PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Lokālas un sistēmiskas terapijas pamatprincipi dermatoloģijā

I. Mikažāns, J. Ambrosova
Lokālas un sistēmiskas  terapijas pamatprincipi dermatoloģijā
Ādas slimību ārstēšanā izmanto gan lokālas, gan sistēmiskas terapijas veidus un līdzekļus. Izvēli – tikai lokālas vai lokālas un sistēmiskas terapijas kombinācija – nosaka konkrēta situācija. Visbiežāk ādas slimības izvēlas ārstēt vietēji, proti, medikamentu uzklāj bojātājam ādas apvidum. Lokālās terapijas veidus izvēlas gandrīz visu ādas slimību gadījumā, bet smagu slimību gadījumā kombinē ar sistēmisko terapiju. Lokālas terapijas mērķis ir slimības etioloģiskā faktora likvidēšana, ādas patoloģisko izmaiņu un ar to saistīto subjektīvo sajūtu likvidēšana, bojātas ādas aizsardzība no ārējiem faktoriem. [3; 7; 8]

Lokālā terapija

Lokālas terapijas efektivitāti nosaka vairāki faktori:

  • dermatozes raksturs (akūts, subakūts, hronisks);
  • procesa stadija (progresējošs, stacionārs, regresējošs);
  • procesa dziļums un lokalizācija;
  • izpratne par medikamenta farmakoloģiskajām un farmakodinamiskajām īpašībām;
  • adekvāta ārīgi lietojamo preparātu izmantošana.

Ādas slimību lokālajā terapijā lieto pēc konsistences un īpašībām dažādas zāļu formas. Bojāta apvidus stāvoklis un slimība nosaka to, vai izvēlēties pūderus, šķīdumus, losjonus, saskalojamās mikstūras, gelus, pastas, krēmus, ziedes, suspensijas, plāksterus, līmes, lakas, aerosolus, pomādes. Akūta iekaisuma gadījumā jāizvēlas virspusēji darbīgas formas: ja ir mitrošana - mitros apliekamos, ja mitrošanas nav - pūderus, ūdens pastas, krēmus, ziedes, želejas. Subakūtam iekaisumam der pastas, eļļas, krēmi, emulsijas, suspensijas, želejas, hroniskam - ziedes, kompreses, eļļas, līmes, lakas, plāksteri. Izvēloties lokālās terapijas veidu, jāņem vērā arī ādas anatomiskās īpašības dažādās ķermeņa daļās.

Lieto gan rūpnieciski gatavotus, patentētus medikamentus, gan pēc individuālas receptes izrakstītus un aptiekā pagatavojamus medikamentus. Izrakstot recepti, ārstam ir svarīgi apzināties, kā konkrētā viela iedarbojas uz ādu, vai receptē minētās vielas ir savienojamas. Individuālās receptūras preparātu priekšrocības - tie ir salīdzinoši lēti, ir iespēja medikamenta koncentrāciju pielāgot konkrētam gadījumam, trūkumi - pagatavošanas kvalitātes atkarība no izejvielu kvalitātes, farmaceita kvalifikācijas, preparāta nestabilitāte, īss derīguma termiņš. [2; 7; 14; 15]

 

Lokālo preparātu formas un lietošanas indikācijas

Lokālo preparātu formu un to lietošanas indikāciju raksturojums.

 

Pūderi (pulveri)

Pulveris vai medicīniskais pūderis ir zāļu forma, kas sastāv no ļoti sīkām pulverveida daļiņām (viena vai vairākas vielas). Pulvera darbība ir ļoti virspusēja. Pulveru pagatavošanā parasti izmanto ķīmiski neitrālas (zinci oxidi, talci) vai augu valsts pulverveida vielas, retāk organiskas izcelsmes (Amyli tritici). Pulveriem iespējams pievienot arī aktīvās vielas (ac. borici, ac. tannici, dermatoli). Pūderus lieto alerģiska kontaktdermatīta gadījumā, bērniem atopiska dermatīta gadījumā, kontaktdermatīta, izsitumu un hiperhidrozes gadījumā. Parasti tos lieto akūta iekaisuma ārstēšanai, bet neklāj uz mitrojošām virsmām, jo tie kopā ar eksudātu var veidot kreveles, kas pastiprina iekaisuma procesu un kairinājumu. [3; 5]

