PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Atšķirības starp šizofrēniju un depresiju fenomenoloģiskās psihiatrijas, psihoanalīzes un evolucionārās psihiatrijas skatījumā

O. Krumholcs
Atšķirības starp šizofrēniju un depresiju fenomenoloģiskās psihiatrijas, psihoanalīzes un evolucionārās psihiatrijas skatījumā
"Brīdī, kad cilvēks ir atzinies, ka viņam mazāk par visiem citiem ir stingras zināšanas par to, kas viņš ir, un viņu vairs nebiedē neviena iespējamā atbilde uz šo jautājumu, viņā laikam ir iemitinājusies jauna patiesīguma drosme izvirzīt šo būtisko jautājumu jaunā veidā, [] attīstīt jaunu savas pašapziņas un pašuzlūkojuma formu." (Makss Šēlers) []

Aktuālās problēmas mūsdienu psihiatra ikdienā un piedāvātais risinājums

Fenomenoloģiskā psihiatrija, kas vēsturiski sakņojas Eiropas filosofijas un psihiatrijas tradīcijās, koncentrējas uz mentālās slimības subjektīvi holistisko dimensiju caur "eksistences" kategorijām (t.s. pirmās personas perspektīva). [] No šī skatpunkta vērojama abu vadošo funkcionālo psihožu "eksistences" atšķirības indivīda līmenī (pacienta saistība ar sevi, citiem un pasauli). Tiek pieņemts, ka "eksistence" fundamentāli atšķiras gan depresijas pacientiem, gan šizofrēnijas pacientiem un tiem, ko mēs tradicionāli saucam par "normu". Fenomenoloģiskās psihiatrijas koncentrēšanās uz "eksistences kategorijām" ļauj labāk un priekšlaikus atpazīt abas šīs slimības, kas, apskatītas tikai šauri klīnisko simptomu, sindromu līmenī, paliek nespecifiskas un zināmā mērā nediferencētas. Atšķiras arī psihodinamiskie mehānismi, kas nodrošina šo funkcionālo psihožu atšķirības, tāpat ir fundamentālas atšķirības, ko funkcionālās psihozes darījušas ar sociālajām grupām ne tikai vēstures griezumā, bet arī skatījumā caur tagadnes prizmu.

Kopš mūsdienīgās aprakstošās psihopatoloģijas pirmsākumiem klīnicisti lauzuši šķēpus par funkcionālo psihožu būtību, to dabu, atšķirībām un norisi. Šie ir jautājumi, kas nodarbina ne tikai zinātnieku prātu psihiatrijas un ar to saistītās disciplīnās, bet arī ārstus ikdienas praktiķus - jo īpaši gadījumos, kad diagnoze ir neskaidra un prasa funkcionālo psihožu diferenciāldiagnostiku.

Simptoma līmenī ir liels nespecifiskums (pirmā ranga simptomi (K. Schneider), bāzes simptomi (G. Huber), negatīvie simptomi (N. Andreasen) [], domāšanas traucējumi (Chapman)). [] Nepalīdz arī mūsdienu slimību klasifikatori (SSK-10; DSM-IV utt.), kas kļuvuši gluži vai par modernā klīnicista "Bībeli". Šeit pamatnostādni pamato divi pieņēmumi: skaidrs biheiviorisms un nešaubīga fizikalitāte. Tātad galvenā ideja - psihiatrijas simptomiem un pazīmēm jābūt ideāli salīdzināmiem, t.i., tiem jākļūst par 3. personas datiem (lietai līdzīgiem), kur psihisko simptomu un pazīmju mijiedarbībai trūkst savstarpējās "nozīmes" (devoid of meaning). Šai fizikalitātei (neokrepelinismam) ir cerība, "ultimatīvi" reducējot psihopatoloģijas fenomenu, nonākt līdz neirālā substrāta defektam, kas izraisa psihopatoloģiju. []

Šeit vērojama fundamentāla pirmās personas "būt pasaulē" ignorēšana. Trāpīgs ir E. Marša raksturojums: "Mentālās slimības ir veids, lai pastāvētu pasaulē, t.i., veids, kā eksistēt." [] Var pieņemt, ka mentālās slimības ir noteikts eksistences veids (lat. modus vivendi). Šī fenomenoloģiskās psihiatrijas pieeja, kas komplementāri varētu papildināt ar simptomiem pamatoto aprakstošo psihopatoloģiju, funkcionālo psihožu atpazīšanu padarītu daudz vieglāku.

