Rūpes par veselību daudziem kļuvušas par dzīvesveidu, kādam par modes tendenci, bet vēl kādam robežojas ar pārspīlētu sevis uzturēšanu formā, kas ilgtermiņā pozitīvu rezultātu nesniedz. Tāpat ir ārkārtīgi liela sabiedrības daļa, kas par veselību nerūpējas nemaz: regulāri neizguļas, dzīvo pastāvīgā psihoemocionālā spriedzē, ir mazkustīgi vai sporto īslaicīgi un pārmērīgi, nesabalansē ēdienkarti, neveic vecumam un dzimumam nepieciešamās veselības pārbaudes vai apzināti aizraujas ar kaitīgiem ieradumiem.
Ja nav skaidras kopsakarības par organismam patiešām nepieciešamajiem vitamīniem un uzturvielām, apjukt mūsdienu informācijas apjomā var viegli. Raksts iezīmē vispārīgo kopainu un sniedz praktiskas, zinātniski izpētītas rekomendācijas klīniski nozīmīgo vitamīnu un uzturvielu lietošanai.
Kur un kad vitamīni radušies?
Pirmās atziņas par vitamīnu ietekmi var atrast jau 4. gadsimtā p.m.ē., kad Hipokrats ieteica pārtikā lietot aknas, lai uzlabotu redzi pustumsā. Viduslaikos jūrnieki, dodoties tālos ceļojumos, ņēma līdzi svaigus augļus, dārzeņus un mājdzīvniekus, lai novērstu hipovitaminozes izraisītu slimību attīstību.
Kazimirs Funks bija pirmais, kurš 1911. gadā no rīsu čaumalām izgatavoja vitamīnu maisījumu. Produkts terapeitiski iedarbojās uz beriberi — slimību, ar ko plaši slimoja nabadzīgākie iedzīvotāji. Iegūtie savienojumi no ķīmijas skatpunkta saturēja aminogrupu. Funks izveidoja apzīmējumu, kas atvasināts no divu terminu — dzīvs un amīns — apvienojuma: “dzīvības amīns” jeb “vitamīns”. Šis nosaukums saglabāts līdz mūsdienām, lai gan daudzi vitamīni nesatur aminogrupu.
Kuriem vitamīniem ir klīniska nozīme?
Vitamīni mūsu organismā ir būtiski vielmaiņas procesu un imūnās sistēmas darbības regulatori. Lielāko daļu organismam nepieciešamo vitamīnu vai to sintēzes prekursoru var uzņemt tikai ar uzturu. Atsevišķus vitamīnus daļēji vai pilnīgi sintezē cilvēka gremošanas trakta baktērijas, piemēram, K vitamīnu, biotīnu, pantotēnskābi un niacīnu, arī D vitamīnu ultravioletā starojuma ietekmē organisms var sintezēt ādas šūnās.
Tabula
Vitamīnu rezerves organismā pēc uzņemšanas ar uzturu vai preparātiem
Tomēr deficīta gadījumā vai tad, ja rodas pamatotas aizdomas par vitamīnu nepietiekamu uzņemšanu vai uzsūkšanos kuņģa—zarnu traktā, vitamīni jāuzņem papildus, mērķtiecīgi pielāgojot uzturu vai uzņemot tos preparātu veidā.
Ar uzturu vai preparātu veidā uzņemto vitamīnu rezerves mūsu organismā saglabājas atšķirīgu periodu (tabula).
Šeit iederas filozofiskas pārdomas par to, cik bieži pat visveselīgākais cilvēks ar pārtiku uzņem attiecīgos vitamīnus, izsekojot vitamīnu rezervju periodu dažādībai. Jāņem vērā, ka vitamīnu kvalitāti, uzsūkšanos un nepieciešamību ietekmē arī tādi faktori kā regulārs, no svaigām izejvielām un pareizi pagatavots, sabalansēts uzturs, kuņģa—zarnu trakta veselība, citu medikamentu lietošana, slimības (piemēram, cukura diabēts un vairogdziedzera slimības), kafijas, alkohola, tabakas izstrādājumu lietošana, stress, miega kvalitāte, fizisko aktivitāšu apjoms un pieeja saules stariem visu gadu. Faktoru sarakstu, kuri ietekmē vitamīnu uzsūkšanos, sintēzi, patērēšanu un rezervju uzturēšanu, varētu vēl krietni papildināt.