 

Šķīdumi

Šķīdums ir šķidra zāļu forma, ko iegūst, šķīdinot dažādas ārstnieciskas vielas, kuru molekulas vienmērīgi sadalītas šķīdumā. Aktīvo vielu šķīdina destilētā ūdenī, etil-spirtā, retāk glicerīnā un/vai šķidrā eļļā, tad, tiem iztvaikojot, ādu plānā kārtiņā klāj aktīvā viela. [7; 8] Šķīdumus lieto mitro apliekamo, mitro pārsēju, komprešu pagatavošanai, kā arī apslaucīšanai, skalošanai un ārstnieciskajām peldēm.

 

Losjoni

Losjons ir vairāku šķīdumu sajaukums, kuri pilnībā izšķīst cits citā. Taukainas ādas kopšanai paredzētu losjonu sastāvā parasti ir ūdens, etilspirts un glicerīns. Losjonu sastāvā, kas paredzēti normālai un sausai ādai, nav vēlams spirts. Losjonus lieto ādas kopšanai un acne vulgaris, dermatitis seborrhoica ārstēšanai. Losjonus lieto arī psoriasis vulgaris galvas matainās daļas ārstēšanai, dermatomikožu ārstēšanai, kārpu apstrādei, parazitāro infekciju ārstēšanai utt.

 

Saskalojamās mikstūras, šķidrās pastas, šķidrie pulveri, ūdens pastas

Saskalojamā mikstūra ir zāļu forma, ko veido pulverveida vielas suspendētā stāvoklī. Saskalojamās mikstūras sastāv no 30-40% pulverveida vielu (cinka, talka, cietes) un 60-70% šķidruma (ūdens, ūdens un glicerīna, glicerīna un spirta). Pēc ūdens izgarošanas glicerīns notur pulverus uz ādas vairākas stundas. Spirts veicina ātrāku šķidruma izgarošanu no ādas virsmas. Pirmajā fāzē tā darbojas atvēsinoši mitra apliekamā veidā, bet otrajā fāzē - pūdera veidā. Saskalojamo mikstūru lieto akūta iekaisuma laikā niezes mazināšanai un taukainai ādai. To nedrīkst lietot uz mitrojošām virsmām un ādas matainās daļas. Tā darbojas atvēsinoši, mazina iekaisumu, mazina niezi (reflektoriski), sausina ādu. Saskalojamās mikstūras lieto hiperhidrozes, alerģiskā kontaktdermatīta, taukainās seborejas, akūtas ekzēmas ārstēšanai, ja nav mitrošanas un āda nav pārlieku sausa. [1; 7; 14; 15]

 

Aerosoli

Aerosols ir zāļu forma, kas sastāv no ārstnieciskām vielām un gāzēm. Aerosoli ļauj vienmērīgi uzklāt ārstniecisko vielu, novērš to kristalizāciju. Salīdzinot ar krēmiem un ziedēm, tie darbojas virspusējāk. Tos iespējams lietot grūti aizsniedzamās ķermeņa vietās vai vietās, kur krēma/ziedes uzklāšana ir sāpīga, turklāt tos var lietot cilvēki, kam ir krēmu vai ziežu nepanesība. [1; 4; 14] Aerosoli darbojas atvēsinoši, to iedarbība atkarīga no pievienotā medikamenta. Aerosolus visbiežāk lieto akūta kontaktdermatīta ārstēšanā, mitrošanas procesa, čūlu gadījumā. [1; 16]

 

Geli

Gels ir želatīna (vai cietes) un glicerīna šķīdums ūdenī. Tā darbība ir virspusēja. Gelu lieto taukainai ādai vai uz eroziju vir-smām. Gela darbība ir mīkstinoša, atvēsinoša, tas netraucē tauku un sviedru izdalīšanos, iedarbība atkarīga no pievienotā medikamenta. [1; 7; 8; 16]

 