Fenomenoloģiskas psihiatrijas rašanās un attīstība

Vairākums psihiatru pārprasti lieto terminu "fenomenoloģija", lai aprakstītu smalki psihiskos simptomus un pazīmes mentālajiem traucējumiem, kas pakļaujas biheiviorismam. Jau K. Jaspers piedāvāja "šaurāku" fenomenoloģijas lietojumu, kas sakņojas tā laika filosofijā, attiecinot to uz "pieredzes" studijām: "Jāpēta tas, kas ir reāli pacienta apziņā!", tādējādi fenomenoloģija sākas ar pieņēmumu, ka "apziņa" nav kā "citi" objekti vai viens no objektiem starp citiem objektiem. [] Apziņu raksturo intencionalitāte (lat. ens intencionale) jeb psihes vērstība (tieksme uz kaut ko) uz priekšmetisko realitāti, kas veido mūsu apziņas priekšmetisko jēgu un saturu. [] Fenomenoloģija ir kaut kas "subjektīvs" (pirmās personas pieredzētais). [] Runājot M. Spitzera vārdiem: "Psihiatrs ir konfrontēts ar "personu", nevis "kāju", "vēderu","ādu"." []

 XX gs. 20.-30. gados radās fenomenoloģiskā psihiatrija, īpaši nozīmīgi ir psihiatri Eugene Minkowski, Ludwig Binswanger, E. Straus, Victor von Gebsattel, kurus nepamierināja tā laika vadošās psihopatoloģijas tendences (psiholoģiskais skaidrojums un pārlieku organiskā pieeja). Viņi mēģināja aizpildīt "caurumus" ar moderno filosofiju tā laika psihopatoloģijai, tādējādi veidojot paralēli galvenajai psihiatrijas tendencei. [] Starp filozofiski orientētajiem psihiatrijas pionieriem bija arī mums plašāk pazīstamais K. Šneiders (Schneider), viņš jau tālajos 1920. gados bija iepazinies ar Šēlera darbu "Formālisms" (izdots 1913. gadā), kurā aizguva oriģinālo "vērtību" hierarhijas saistību ar emocijām, ko izmantoja, lai skaidrotu depresijas slimību. Diemžēl mūsdienās tiek akcentēts tikai Šneidera ieguldījums šizofrēnijas kontekstā, piemirstot viņa ieguldījumu depresijas izpratnē. []

Pēdējos 20 gados atgriezusies interese psihopatoloģiju skaidrot caur tādiem filosofiem kā Aristotelis (G. Stanghellini), Dekarts (B. Fulford), Kants (E. M. Hundert), Merlo-Pontī (T. Fuchs),Vitgenšteins (L. Nordenfelt), Huserls (L. Sass, J. Parnas), Heidegers (A. Kraus; L. Sass; J. Cutting) un Šēlers (J. Cutting). Šajās tradīcijas ir centieni pacelt psihopatoloģiju visizsmalcinātākajā līmenī, pāri aprakstošai psihopatoloģijai, sindromoloģijai, nozoloģijai, funkcionāli (psiholoģiskai) analīzei un neiropsiholoģijai, tādējādi "cilvēka eksistenci" (pirmās personas perspektīvu) atklājot caur pieredzi, reprezentāciju, ekspresiju un uzvedību. []