Vitamīni pēc to izšķīdināšanas metodes tiek iedalīti taukos šķīstošos un ūdenī šķīstošos. Taukos šķīstošie vitamīni ir A, D, E un K vitamīns. Ūdenī šķīstošie vitamīni ir C, B grupas vitamīni un folskābe. Kādas ir taukos šķīstošo vitamīnu būtiskākās funkcijas ķermenī, deficītu izpausmes un indikācijas papildu uzņemšanai?
A vitamīns, retinoīdi un karotinoīdi
Kur sastopams?
Cilvēki A vitamīnu saņem kā retinoīdu no dzīvnieku valsts izcelsmes pārtikas: zivju aknām, zivju eļļas, piena produktiem. Karotinoīdus jeb augu pigmentus var saņemt no augu valsts izcelsmes pārtikas produktiem, no kuriem 15 karotinoīdi ir vitāli nepieciešami dzīvības funkciju uzturēšanai. Produkti, kas bagāti ar karotinoīdiem, ir tomāti (satur sarkano likopēnu), burkāni (satur alfa un bēta karotīnus), kukurūza un apelsīnu sula (satur luteīnu un zeaksantīnu).
Visi zaļie augi ir arī lieliski karotinoīdu avoti, lai gan to dzeltenos, sarkanos un oranžos pigmentus aizēno hlorofils. Karotinoīdi vislabāk absorbējas no vārītiem augiem. To pārvēršanās organismā par A vitamīnu un absorbēšana notiek 6—8 stundās. A vitamīnu un karotīnu (A provitamīnu) absorbē zarnas. Karotīns par A vitamīnu tiek pārveidots zarnu šūnās un aknu šūnās.
Kāda ir nozīme organismā?
Redzes nodrošināšana. A vitamīna deficīts organismā galvenokārt ietekmē redzi, izraisa “vistas aklumu” — redzes traucējumus tumsā. Acis kļūst sausas, jo gļotādas un ādas šūnas vairs neattīstās normāli.
Pasargā no infekcijām. A vitamīns nodrošina gļotādu virsējās kārtas šūnu veidošanos un atjaunošanos (acīs, plaušās, kuņģī un zarnu traktā). Tā kā gļotāda ir nozīmīgs šķērslis baktērijām, A vitamīna deficīta gadījumā būtiski palielinās risks infekciju attīstībai.
Nozīmīgs kaulu augšanā un imūnsistēmas uzturēšanā.
Uztur audus un ādu veselu. Tā trūkums ir viens no iemesliem galvas ādas zvīņošanai (blaugznām), vispārējam ādas sausumam un priekšlaicīgi novecojušam izskatam.
Reproduktīvās funkcijas. A vitamīns ir svarīgs gan vīriešu, gan sieviešu dzimumdziedzeru attīstībai un funkcionēšanai, augļa attīstībai sievietes grūtniecības laikā un bērna turpmākajai attīstībai.
Spēcīgs antioksidants. Nepieciešams brīvo radikāļu neitralizēšanai.
Luteīns un zeaksantīns var pasargāt no kataraktas attīstības.
Likopēns var samazināt risku prostatas vēža attīstībai.
Karotinoīdi (alfa karotīns un likopēns) var samazināt risku plaušu vēža attīstībai.
Indikācijas
A vitamīns nepieciešams, ja tā deficīts izpaužas kā tīklenes un ādas problēmas: folikulāra hiperkeratoze (pirmās pazīmes), slikta redze krēslā/naktī (pirmās pazīmes), konjunktīvas skleroze, keratomalācija, ātri atjaunošā epitēlija neaugšana un nediferencēšanās, kseroze (bitot spots — fokālas konjunktīvas vai radzenes vietas ar dūmakainu izskatu), aklums — radzenes destrukcijas un tīklenes disfunkcijas dēļ.
Tāpat A vitamīns jālieto potenciāla deficīta gadījumos: kuņģa—zarnu trakta operācijas, tievās zarnas patoloģijas (celiakija), aknu, žultsceļu, aizkuņģa dziedzera mazspēja, cistiskā fibroze, regulāra alkohola lietošana, akne, iekaisīgas ādas slimības, hroniskas ādas slimības ar pārragošanos, intensīvas fiziskas slodzes izraisīts muskuļu bojājums.