Krēmi

Krēms ir mīksta vai šķidra zāļu forma, kas iedarbojas divās fāzēs, tas sastāv no divām nesajaucamām sastāvdaļām: lipofilajiem taukiem (eļļas) un ūdens. Ir krēmi šķidrās emulsijas tipa "eļļa ūdenī", kur tauku pilieni sadalīti šķidrumā, un taukaini krēmi "ūdens eļļā", kur šķidruma pilieni sadalīti starp taukiem. Krēms līdzīgi ziedei irdina ādas virskārtu. Tāpēc tā darbība ir dziļa, bet bez sildošas iedarbības. Krēmi ir visplašāk lietotā zāļu forma dermatoloģijā, jo darbojas mīkstinoši, atvēsinoši un to iedarbība atkarīga no pievienotā medikamenta. Krēmu var lietot visās iekaisuma fāzēs. [1; 7; 8; 14; 15]

 

Ziedes

Ziede (liniment) ir mīksta zāļu forma, kas sastāv no taukainas pamatvielas, kurā nelielā daudzumā vienmērīgi sadalītas ārstnieciskās vielas. Ziedes lieto gadījumos, kad ārstnieciskās vielas iedarbībai uz bojātas ādas jābūt īpaši dziļai un ilgstošai. Tās blīvi noklāj ādas virsmu un irdina raga kārtu, tāpēc to iedarbība ir dziļāka nekā pārējām zāļu formām. Ziedes lieto hroniska iekaisuma gadījumā vai kreveļu atmiekšķēšanai. Caur ziedes kārtu no ādas virsmas nenotiek iztvaikošana un siltuma izdale. Ziedes mīkstina, irdina ādas virskārtu, tām var būt keratolītiska, keratoplastiska, dezinficējoša, infiltrāta uzsūkšanos un reģenerāciju veicinoša iedarbība, bet antibakteriālā, pretsēnīšu, pretvīrusu, pretiekaisuma un pretniezes darbība atkarīga no pievienotā medikamenta. [1; 7]

Ziedes (šķidrās ziedes, emulsijas) veido divi savā starpā nesajaucami un nešķīstoši šķidrumi. Ziedes sastāv no eļļas un ūdens, to darbība ir virspusēja, tās lieto akūtā iekaisuma fāzē starplaikos starp mitrajiem apliekamajiem. Ziede mīkstina un irdina ādas raga slāni vai kreveles, atvēsina. Ziedes lieto ekzēmas akūtajā stadijā, atopiska dermatīta gadījumā ādas mīkstināšanai. [7]

 

Pastas

Sajaucot ziedi ar pūderi, iegūst pastu. Tauku pamatam visbiežāk lieto vazelīnu un lanolīnu, pulveri pievieno līdz nepieciešamajai konsistencei, izmantojot pulverus: cinka oksīdu, talku, cieti. Pastas darbībā apvienojas abu zāļu formu īpašības: darbojas dziļi, mīkstinoši, bet pūdera daļa sausina ādu, tāpēc šo formu ieteicams lietot subakūta un reizēm hroniska iekaisuma fāzē. Pastas lietojamas arī profilaktiskā nolūkā ap čūlām, lai to izdalījumi nemacerētu ādu, vai pirms ūdens procedūrām, ja kāda ādas vieta jāaizsargā no macerācijas. Pastas darbojas mīkstinoši, irdinot ādas virskārtu, sausinoši, iekaisumu mazinoši. Pastas nav ieteicams lietot uz stipri mitrojošām virsmām un ādas matainās daļas. [1; 7; 14; 15]

 

Suspensijas

Suspensijas sastāv no eļļas un pūdera un darbojas samērā virspusēji. Tās lieto uz brūču virsmām. Tās mīkstina, sausina bojāto virsmu, pasargā no kreveles veidošanās, aktīvās vielas darbība ir ilgstošāka. Suspensijas lieto čūlu ārstēšanai.

