs metodes pieejamība?
HLA molekulas, APF-1, MHC-1, MHC-2, ubikvitīns, lizo-, ribo- protea- somas un citas sōmas... burti un nosaukumi, kas pārpludina mūsdienu zinātnisko literatūru. Bet cik daudz mēs zinām par šo lietu bioloģisko jēgu? Šajā rakstā lasītājs atradīs atbildi uz šo un vienu otru citu patiešām intriģējošu jautājumu (piemēram – vai eksistē arheji?) par mūsu pasaules apbrīnojami viedo iekārtojumu.
Kairinātu zarnu sindroms piemetas trakam cilvēkam, vai kairinātas zarnas padara cilvēku traku? Tāds varētu būt vienlaikus moto un jautājums, kuru mēģināšu izgaismot. Var jautāt, kāda daļa man, gastroenterologam, par to, kā strādā galvas smadzeņu garoza? Atbilde – ir gan daļa, turklāt ļoti liela. Jo visbiežāk sastopamās hroniskās kuņģa-zarnu trakta slimības ir tā saucamie funkcionālie gremošanas orgānu traucējumi. Šīs slimības ir gastroenterologu ikdiena, tās padara dzīvi grūtu ne vien daudziem pacientiem, bet arī viņu ārstiem. Un var pieļaut domu, ka šo traucējumu īstenā izcelsmes vieta ir smadzenes – garoza vai zemgarozas centri.
Divertikuloze ir izplatīta slimība un viena no izplatītākajām atradēm resnajā zarnā. Divertikuli var veidoties visās gremošanas trakta daļās, bet 80-90% gadījumu novēro tieši resnās zarnas divertikulozi. Demonstrācijas mērķis – parādīt divertikulozes komplikāciju (divertikulīta) diagnostiku un sekmīgu konservatīvo ārstēšanu.
Lai runātu par diafragmas barības vada atveres trūci, tika veidota vienkāršotu praktisko jautājumu ķēde: kas ir norma, kas – novirze? → ko nozīmē šādas novirzes ārstēšana? → ārstēt konservatīvi vai ķirurģiski? → vai ķirurģiska ārstēšana ir sarežģīta un grūti izpildāma? → vai visiem pacientiem nepieciešama aktīva terapija?
Krona slimība (KS) ir viena no mūsdienās pētītākajām patoloģijām gastroenteroloģijas jomā. Ir daudz neskaidrību gan par tās etioloģiju, gan patoģenēzes norisēm, gan ārstēšanas taktiku. Šī literatūras apskata primārais mērķis nav sniegt praktiskas rekomendācijas, bet apkopot jaunākās zinātniskās atziņas par Krona slimību, kas parādās pasaules medicīniskajā literatūrā. Tas savukārt ļautu palūkoties uz šo slimību no mazāk ikdienišķas puses.
Šoreiz sīkāk apskatīšu īpašu hroniska aizcietējuma paveidu, kas biežāk piemeklē jaunas, reproduktīva vecuma, fiziski aktīvas sievietes. Kas tad īsti ir šī refraktārā vēdera aizcietējuma cēlonis? Un kā ar to tikt galā?
Lai gan Helicobacter pylori mēs pazīstam tikai kopš 1982. gada, infekciju var uzskatīt par vienu no vecākajām. Pētot un analizējot mutāciju skaitu baktērijā, konstatēts, ka tā apdzīvojusi cilvēka kuņģa gļotādu jau simtiem tūkstošus gadu. [1] Varētu pat teikt, ka baktērija ir bijusi ar cilvēku, pirms vēl radās Homo sapiens. Pēdējo 25 gadu laikā helikobaktērija ir intensīvi pētīta, un pašlaik uzskata, ka tā ir saistīta ar kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlu, kuņģa adenokarcinomu un MALT limfomu, kā arī, iespējams, ar dažām slimībām ārpus kuņģa zarnu trakta. No otras puses, ņemot vērā iespaidīgo cilvēka un helikobaktērijas līdzāspastāvēšanas vēsturi, jādomā arī par iespējamo labumu cilvēkam. Katrā ziņā plašie helikobaktērijas pētījumi radījuši virkni neatbildētu jautājumu.
Pēdējos desmit gados ir nomainījušās trīs videokolonoskopu paaudzes. Mūsdienu komerciālais modernais videokolonoskops palielina attēlu vismaz desmitkārtīgi, pētnieciskie – līdz pat tūkstoš reizēm, bet mūsu pieaugošās iespējas atduras pret skaudro realitāti – situācija ar zarnu tīrību nav uzlabojusies. Šīs publikācijas mērķis ir pievērst uzmanību ne tik plaši diskutētai, bet nozīmīgai problēmai – situācijai ar zarnu sagatavošanu pirms kolonoskopijas. Autori cer, ka minētais varētu noderēt arī tiem speciālistiem, kuriem zarnu sagatavošanas rezultāts nav tik aktuāls ikdienas darbā. Šī publikācija nav zinātniska, materiāls izmantots situācijas ilustrācijai.
Dr. Gunta Geldnere: Skatoties retrospektīvi, pacients pie mums tika atsūtīts, lai izšķirtu, vai viņš neslimo ar čūlaino kolītu vai Krona slimību. Simptomi, kas saasināja mūsu uzmanību, bija trīs – sūdzības ar pieaugošu sāpju raksturu, svīšana un vēdera izejas rakstura maiņa.
Tēva psihiskie traucējumi perinatālajā periodā var ietekmēt visas ģimenes veselību; tomēr šie stāvokļi bieži ir novērtēti par zemu, un par to sastopamību un sākuma laiku zināms maz.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Metilfenidāts ir vadošais farmakoterapijas līdzeklis uzmanības deficīta/hiperaktivitātes slimības (UDHS) pārvaldībai bērnībā un pusaudža vecumā. Zināms, ka pacientiem ar UDHS ir augstāks psihozes risks, bet līdz šim nav pētīts, kā metilfenidāta lietošana šo risku ietekmē ilgtermiņā.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Kanādas Vēža asociācija (CSS) aicina veselības politikas veidotājus atbalstīt kolorektālā vēža skrīningu sākt no 45 gadu vecuma, nevis 50, kā tas ir šobrīd. Šo lūgumu atbalsta arvien spēcīgāka pierādījumu bāze par gados jaunu kolorektālā vēža gadījumu pieaugumu sabiedrībā.
