Taukos šķīstošajiem vitamīniem D, E, A un K ir neapstrīdama nozīme dažādos fizioloģiskos procesos: imūnsistēmas regulācijā, redzes, kaulu, ādas veselības nodrošināšanā. Klasiskā izpratnē šo vitamīnu uzņemšana uzturā saistīta ar vairāku patoloģiju profilaksi, piemēram, nakts aklumu (A vitamīns), osteomalāciju (D vitamīns), oksidatīvo stresu (E vitamīns) un asiņošanu (K vitamīns). Pēdējos gados iegūtie pierādījumi uzrāda vēl citus potenciālus klīniskos ieguvumus no vitamīniem, kā arī riskus to deficīta gadījumā.
Malabsorbcija skar miljoniem cilvēku pasaulē. Gastrointestinālās malabsorbcijas sindroms ir ļoti plašs jēdziens un attiecas uz uzturvielu absorbcijas traucējumiem gastrointestinālajā traktā visos uzturvielu uzsūkšanās posmos.
Rūpes par veselību daudziem kļuvušas par dzīvesveidu, kādam par modes tendenci, bet vēl kādam robežojas ar pārspīlētu sevis uzturēšanu formā, kas ilgtermiņā pozitīvu rezultātu nesniedz. Tāpat ir ārkārtīgi liela sabiedrības daļa, kas par veselību nerūpējas nemaz: regulāri neizguļas, dzīvo pastāvīgā psihoemocionālā spriedzē, ir mazkustīgi vai sporto īslaicīgi un pārmērīgi, nesabalansē ēdienkarti, neveic vecumam un dzimumam nepieciešamās veselības pārbaudes vai apzināti aizraujas ar kaitīgiem ieradumiem.
Hospitalizētiem pacientiem ar apstiprinātu Covid-19, kuriem 25 (OH) D vitamīna līmenis bija vismaz 30 ng/mL retāk novēroja komplikācijas un nāvi, secināts pētījumā.
Pretēji iepriekš iegūtiem rezultātiem D vitamīna lietošana neaizkavē smagu astmas lēkmju attīstību riska grupas bērniem, liecina pirmais placebo kontrolētais klīniskais pētījums, kurā pārbaudīta šī saistība.
Izpētes līderis no vitamīniem neapšaubāmi ir D vitamīns, kurš ietekmē vairākus organisma fizioloģiskos procesus vai ir tajos iesaistīts. Ja sistēmiskos datubāzes MedLine pārskatos ievada atslēgvārdu “vitamin D”, par 2018. gadu parādās 252 dažādi pētījumi un pārskati!
Doctus septembra numurā jau minēju, ka šā raksta mērķis ir ne tikai atgādināt par jau zināmajiem vitamīnu efektiem mūsu organismā, bet arī atspoguļot jaunākos attīstības virzienus atsevišķiem vitamīnu veidiem.
Vitamīni ir organisku vielu grupa, ko organisms pats nespēj sintezēt un kas nepieciešami normālai šūnu funkcijai, augšanai un attīstībai. Vitamīni parasti darbojas kā koenzīmi. Šobrīd izdala 13 dažādu vitamīnu veidus. Vairāku zāļu formu kategorizēšanā par multivitamīnu formulām tiek uzskatītas tādas, kas satur vismaz trīs vitamīnus ar vai bez minerālvielām.
Vitamīni ir normālai vielmaiņai svarīgas organiskas vielas. Tā kā cilvēka organisms tos nespēj sintezēt (izņemot D vitamīnu), tie jāuzņem ar uzturu, lai uzturētu normālu metabolisma funkciju. Rietumvalstīs vitamīnu nepietiekamība ir vēl izteiktāka, nekā pieņemts uzskatīt, īpaši vecākiem pacientiem.
Veselības rādītāju nodrošināšanā un uzlabošanā noteicoša nozīme ir uzturam. Sabalansēts un pilnvērtīgs uzturs nepieciešams, lai nodrošinātu organisma augšanu un attīstību, veicinātu veselību un labu pašsajūtu. Mūsdienās izpratni par uztura saistību ar pašsajūtu un veselību pamato ilggadēji zinātniski pētījumi. Organisma veselības ķīla ir daudzveidīgs, pilnvērtīgs un sabalansēts uzturs. Ko tas nozīmē?
Vitamīni pasaulē zināmi jau kopš XIX gadsimta otrās puses. Vārdu "vitamīni" dzīvē ieviesa poļu bioķīmiķis Kazimirs Fanks. XX gadsimta sākumā vitamīnu nozarē bija daudz jaunu atklājumu. C vitamīns ir svarīgākais vitamīns, jo tas ir galvenais dzīvasbūtnes balsts, saistībā ar C vitamīna atklājumiem piešķirtas pat trīs Nobela prēmijas. Šajā rakstā vairāk par dabīgajiem vitamīniem un to nozīmi veselības saglabāšanā.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