 

Ziepes un šampūni

Ādas matainajai daļai lieto šampūnus ar ārstniecisku darbību. Psoriāzes un seborejiskā dermatīta gadījumā lieto šampūnus ar darvu. Sēnīšinfekcijas gadījumā lieto pretsēnīšu šampūnus. [1; 7; 8]

Ziepes ir tauku un sārmu savienojumi. Sausas, alerģiskas un dehidratētas ādas mazgāšanai ieteicamie mazgājamie līdzekļi ir ar skābu reakciju un palielinātu tauku saturu, bet to sastāvā nav ne smaržvielu, ne konservantu. Seborejiskas ādas mazgāšanai ir speciālas ziepes, kas dezinficē ādu, attauko to, bet saglabā ādas aizsargslāni. [7; 8]

 

Lakas

Laka ir gaistoša, šķidra zāļu forma, kurā ietilpst plēvi veidojošas vielas, kas izšķīdinātas organiskos šķīdinātājos vai ūdenī. Plēvi veido organiskas vielas oligopolimēri vai polimēri. Lakas nodrošina ilgstošu ārstnieciskās vielas kontaktu ar bojāto virsmu. Laku lieto tikai uz bojātas virsmas, bet neklāj uz veselās ādas. Lakas lieto verruca vulgaris, plantāro kārpu ārstēšanai, speciālās nagu lakas onihomikozes ārstēšanai. [7; 14; 15]

 

Plāksteri

Plākstera darbību var fiksēt noteiktā rajonā. Plāksteris ir zāļu forma, kas kļūst mīksta ādas temperatūrā un blīvi pielīp ādai, jo plākstera pamatnē ir vasks. Plāksteris iedarbojas vēl dziļāk nekā ziede. Plākstera darbība atkarīga no tajā pievienotajiem medikamentiem, mēdz būt rezorbtīva, keratolītiska, dezinficējoša utt. Plāksterus lieto norobežotu tulznu, infiltratīvo elementu, čūlu ārstēšanai. [3; 7; 14]

 

Līmes

Līme ir līdzeklis, kas pasargā ādu no kairinošiem apkārtējās vides faktoriem. [7] Atšķirībā no lakas tā neiekļūst dziļi ādā. Parasti lieto cinka/želatīna pārsēja veidā apakšstilba čūlu ārstēšanā. [14]

Lokālas terapijas gadījumā jāņem vērā fakts, ka āda aprod ar medikamentu un tas ar laiku kļūst neefektīvs, pat kairinošs. Tāpēc ilgstoši vienā un tajā paša rajonā uzklāt vienu līdzekli nav lietderīgi. Līdzko redzams, ka procesa regress apstājies, līdzeklis jāmaina, vadoties pēc iekaisuma fāzes. [2; 5]

 

Darbīgās vielas piemērošana

Svarīgi ne tikai izvēlēties situācijā iederīgāko medikamenta formu, bet arī konkrētam gadījumam piemērotāko darbīgo vielu ar pretiekaisuma, pretniezes, keratolītisku, dezinficējošu, pretsēnīšu vai pretparazītu darbību. Visbiežāk dermatologa praksē jākonsultē par hroniskām iekaisīgām dermatozēm, tāpēc ļoti aktuāla ir pretiekaisuma līdzekļu lietošana.

 

Kortikosteroīdi

Visplašāk lieto lokālos kortikosteroīdu (KS) preparātus dažādās ārstnieciskās formās (ziede, krēms, gels, šķīdums). KS raksturīga pretiekaisuma, antiproliferatīva, imunitāti nomācoša un asinsvadus sašaurinoša iedarbība. KS preparātus lieto iekaisīgo dermatožu, pēc ģenēzes dažādu ekzēmu (atopisku, alerģisku), granulomatozu, autoimūnu saslimšanu gadījumā. Lokālie KS iedalās četrās grupās (šo klasifikāciju lieto vairākumā ES valstu, ASV KS klasificē septiņās grupās, kur I grupā spēcīgākie, VII - vājākie KS) pēc to relatīvās pret-iekaisuma aktivitātes, pirmajā grupā ir vājas darbības KS, ceturtajā - ļoti stipras darbības KS. KS stiprums variē pēc nesējvielas īpašībām, preparāta uzklāšanas vietas, konkrētas slimības, konkrēta pacienta un pēc tā, vai ap uzklāšanas vietu lieto ciešu pārsēju. Jāizvairās no stipru KS lietošanas ķermeņa apvidos, kur ir īpaši plāna, maiga āda (seja, plakstiņu rajons, dzimumorgāni). Pēc nepareizas un pārlieku ilgstošas lokālo KS lietošanas var attīstīties blaknes: ādas atrofija, ādas trauslums, striju, teleangiektāziju un stabilās steroīdu eritēmas veidošanās. Nerekomendē vienā kursā lietot ļoti spēcīgus lokālos KS ilgāk par mēnesi (āda jāatpūtina vismaz nedēļu, lietojot tikai mīkstinošus līdzekļus, tad terapiju var turpināt). Strauji atceļot KS preparātu, var attīstīties atcelšanas sindroms, kas izpaužas kā dermatozes paasinājums, īpaši tas raksturīgs psoriāzes terapijā. Lokālie KS kontrindicēti trofisko čūlu, dermatitis perioralis, infekciju (vīrusu, sēnīšu, baktēriju) gadījumā, arī specifisku procesu - tuberkulozes, acne vulgaris, ādas audzēju - gadījumā. Lokālos KS preparātus gatavo dažādās kombinācijās ar antibakteriālām, pretsēnīšu, keratolītīskām vielām. [1; 20]