A vitamīnu lieto profilaksei redzes un ādas uzlabošanai, kā arī imūnsistēmai, ja ir tendence uz infekciju attīstību.
D vitamīns (kalciferols)
Kur sastopams?
D vitamīnam jeb kalciferolam, kas ir taukos šķīstošs un bioloģiski neaktīvs, ir divas formas: D3 vitamīns (holekalciferols) un D2 vitamīns (ergokalciferols). D3 vitamīns ir aktīvāks un stabilāks nekā D2 vitamīns.
D3 vitamīns sintezējas ādā saules gaismas ietekmē, tiek saņemts ar dzīvnieku valsts izcelsmes uzturu (zivju eļļa, olas dzeltenums, aknas, sviests). D2 vitamīns tiek saņemts ar augu valsts izcelsmes uzturu (sēnes, raugs).
Organismā, hidroksilējoties aknās un nierēs, D vitamīns iegūst bioloģisko aktivitāti. Visbiežākais D vitamīna deficīta iemesls ir saules gaismas trūkums, kas netiek kompensēts ar pienācīgu uzturu.
Tā kā D vitamīns veidojas ādā pēc UV staru ietekmes tikai tad, ja UV indekss ir lielāks par 3, tas nozīmē, ka, dzīvojot Latvijā, rudenī un ziemā organisms neizstrādā D vitamīnu. Pētījumi rāda, ka nereti D vitamīna līmenis nav pietiekams arī pavasarī un pat vasarā.
Kāda ir nozīme organismā?
Kalcija un fosfora homeostāzes uzturēšana. Palīdz uzņemt un izvadīt kalciju — D vitamīns ir iesaistīts kalcija metabolisma regulēšanā, tā absorbcijā tievajās zarnās, nogādāšanā līdz kauliem un izvadīšanā no organisma.
Uztur veselus kaulus, zobus, muskuļus. Deficīts var izpausties ar kaulu sistēmas patoloģijām, osteoporozi, aknu cirozi, hronisku nieru slimību, aptaukošanos, išēmisku sirds slimību, arteriālu hipertensiju, astmu, autoimūnām un hroniskām iekaisuma slimībām (1. un 2. tipa cukura diabētu, psoriāzi, Krona slimību, reimatoīdo artrītu), kolorektālo, prostatas un krūts vēzi, peridontītu.
Nodrošina šūnu dalīšanās procesus, veicina kaulu normālu augšanu un attīstību bērniem. Deficīts var izpausties kā rahīts bērniem un osteomalācija pieaugušajiem.
Asinsreces nodrošināšana.
Imūnās sistēmas atbalsts — stimulē iedzimto jeb nespecifisko imunitāti, modulē iegūtās jeb specifiskās imunitātes darbību. D vitamīna deficīta gadījumā biežāk slimo ar akūtām respiratoriskām slimībām, gripu.
Iespējams, pasargā no smagām slimības izpausmēm, riska saslimt Covid–19 infekcijas gadījumā (sistemātisku pētījumu vēl nav).
Indikācijas
Deficīts — rahīta terapija bērniem un pieaugušajiem, osteomalācijas terapija bērniem un pieaugušajiem, hipoparatireoīdisma un pseidohipoparatireoīdisma terapija pieaugušajiem, osteoporozes papildu terapija pieaugušajiem (ieteicams kombinācijā ar kalciju).
Kā profilaktisku līdzekli — rahīta un osteomalācijas profilaksē bērniem un pieaugušajiem, rahīta profilaksē priekšlaikus dzimušajiem, kā arī bērniem un pieaugušajiem ar D vitamīna deficīta risku (optimāls līmenis 45—100 ng/ml) un malabsorbcijas dēļ (ja ir hroniskas zarnu slimības, žults atteces traucējumi, aizkuņģa dziedzera mazspēja, veikta plaša zarnu rezekcija u.c.).
E vitamīns (alfa tokoferols)
Kur sastopams?
Dabiskie E vitamīna avoti ir dažādas augu eļļas (kviešu asnu eļļa, saulespuķu eļļa, zemesriekstu eļļa), saulespuķu sēklas, rieksti, auzu pārslas, mieži, burkāni. Dzīvnieku izcelsmes pārtikā atrodams lašos vai aknās, bet, salīdzinot ar augu pārtiku, to daudzums ir mazāks.
Kāda ir nozīme organismā?