Mūsdienu fenomenoloģiskas psihiatrijas pārstāvis Džons Katings (John Cutting) psihiatrijai netradicionālā darbā [], kur tiek kristalizētas eksistenciālas fenomenoloģijas problēmas funkcionālo psihožu gadījumā, apgalvo, ka funkcionālās psihozes ir ontoloģiskas slimības (ontoloģija - attiecas uz jautājumu par "eksistenci"), bet ne ontiskas (ontic - M. Heidegera termins, ko viņš lieto darbā "Esamība un laiks" []) slimības (jeb fakti, lomas, kas saistās ar "eksistenci", arī psihiskiem simptomiem). [] Pēc viņa domām, šizofrēnijas un depresijas pacientu "pieredze" par "kas? un kā?" fundamentāli atšķiras. Tas nozīmē, ka šizofrēnijas un depresijas pacienti ir "cilvēki", kas "zina" (pēta, savāc un izkārto) "visas lietas" fundamentāli citādi nekā cilvēks, ko mēs apzīmējam ar "norma". Tajā pašā laikā šizofrēnijas pacientiem ir fundamentāli citādas "zināšanas" par "visām lietām" nekā depresīviem pacientiem.

Melanholiķa un šizofrēniķa sociālā dzīve

Indivīda formēšanās sabiedrībā pieprasa dialektisku treniņu, oscilāciju starp "sevi" (oneself) un "citi" (other). Psihopatoloģija parādās, ja mēs kaut ko iegūstam vai zaudējam, kad "kopības izjūta" polarizējas vienā no diviem poliem. Būt psihozē nozīmē būt reducētam vienā no šiem diviem antinomiskajiem poliem. [] Par to runāja jau viens no radikālajiem mūsdienu filosofijas duālistiem H. Bergsons, kurš kontrastēja divus dzīves principus: inteliģence un intuīcija, miris un dzīvojošs, nekustīgs un kustīgs, esamība un tapšana, telpa un dzīves laiks - tie ir dažādi aspekti, zem kuriem fundamentāli parādās opozīcija. Šie abi principi veido harmonisku vienotību. Bergsona idejas liek pieņemt, ka ir divas mentālas slimības. Fundamentāli var izdalīt divus dzīves principus []:

  • sintonais jeb cikloīdais tips (jūtīgi MDP pacienti) - uzrāda allocentrisku un heteronomu attieksmi, dzīvo intuitīvi pasaulē un meklē integrāciju, piederību un asimilāciju, dod netiešu mājienu par principiem, kas ļauj vibrēt unisonā ar ārpasauli (simpātijas, līdzjūtība, harmonija ar ārpasauli);
  • šizoīdais tips - raksturīga telpiska orientācija, ir idiocentrisks ar antagonistisku attieksmi: dzīvo inteliģences vadītā pasaulē, kur nepieciešama izolācija un diferenciācija. Pretēji sintonajam tipam norāda uz spējām atdalīt sevi no ārpasaules (autisms, saspringums). Trāpīgi šajā jautājumā izteicies eksistenciālas psihiatrijas spīdeklis R.Laing, kas šizoīdo tipu raksturojis kā indivīdu, kura pieredze sadalīta divos galvenajos veidos: pirmkārt, ir viņa plaisa paša "attiecībām" ar viņa pasauli un, otrkārt, sairums viņa attiecībās ar sevi. Šāda persona nav spējīga izjust "sevi" kopā ar citiem vai izjust mājas šajā pasaulē, bet viņš izjūt sevi izmisumā vientuļi un izolēti, turklāt neizjūt sevi kā pabeigtu personību. []

Šizofrēniķa eksistence

Katings šizofrēniķa zināšanas par dzīvi sadalījis pēc mūsdienu filosofijas spīdekļu Heidegera un Šēlera principiem: frakcionēšana un fragmentācija, deanimācija vai devitalizācija, pastiprināta apzināšanās, garīgums un reprezentācija. []

Fragmentācija

Fragmentācija - šizofrēniķim "zināt" un "eksistēt" ir identiski. Fragmentācija vienmēr bijis atslēgas jēdziens šizofrēnijas psihopatoloģijai starp dažādām psihiatrijas skolām. Termins "šizofrēnija" burtiskā angļu tulkojumā ir "fragmentēts prāts". [] Pacientam ir fragmentēta laika, telpas, "es" un ķermeņa uztvere.