Ādas slimību terapijā lieto arī sistēmiskos KS. Sistēmisko KS indikācijas ir alerģiskas reakcijas, iekaisīgas dermatozes, auto-imūnās slimības, granulomatozes. Visbiežāk izmanto iekšķīgi lietojamās GK formas (prednizolons), sākot ar 0,5-2 mg/kg ķermeņa masas, pēc 2-6 nedēļām devu pakāpeniski mazina līdz uzturošai devai, reizēm pievieno sistēmiskos imunitātes nomācējus, lai ātrāk varētu samazināt devu. [1; 20]

 

Līdzekļi ar keratolītisku darbību

Starp lokāli lietojamajiem ir arī līdzekļi ar keratolītisku darbību, ko bieži izmanto dažādu vietēji uzklājamu preparātu sastāvā (salicilskābe, urīnviela, azelaīnskābe, benzoilperoksīds, augļskābes). Salicilskābei ir keratolītiska, bakteriostatiska, fungistatiska darbība. Preparātus ar salicilskābi lieto psoriāzes ārstēšanā (2-5%), stiprākā koncentrācijā (10%) var lietot verruca vulgaris terapijā. Urīnvielai raksturīga keratolītiska iedarbība un ļoti laba ūdens saistīšanās spēja, tā ir mīkstinošo, mitrinošo kopšanas līdzekļu sastāvā. Azelaīnskābi (raksturīga arī atloboša darbība) lieto acne vulgaris, rosacea lokālajā terapijā krēma, gela veidā. Benzoilper-oksīdam ir keratolītiska, pretmikrobu darbība, to lieto krēma, gela veidā acne vulgaris terapijā. [2]

Augļskābes (α hidroksiskābes) lieto ķīmiskajos pīlingos estētiskajā dermatoloģijā, to koncentrācija var atšķirties. Psoriāzes ār-stēšanā lieto D vitamīna analogus (kalcipotriolu), kam ir antiproliferatīvs efekts. D vit-amīna analogus lieto vietēji uzklājamu preparātu formā, kombinējot ar KS (piemēram, Daivobet ziede, gels). Vissenākais antipsoriātiskais preparāts ar antiproliferatīvu darbību ir ditranols, ko reizēm lieto arī mūsdienās. [1; 16]

 

Antibakteriālie preparāti

Ādas iekaisuma slimību gadījumā bieži ir vajadzība pēc antibakteriāliem preparātiem, kas var būt lokālu un sistēmisku preparātu formā. Izvēloties antibakteriālās terapijas veidu, svarīgi ņemt vērā izsaucēja īpatnības, antibakteriālo jutību. Lieto arī antiseptiskas vielas (spirtus, oksidētājus (ūdeņraža peroksīdu, nātrija permanganātu), fenolus, tenzīdus (hlorheksidīnu) u.c.).

Dermatologa pacientiem bieži ir sēnīšu infekcijas, kuru ārstēšanai lielākoties izvēlas lokālu ārstniecības līdzekli, bet onihomikozes gadījumā bieži vien jālieto sistēmiskie preparāti. Pretsēnīšu preparāti pēc darbības mehānisma un spektra iedalās fungicīdos un fungistatiskos, plaša un šaura darbības spektra. Azoli/imidazols darbojas pret dermatofītiem, rauga un pelējuma sēnītēm (flukonazols, itrakonazols - sistēmiski, klotrimazols - lokāli). Alilamīni efektīvi pret dermatofītiem, mazāk efektīvi pret rauga sēnītēm, pelējuma sēnītēm (terbinafīns - var lietot lokāli un sistēmiski). Morfolīni (amorolfīns) - lieto lokāli krēma, nagu lakas formā (Loceryl 5% nagu laka). Pirimidoni - plaša darbības spektra lokāli lietojami preparāti (ciklopiroksolamīns - Batrafen nail Lacquer 6 g). Ordinējot sistēmiskos pretsēnīšu preparātus, jāņem vērā, ka tie ir hepatotoksiski, teratogēni. [1; 2; 16]