Darbojas kā antioksidants, neitralizējot nestabilās molekulas un reaktīvos skābekļa savienojumus, pasargājot šūnas no bojāejas. Biomembrānu, asinsvadu un nervu sistēmas normālai darbībai.
Sekmē prostaciklīnu veidošanos endotēlija šūnās un samazina trombocītu agregāciju endotēlija virsmā — nozīmīgi koronārās aterosklerozes un trombozes riska gadījumā.
Pasargā A vitamīnu un lipīdus no bojājuma.
Ar pārtiku uzņemts E vitamīns palīdz novērst Alcheimera slimības attīstību.
Uztur asinsvadu un nervu sistēmas veselību. Deficīts var izpausties kā abētalipoproteīnēmija — Bassen —Kornzweig sindroms, ko izraisa defekts gēnā, kas liek organismam ražot lipoproteīnus. Eritrocītu trauslums — var būt hemolītiska anēmija. Nervu deģenerācija — perifēras polineiropātijas, oftalmoplēģija, muguras smadzeņu mugurējo daļu destrukcija.
Veicina un atbalsta šūnu mediēto imunitāti. Pasargā no imūnsistēmas bojājumiem.
Stimulē vairogdziedzera un dzimumhormonu veidošanos. Var pasargāt no neauglības. Vīriešiem deficīta gadījumā pasliktinās spermas kvalitāte, samazinās seksuālā aktivitāte.
Aizkavē alerģisku reakciju attīstību.
Novērš ar diabētu saistītas acu komplikācijas.
Veicina augļa attīstību grūtniecības laikā.
Kavē audzēju attīstību.
Indikācijas
Deficīts — abētalipoproteīnēmija, hemolītiskā anēmija, nervu deģenerācija — perifēras polineiropātijas, oftalmoplēģija, muguras smadzeņu mugurējo daļu destrukcija.
Potenciāls deficīts — kuņģa—zarnu trakta operācijas, tievās zarnas patoloģijas (celiakija), aknu, žultsceļu, aizkuņģa dziedzera mazspēja, cistiskā fibroze un regulāra alkohola lietošana.
Profilaktiski lieto kā antioksidantu, koronārās aterosklerozes un trombozes riska gadījumā, palielinātas fiziskās slodzes gadījumā, Alcheimera slimības aizkavēšanai, augļa attīstības veicināšanai, audzēju profilaksē.
K vitamīns (filokvinons, menadions)
Kur sastopams?
Dabiskā veidā K vitamīns sastopams kāpostos, aknās, olās, pienā, spinātos, brokoļos, lapu kāpostos, dīgstos un citos zaļajos dārzeņos. Zarnu baktērijas arī sintezē K vitamīna formu, kas nodrošina pusi tā nepieciešamo funkciju organismā. Ja tiek lietoti antikoagulanti, papildus regulāri jāuzņem K vitamīns.
Kāda ir nozīme organismā?
Nodrošina asinsreci. Aktivē proteīnus un kalciju, kas nepieciešams asinsrecei. Asinsreces faktori II (protrombīns), VII, IX, X, koagulācijas inhibitori C un S proteīni — no K vitamīna atkarīgie. Jaundzimušajiem un zīdaiņiem — ar K vitamīna deficītu saistītas asiņošanas risks deficīta gadījumā.
Var pasargāt no gūžas lūzumiem. Deficīts var izpausties kā no K vitamīna atkarīgā osteoporoze.
Nodrošina enerģijas metabolismu.
Indikācijas
Ja ir deficīts osteoporozes gadījumā, asiņošanas gadījumā, brūču dzīšanai, ja ir veiktas kuņģa—zarnu trakta operācijas, ir tievās zarnas patoloģijas (celiakija), aknu, žultsceļu, aizkuņģa dziedzera mazspēja, cistiskā fibroze, regulāra alkohola lietošana, akne, iekaisīgas ādas slimības, hroniskas ādas slimības ar pārragošanos.
Profilaktiski lieto jaundzimušajiem un zīdaiņiem — ar K vitamīna deficītu saistītas asiņošanas profilaksei.
Noslēgumā
Taukos šķīstošie vitamīni jālieto ēšanas laikā — taukiem bagātākās maltītes laikā.
Bīstama ir taukos šķīstošo vitamīnu pārdozēšana, jo tad tie uzkrājas orgānos — aknās, sirdī, liesā, muskuļos — un rada to darbības traucējumus.
Foto: Freepik.com