Šizofrēnijas gadījumā transformējas pacienta "es", jauniegūtais "es" ir atdalīts no sava ķermeņa un savas pieredzes un sāk dominē kā bezpersoniska trešā persona. [] "Mana personiskā dzīve ir zaudēta.../Es jūtos svešs... es vairs nejūtu savu ķermeni."

Laiks. Šizofrēnijas gadījumā ir traucēta, fragmentēta iekšējā laika apziņa, laika sinhronizācija kognitīvajiem, uztveres un motorajām funkcijām. []

Ķermenis. Uzskatāma ir Žana Pola Sartra labi zināmā dihotomija par cilvēka pieredzi saistībā ar viņa ķermeni: var izjust paša ķermeni kā primāru objektu vai lietu, kas ir pieejama arī apkārtējiem (en-soi); var izjust to kā subjektu, kas ir ekskluzīvi pieejams subjekta pieredzei (pour-soi). []

Šizofrēnijas gadījumā pacienta sajūta par savu ķermeni vairāk atbilst modelim (en-soi), kad ķermenis kļūst "lietai līdzīgs". Cits franču filozofs Marcels aprakstījis polaritāti starp "ķermeni, kas esmu es" (body-I-am) un "ķermeni, kas man ir" (body-I-have). Šizofrēnijas gadījumā dominē body-I-have" (eksternalizēts ķermenis), kas ir nedzīvs un kam trūkst rezonanses. []

Telpa. Šizofrēnijas gadījumā vērojama slimības duāla izpausme - fluktuējoša pavājināšanās telpas intuitīvajam aspektam (lietas ir tuvāk/tālāk, zaudē trīsdimensiju kvalitāti) un pastiprināta matemātiskā telpiskuma uztvere. Tādējādi laika koordināta tiek aizstāta ar telpiskiem indikatoriem ("kad" aizstāts ar "kur"), ko aprakstījis jau Minkovskis. []

Devitalizācija

Visi šizofrēniķi pasauli, citus cilvēkus un sevi pašu uztver ar "pārbīdi": "ir", "bija" vai tikai "būs" kļūst daudz "mirušāks vai mūžam nedzīvs" nekā apkārtējie cilvēki jeb "ne-eksistē" (viņā Da-sein izzūd). Trāpīgs ir Šēlera un Heidegera pieņēmums: "būt dzīvam nozīmē mirt". [] Šizofrēnijas pacientiem vitālais centrs jeb "dzīves dziņas" ir novājinātas. [] Trūkst pirmās personas saistības ar "dzīvo pieredzi", kas, pēc Maksa Šēlera, atbilst Drang (vitālais centrs cilvēka eksistences "sirdī"). []

XX gs. ievērojamais psihopatologs Eugene Minkowski šādu stāvokli apzīmēja kā "vitālā kontakta zaudēšana ar realitāti". Līdzīgi izteicies arī psihopatologs W. Blankenburg, citēdams kādu no saviem pacientiem, kas apraudājis zaudēto: "Tas nav jautājums par zināšanām, tas ir pirms zināšanām... Tas ir tik mazs, tik vienkāršs, katram bērnam tas ir." []

Pastiprināta apzināšanās

Šizofrēnijas gadījumā šī tendence ir pastiprināta. Kas šizofrēniķim kļūst "apzināts", ir tālu no tā, ko apzinās "norma" (apzinās neapzinātas zināšanas par savu ķermeni un tā funkcionālo darbību) [] jeb, izsakoties L. A. Sass vārdiem, -hiperefleksija, kas atbilst pastiprinātai sevis apzināšanai, kam ir fokālas tendences, iekšējo procesu objektivizācija, kas normāli paliek "inhibēti". []

Šī kapacitāte atbilst Šēlera Geist (prāts, kas ir galvenais aspekts cilvēka būtnei, kas viņu atdala no citiem dzīvniekiem). Šī cilvēka unikālā spēja ļauj objektivizēt sevi un apkārtējo pasauli (skatīties uz sevi no malas, no trešās personas redzespunkta, veidot pretēju izjūtu "šeit un tagad"). []

Depresīvā eksistence

Depresīvā dzīvi un zināšanas par to Katings sadalījis analogi kā šizofrēnijas gadījumā pēc Heidegera un Šēlera principiem:

  • holisms;
  • revitalizācija vai reanimācija;
  • apzināšanās, prezentācijas samazināšanās. []

No šejienes izriet, ka depresija ir diametrāli pretēja šizofrēnijai.