 

Pretvīrusu preparāti

Herpes simplex, Herpes zoster infekcijas gadījumā lieto pretvīrusu preparātus, kas darbojas virustatiski, neiznīcina vīrusu, bet bojā to struktūru, nomāc vīrusu vairošanos. Ārstēšanu svarīgi sākt pirmajās trijās slimības dienās. Sistēmiski lieto acikloviru, valacikloviru pēc shēmas. No lokāliem preparātiem izmanto aciklovira krēmu (lieto lūpu herpes infekcijas gadījumā).

 

Antiparazitārie līdzekļi

Dermatoloģijā visbiežāk lieto antiparazitāros līdzekļus pret ektoparazītiem (utīm, ērcēm). Permetrīna 4% krēms/šķīdums darbojas pret kašķa ērcītēm, utīm. Labi panesams preparāts, var lietot bērniem, grūtniecēm, sievietēm zīdīšanas periodā. Benzilbenzoāts - lokāls pretkašķa līdzeklis ziedes veidā, arī labi panesams. Antiparazitāra darbība ir arī sēra ziedei, ko atšķirīgā koncentrācijā lieto kašķa ārstēšanā, lokāli lieto arī citus preparātus. Sistēmiski lieto ivermektīnu, kas īpaši efektīvs norvēģu kašķa ārstēšanā, biežu slimības recidīvu, imunitātes nomākuma gadījumā (Latvijā nav reģistrēts). Kašķa un citu parazitāro slimību gadījumā svarīgi izmeklēt un ārstēt visas kontaktpersonas. [1; 16]

 

Retinoīdi

Retinoīdi ir A vitamīna atvasinājumi un citas vielas ar atšķirīgu ķīmisko struktūru, bet līdzīgu bioloģisko aktivitāti. Tie sekmē keratinocītu terminālo diferenciāciju, inhibē tauku dziedzeru darbību, bloķē neitrofilo leikocītu hemotaksi. Sistēmiski lieto izotretionīnu, kas nomāc ādas tauku sekrēciju, tam ir antikomedogēna, pretiekaisuma darbība. Efektīvs smago acne vulgaris formu terapijā, kā arī fulminantas vai conglobata rosacea formas, folikulīta, ko izsauc Gr- baktērijas, smagas seborejas, pustulozās psoriāzes ārstēšanā. Acitretīnu lieto smagu psoriāzes formu, nagu psoriāzes ārstēšanai kombinācijā ar lokālas terapijas veidu, ka arī re-PUVA terapijā. Visi retinoīdi ir teratogēni, tos nedrīkst lietot grūtnieces un sievietes zīdīšanas periodā. Sievietēm reproduktīvā vecumā svarīgi izvēlēties drošu kontracepcijas metodi mēnesi pirms ārstniecības kursa un mēnesi pēc tā, ja lieto izotretinoīdu, un divus gadus pēc ārstēšanās ar acitretīnu. Terapijas kursa laikā un mēnesi pēc tās pacients nedrīkst būt asins donors. Lietojot sistēmiskos retinoīdus, kā blaknes var attīstīties ādas un gļotādu sausums, nieru, aknu darbības traucējumi, hiperlipidēmija u.c. Izotretinoīdu, tretionīnu, adapalēnu ražo lokāli lietojamu preparātu veidā, tie paredzēti vieglas līdz vidēji smagas acne vulgaris ārstēšanai (izvairīties no lietošanas grūtniecības un zīdīšanas periodā, blaknes - ādas sausums). [3; 19]

 