Holisms

Depresīvais jūt pastiprinātu saistību ar apkārtējo telpu, kosmosu. Depresīvie ir pārlieku saistīti ar citām personām. Trāpīgi to raksturojis kāds Minkovska pacients: "Es jūtu tā, kā, kad tu uzstāj uz kaut ko, es esmu spiests pakļauties tavai gribai." []

Ja cilvēks, kam ir predispozīcija uz depresiju, pārlieku iesaistās sociālajās situācijas ar kādu citu, tad, sabrūkot šīm attiecībām, iestājas depresija. []

Laiks. Afektīvajiem traucējumiem ir raksturīgi traucējumi laika plūduma izjūtā, kas ir paātrināts mānijas gadījumā, bet retardēts depresijas gadījumā. []

Ķermenis. Depresija gadījumā pacienti savu ķermeni apzinās vairāk nekā to (pour-soi), ko var aprakstīt par "slimīgu deobjektivizāciju". Melanholijas gadījumā pacients ir pārlieku identificēts ar "ķermeni, kas esmu es". []

Telpa. Depresijas gadījumā pastiprinās lietu "tuvums", ko Nikolenko nosaucis par "redzamo ģeometriju", kas parāda, kā "lietas īstenībā" izskatās, pretēji "objektīvai ģeometrijai", kas vairāk atbilst matemātiskai reprezentācijai.

Revitalizācija

Depresīvais ir dzīvāks par "veselo" un ir pārņemts ar "miršanu". [] Hubertus Tellenbach darbā Melancholy raksturojis Da-sein kā spējīgu prognozēt un paredzēt savu nenovēršamo nāves iespējamību. [] Precīzu vērtējumu devis Šēlers: "ko nozīmē būt dzīvam - tas ir ar katru soli būt tuvāk pārmaiņām, kas nes nāvi". Depresīvais "dzīvo mirstot", bet šizofrēniķis "dzīvo miris". []

Depresīvo pacientu šajā pasaulē "neiekārdina" ne loģika, ne argumenti, ne valoda, ne priekšmeti, šeit galvenais "kārdinājums" ir cilvēks. Galvenie jautājumi, kas uztrauc depresīvo cilvēku, ir "dzīve" un "nāve", tādējādi uzmanības centrā nav Geist, bet gan "nāve". []

Apzināšanās samazināšanās

Depresīvais pacients dzīvo "dzīvi", kur "zināšanas" ir tīri emocionālas. [] Neiropsiholoģiskie pētījumi apstiprina, ka depresijas gadījumā vērojams Geist defekts, ko nodrošina kreisā smadzeņu puslode. []

Psihodinamiskie mehānismi (internalizācija/eksternalizācija) depresijas un šizofrēnijas gadījumā

Aizsardzības mehānismu mērķis ir nodrošināt un saglabāt "es" jeb Ego robežas, tādējādi pasargājot "es" no potenciāli bīstamiem objektiem. Agrīni nenobriedušie aizsardzības mehānismi var sekmēt "es-objekts" diferenciāciju. Tāpēc īpaša loma ir aizsardzības mehānismiem, kas nodrošina atšķirību starp "es" un "objekts".

"Es-objekts" nav ne īsti "es", ne "objekts". Patiesībā tas apraksta tos objektus, kas ir centrāli un būtiski priekš "es", kas uztur un veido "es" eksistenci, nodrošina attiecības ar citiem.

Internalizācija

Internalizāciju raksturo kā "es konstitūciju" (Mentzos, 1991), ko realizē caur trim specifiskiem mehānismiem - inkorporāciju, introjekciju un identifikāciju (šos visus trīs mehānismus var palikt zem kopīga nosaukuma - internalizācija).

Pirmais, pats nenobriedušākais mehānisms - inkorporācija. Šeit objekts ir pilnīgi integrēts "es", tā kļūstot par tā daļu. Attiecības starp "es" un "objekts" ir izplūdušas (bērns agrīnā vecumā: "Pasaule esmu es un es esmu pasaule", tādējādi atspoguļojot primāro narcismu).

Otrais, daudz nobriedušāks aizsardzības mehānisms - introjekcija. Tas nozīmē internalizāciju objektam, kas nāk no ārpuses pasaulē, kura ir "es" iekšpusē. Salīdzinot ar inkorporāciju, objekti paliek atdalīti no "es", tas predisponē atšķirību starp "es" un "objekts", kaut tas ir izplūdis. Introjecētais objekts ir ļoti personalizēts un "pielādēts" ar emocijām un ambivalenci.

Trešā internalizācijas forma - identifikācija, ko raksturo drošas un stabilas attiecības starp "es" un "objekts".

Eksternalizācija

Eksternalizāciju varētu apzīmēt ar spoguļattēlu internalizācijai un, atsaucoties uz Mentzos darbiem, raksturot ar trim mehanismiem - ekskorporācija, projekcija un "es" objektivizācija.

Ekskorporācija - daļa no "es" tiek izlikta ārpusē, atsvešināta un pilnīgi atdalīta no "es". Pretēja inkorporācijai (daļa "es " kļūst par tīru objektu un tiek atdalīta no "es").

Projekcija - analogi pretēja introjekcijai. Kad kaut kas subjektīvs ("es" vai tā daļa) tiek transformēta kaut kā objektīvā (t.i., objektā). Projekcija vērojama psihotiskiem pacientiem, kad viņi trauksmi, konfliktus atributē citiem cilvēkiem.

"Es" objektivizācijā "es" (vai daļa no tā) tiek pārvērsts kādā objektā, tādējādi kļūstot par pilnīgi atdalītu no "es". []

Depresijas gadījumā var formulēt trīs galvenos psihodinamiskos atslēgas komponentus:

  • reaktīva agrīna objekta zaudēšana;
  • zaudēta saistība ar aktuālo objektu;
  • pieaug introjekcija ar negatīvu afektu.

Depresiju raksturo pastiprināta introjekcija (kā internalizācijas forma) un samazināta projekcija (kā eksternalizācijas forma). Uzskatāmi tas parādīts 1. attēlā.

Depresiju raksturo pastiprināta introjekcija (kā internalizācijas forma) un samazināta projekcija Depresiju raksturo pastiprināta introjekcija (kā internalizācijas forma) un samazināta projekcija
1. attēls
Depresiju raksturo pastiprināta introjekcija (kā internalizācijas forma) un samazināta projekcija

Psihozes gadījumā tiek zaudēta gan saistība ar objektu, gan zaudētas ego robežas, trūkst "es" stabilizējošas saistības ar "es-objekts", kas, savukārt, nodrošina tilta funkciju starp "es" un "objekts". Tādējādi "es" kļūst identisks ar "objektu" un vice versa. "Es" kļūst fragmentārs, neintegrēts. Shematiski tas attēlots 2. attēlā.

Psihodinamiskās pazīmes psihozes gadījumā (G. Northoff, 2011) Psihodinamiskās pazīmes psihozes gadījumā (G. Northoff, 2011)
2.attēls
Psihodinamiskās pazīmes psihozes gadījumā (G. Northoff, 2011)

Grupas dinamika saistībā ar funkcionālām psihozēm no evolucionāras psihiatrijas skatpunkta

Kaut arī mēs kā cilvēki esam kooperējošas sociālas būtnes, mums ir tieksme uz fundamentālu sacensību: mēs cīnāmies cits ar citu mīlestības dēļ, par resursiem un sociālo rangu. [] Sacensības horizontālās un vertikālās asis atainotas 3. attēlā.