Antihistamīni

Ādas alerģisko, pseidoalerģisko reakciju, nātrenes gadījumā plaši lieto H1 receptoru blokatorus jeb antihistamīnus. Pirmās paaudzes H1-R blokatori darbojas neselektīvi, šķērso hematoencefālo barjeru, tāpēc tiem ir sedatīvs, kavējošs efekts, toties otrās un trešās paaudzes preparāti darbojas selektīvi, neizsauc miegainību. [1; 20]

 

Kalcineirīna inhibitori

Kalcineirīna inhibitori ir makrolīdu laktoni ar imunitāti nomācošu iedarbību. Dermatoloģijā kalcineirīna inhibitorus lieto lokālu preparātu veidā (tacrolimus 0,03% un 0,1% ziede, pimecrolimus 1% krēms; Latvijā nopērkams pimecrolimus krēms). Pimecrolimus krēmu lieto atopiskās ekzēmas, lupus erythematosus, lichen ruber planus u.c. iekaisīgu slimību gadījumā. Lietojot kalcineirīna inhibitorus, nav ādas atrofijas riska. Lietošanas laikā rekomendē izvairīties no pārliekas pakļaušanas UV staru iedarbībai, lietot UV aizsargkrēmus. Pie sistēmiskiem kalcineirīna inhibitoriem pieder ciklosporīns A, ko ādas slimību gadījumā lieto reti. [2]

 

Imunitātes nomācēji

Dažādu autoimūnu slimību (bullozās dermatozes, dermatomiozīta, sarkanās vilkēdes, lichen ruber planus, smagas ekzēmas formas, gangrenozās piodermijas), sistēmisko GK nepanesības gadījumā vai kombinācijā ar tiem lieto sistēmiskos imunitātes nomācējus ("imūnsupresantus") jeb citostatiķus. Šie preparāti atšķiras pēc darbības mehānisma. Izrakstot imunitātes nomācējus, svarīgi apsvērt risku un ieguvumus, paredzēt blakusparādības, izvērtēt pacienta vispārējo stāvokli. Dermatoloģijā bieži lieto metotreksātu, kas ir folskābes antagonists. Metotreksātu lieto pēc shēmas 15-25 mg nedēļā, ārstējot smagu psoriāzi, psoriātisko artrītu, autoimūnu ādas slimību, sarkoidozi, lichen ruber planus, progresējošu mycosis fungoides. Kursa laikā svarīgi lietot folskābi. [2]

No lokāliem citostatiskajiem preparātiem var minēt 5-fluoruracilu krēma veidā (Latvijā nav reģistrēts) un podofilotoksīnu (Latvijā nopērkams šķīduma veidā). Tie provocē toksisko dermatītu, tāpēc var regresēt aktīniskās keratozes, Bovena slimības, verruca vulgaris, condyloma acuminata izpausmes.

 

Imunitātes stimulētāji

Vēl viena preparātu grupa ir imūnstimulanti: vērts pieminēt imihimodu, kas ir Toll līdzīgo receptoru antagonists. Šie receptori ir fiksēti uz makrofāgu, monocītu, epitēlija šūnu virsmām, spēj atpazīt baktēriju struktūras, vīrusu DNS un aktivēt imūnsistēmu. Imihimods ir tiešās imūnās stimulācijas preparāts, ko lieto lokāli (krēma veidā) condylomata acuminata, aktīniskās keratozes un bazaliomas ārstēšanā. [1; 2]

 

Bioloģiskie preparāti

Pēdējos gados plaši pēta bioloģiskos preparātus un to iespējas ādas slimību ārstēšanā. Bioloģisko preparātu sastāvā ir dabiskie glikoproteīni, šobrīd vairāk lieto vielas, kas bloķē TNF (TNF antagonisti) un adhēzijas molekulas. Dermatoloģijā bioloģiskos preparātus lieto psoriāzes smago formu, nagu psoriāzes, psoriātiskā artrīta ārstēšanā. Bioloģiskos preparātus pārsvarā lieto sistēmiski injekcijas veidā vēnā vai muskulī. Pacientiem ir nopietnāks bakteriālo infekciju risks, īpaši jāuzmanās no mikobaktērijām. Pirms ārstēšanas jāizslēdz tuberkuloze (arī anamnēzē), smagas sirds slimības. [1; 2]

 