Sacensības horizontālās un vertikālās asis Sacensības horizontālās un vertikālās asis
3. attēls
Sacensības horizontālās un vertikālās asis

Lielas funkcionālas psihozes (maniakāli depresīva psihoze un šizofrēnija) ir bioloģiski iesaistītas trīs fāzēs grupu vēsturē:

  • grupas kohēzija;
  • grupas šķelšanās;
  • cīņa ar citiem, potenciāli naidīgi noskaņotu grupu. []

Afektīvie traucējumi (depresija un mānija) nodrošina grupas kohēziju, kamēr šizofrēnijas spektra slimības nodrošina grupas šķelšanu un cīņu ar citām grupām. Garastāvokļa traucējumi nodrošina grupas kohēziju, jo uztur sociālo hierarhiju un piešķir vadību un sekotāja lomas grupā. Depresijas adaptīva funkcija - veikt zaudēšanu un veicināt piemērošanos faktam, ka kāds ir zaudējis. Proti, depresijas stāvoklis veicina pazemības akceptēšanu un resursu zaudēšanu, ar ko nodrošināts augstāka ranga indivīds (dominances hierarhija). Funkcija ir novērst "zaudētāja" konfliktu nākotnē un nākotnes ievainojumu, tādējādi nodrošinot stabilitāti un sacensības efektivitāti grupā, nodrošinot sociālo homeostāzi. Selektīva priekšrocība izveidotai kapacitātei atzīt (atpazīt) un pieņemt ranga atšķirības sociālajā grupā ir tas, kas mazina agresivitāti, un precedents, kad piešķir tiesības pieejai tādiem nepieciešamajiem resursiem kā teritorija, ēdiens un partneris. Pacelšanās rangā ir saistīta ar piepaceltu garastāvokli, ranga zaudēšana - ar depresiju.

Kad grupā pieaug "saspīlējums", depresīvie ir gatavi satikt harismātisku līderi, kas nāk ar "glābšanas" ziņu. Tad grupas dinamika virzas cauri 1., 2. un 3. fāzei. Stevens un Price piedāvā "Grupu šķelšanas hipotēzi šizofrēnijai". Ja garastāvokļa traucējumi ir rezultāts stratēģijai, kas veidojusies daudz agrākā kontekstā - sacensties starp indivīdiem (risināt sociālo asimetriju); veicināt stabilitāti grupā, tad šizoīdie traucējumi ir rezultāts stratēģijai, kas veidojusies daudz vēlāk, lai sacenstos starp divām grupām (šizoīdā diatēze sašķeļ grupu divās nesamierināmas apakšgrupās, ja sākotnējā grupa kļuvusi par lielu: "mātes grupā" un "meitas grupā"). Viņi pieņem: cilvēku grupa līdzīgi dzīvnieku sociālajām grupām sasniedz kritisko izmēru, kad resursi viņu rīcībā vairs nav adekvāti viņu prasībām. Šajā brīdī vadīšana kļūst kritiska grupai, jo harismātiskais līderis, kam bieži ir šizotipiskas iezīmes, iedvesmots atšķelt grupu ar savu misijas un mērķa apziņu, solot grupai "apsolīto zemi". Vēsturē tādi līderi nav tālu jāmeklē - Ādolfs Hitlers, Čarlzs Mensons utt. Šie šamaņiem līdzīgie cilvēki izmanto paranoju, murgus, reliģiskas tēmas un pat neoloģismus, lai atšķeltu neapmierinātos grupas locekļus. Šajā brīdī grupa kļūst nestabila un dalās. Ja grupa dalās, tā sadalās divās nesamierināmās apakšgrupās. []

Šo procesu dēļ cilvēki ir izplatījušies un aizpildījuši visu planētas virsmu un ir jaunu resursu meklējumos. []

Antropologs Anthony Wallace uzskatīja, ka cilvēkiem pieder vesels "tīkls" ar zināšanām par sevi un pasauli jeb "pārliecība", kas satur "zināšanas" indivīda attiecībām ar grupu, viņa senčiem, dieviem, mērķiem un morālo kodu. []

Ticības jeb pārliecības maiņa ir raksturīga psihiatrijas pacientiem (psihiatrijā par murgiem sauc viltus idejas, ko indivīds nedala ar grupu). Tas, kas kādu padara par "slimu", ir nespēja pārliecināt par savu pārliecību. Kas nosaka to, vai persona kļūst par "pravieti" vai "psihotiķi"? Dažos gadījumos "jaunā ticība" ir pārlieku dīvaina vai neapmierina potenciālos sekotājus. Ir pretrunīgi viedokļi, kur "pārliecības" sistēma ir adaptīva vai blakusprodukts kādam citam evolūcijas procesam. Kapacitāte mainīt "ticības sistēmu" gan pravietim, gan sekotājam varētu kļūt adaptīva, jo tā veido alternatīvu vēsturi.

Adaptīva funkcija šizotipiskajam fenotipam ir veicināt grupas "šķelšanu" un populācijas izkliedēšanu, veidojot:

  • "pārliecības" resintēzi, kas veido "jaunas ticības" sistēmu, kura nav savienojama ar "mātes grupu";
  • paranoīdie murgi, kas "meitas grupu" ved prom no "mātes grupas";
  • fantāzijas par "apsolīto zemi", kas "meitas grupu" ved uz jaunu dzīvesvietu.

Līderis ar mānijas iezīmēm ir adaptīvs 1. fāzei un cenšas palikt ar "mātes grupu". Viņš reaktualizē grupas "pārliecību", ideju pārvirzi - homopistic (homo - tāds pats, pistic - pārliecība). Toties līderis ar šizotipskām iezīmēm ir adaptīvs 2. un 3. fāzei - resintezējot "pārliecību" jeb ideju pārvirzi - heteropistic (hetero - cits, pistic - pārliecība). []

Noslēgums

Aprakstošai psihopatoloģijai simptoma līmenī trūkst specifikas, un tas traucē atšķirt vēsturiski izveidojušos klīnisko dihotomiju starp funkcionālajām psihozēm, kur pāreja no viena otrā notiek bez asām robežām. Fenomenoloģiskās psihiatrijas pieeja, kas sakņojusies XX gs. pirmās trešdaļas vācu un franču psihiatrijā, ko, savukārt, ietekmējuši tā laika ievērojamie filosofi, atklāj eksistences (ontoloģiskas) problēmas indivīda līmenī, ar ko saskaras pacienti, kas cieš no funkcionālajām psihozēm. Tieši eksistences īpatnības iekrāso simptomus un pazīmes un kļūst par komplementāru faktoru, kas ļauj labāk diferenciāli diagnosticēt starp funkcionālajām psihozēm.

Šizofrēnijas gadījumā dominē Geist (prāts), kas ļauj objektivizēt pieredzi daudz vairāk nekā cilvēkiem, kas necieš no šizofrēnijas. To nodrošina kreisā smadzeņu puslode. Depresijas gadījumā dominē Drang (dzīvnieciskais kā vitālais un urdošais dzīves spēks), ko, savukārt, nodrošina labā smadzeņu puslode. Tādējādi vērojama skaidra atšķirība starp depresijas un šizofrēnijas indivīdiem: depresijas gadījumā dominē "personiskais" pret šizofrēnijas dominējošo "jebkurš"; depresijas gadījumā ir "šeit un tagad" pret šizofrēnijas "jebkur un jebkurā laikā"; depresijas neobjektivizētais pret šizofrēnijas objektivizēto. []

Fenomena ienākšanu, noformēšanos pacienta psihē ļauj saprast mehānismi, kas to nodrošina, jeb psihodinamiskie mehānismi, uzsverot internalizācijas būtisko lomu depresijas gadījumā un eksternalizācijas dominēšanu psihozes (šizofrēnijas) gadījumā.

Funkcionālas psihozes ir evolucionāri adaptīva funkcija, kas, šķiet, nav pieņemama no mūsdienu psihiatrijā dominējošā tehnokrātiskā un šauri hēdoniskā skatpunkta. Taču funkcionālās psihozes hominīdu evolūcijā ļāvušas sasniegt atšķirīgus mērķus grupu dinamikā, vēsturiski pieaugot to struktūru iekšējai sarežģītībai.