Pretmalārijas preparāti

Sistēmiskā ādas slimību terapijā lieto arī pretmalārijas preparātus (hinīna atvasinājumus, hidroksihlorohīnu vai plakvenilu u.c.), tiem raksturīga pretiekaisuma, imunitāti nomācoša, fotodesensibilizējoša darbība. Lieto diskoīdās un diseminētās sarkanās vilkēdes, lichen ruber planus, vēlīnas ādas porfīrijas gadījumā. Lietojot šos preparātus, retinopātijas attīstības varbūtības dēļ regulāri jāapmeklē oftalmologs. [1; 2]

 

Citi medikamenti

Herpetiformā dermatīta jeb Dīringa slimības, lineārās IgA bullozās dermatozes, sistēmas sarkanās vilkēdes bullozās formas, lepras gadījumā lieto sulfamīdu grupas preparātu diaminodifenilsulfonu, kam ir pretmikrobu, pretiekaisuma darbība. [1; 2; 3]

Blakus nosauktajām medikamentu grupām dermatoloģijā izmanto vēl dažādus citus lokāli lietojamus medikamentus, piemēram, depigmentējošus līdzekļus, UV starojuma aizsarglīdzekļus, depilatorus, lokāli un sistēmiski lietojamos vitamīnus, perifēro cirkulāciju regulējošas vielas, nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus.

Tas īsumā par ārstēšanas iespējām dermatoloģijā. Jāatceras, ka āda ir lielākais cilvēka orgāns un ādas slimību terapijai jābūt kompleksai. Svarīga ir ādas pareiza kopšana, izvairīšanās no kairinošām vielām un diētas kļūdām.

 

Literatūra

  1. Rook's textbook of dermatology. 8th edition: 73.1-74.53.
  2. Mартин Pёкен, Mартин Шаллер, Эльке Заттлер, Bальтер Бургдорф; Москва. МЕДпресс-информ; Aтлас по дерматологии: 92-151 (tulk. no vācu valodas).
  3. Mikažāns I, Ambrosova J. Lokālās terapijas pamatprincipi. Medicus Bonus, 2011/2: 34-38.
  4. Родионов АН. Дерматовенерология. Полное руководство для врачей. Hаука и Tехника, 2012: 102-144.
  5. Dermatoloģija un veneroloģija I. Zvaigzne, 1975: 96-104.
  6. Vasariņš P, Miltiņš I. Klīniskā dermatoveneroloģija. Zvaigzne ABC, 1999: 63-70.
  7. Beļēvičs A, Karls R. Dermatoloģija. Saules aptiekas rokasgrāmatu sērija, 2009: 17-36.
  8. Ādas slimības un to terapija, prof. A. Rubīna redakcijā, Rīga, 2002: 13-28.
  9. Gūtmane R. Alerģiskās ādas slimības - to lokālā terapija. Doctus, 1999/2: 24-25.
  10. Cīrule K. Sausas ādas kopšanas aspekti. Doctus, 2011/3: 25-27.
  11. Ančupāne I, Hartmane I, Kolontaja I, Mikažāns I. Atopiskais dermatīts. Metodiski ieteikumi, LU, 2005: 18-20.
  12. Hartmane I. Psoriāze, Rīga, 2004: 46-49.
  13. Mikažāns I, Ambrosova J. Primārie un alerģiskie kontaktdermatīti un to ārstēšana. Doctus, 2011/3: 21-24.
  14. Kожные и венерические болезни, Mедицина, 1995: 191-202.
  15. Лечение кожных болезней, ред. Машкиллейсон. Медицина, 1990: 135-146.
  16. Fitzpatrick TB, et al. Dermatology in general medicine, 3rd edition: 2533-2534.
  17. Prof. A. Rubīns un autoru kolektīvs, LDVA, 2011, Acne vulgaris terapijas rekomendācijas.
  18. Hartmane I, Dērveniece A, Mikažāns I. Ekzēma un ekzematozās ādas reakcijas. Latvijas Ārstu Žurnāls, 2002/3: 30-36.
  19. Praktiskā alergoloģija Vernera Lazovska redakcijā, LU akadēmiskais apgāds, 2009: 382-404.
  20. Burzinskis U. Ārīgi lietojamo glikokortikosteroīdu klasifikācija, darbības mehānisms un lietošana. Materia Medica, 5/97: 2-7.