PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Ar augsti uzliktu latiņu. Doc. ANDA KADIŠA, reimatoloģe

M. Lapsa
Doc. ANDA KADIŠA, reimatoloģe
Doc. ANDA KADIŠA, reimatoloģe Foto: Inese Austruma/Doctus
Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedras docente, reimatoloģe ANDA KADIŠA neslēpj, ka studiju gados izvēlējusies volontēt reimatoloģijā, gandrīz neko par to nezinot. Taču, strādājot kopā ar augstas raudzes ārstiem, guvusi pārliecību, ka paliks reimatoloģijā, kaut tā nav viegla specialitāte, jo jāārstē galvenokārt pacienti, kam ir hroniskas, neizārstējamas un invalidizējošas slimības.

Daktere Anda Kadiša jau kopš bērnības varējusi iepazīt to, kādam jābūt labam ārstam, jo ir ārste trešajā paaudzē. Viņai piemīt gan lielas darba spējas un atbildība, gan ir pamatīgas zināšanas un vēlme atvieglot slimības gaitu saviem pacientiem, turklāt, lai motivētu pacientu cīnīties ar slimību, viņa rīkojas kā iejūtīga psiholoģe.

Pandēmijas zīmē

Kāds jums bijis šis pusotrs gads pandēmijas zīmē?

Ļoti spraigs un aktīvs, bet gribētu to dalīt divās daļās: pandēmijas sākuma laiks un turpmākais. Sākoties pandēmijai, nebija avotu, kur meklēt aktuālo informāciju, kā rīkoties, ko darīt. Tāpēc es kā ārste sāpīgi izjutu pandēmijas sākumu, īpaši pagājušā gada maijā, kad uz laiku tika pārtraukta ambulatorā pieņemšana. Šī pandēmijas dēļ noteiktā ierobežojuma sekas juta daudzi pacienti, kuriem saasinājās slimības gaita, sākās jaunas slimības, bet nebija iespējams vērsties pie ārsta pēc palīdzības. To es tiešām uztvēru kā ļoti lielu problēmu, tāpēc mēģināju rast risinājumus, lai pacienti tomēr varētu nokļūt pie ārsta. Esmu pret pacientu konsultēšanu attālināti, īpaši primāru pacientu gadījumā, jo primārajai apskatei noteikti jānotiek klātienē. Taču pie jaunajiem nosacījumiem pierada gan pacienti, gan ārsti. Nu jau ambulatorā pieņemšana atjaunota. Turklāt pērnā gada nogalē mēs, reimatologi, izveidojām interneta vietni www.tavsreimatologs.lv, kur aktuālu informāciju par reimatoloģiskām slimībām var atrast gan ģimenes ārsti, gan pacienti. Pandēmija izgaismo dažādas nepilnības un stimulē tās ātrāk novērst, kaut ko mainīt.

Medicīnas fakultātes 2. kursā kopā ar grupas biedrēm 
(no kreisās no augšas 
Anda Kadiša, Digna Miltiņa, Daina Greiškalne, 
Dace Lietuviete un 
Elīna Ligere) anatomijas nodarbību starplaikā Medicīnas fakultātes 2. kursā kopā ar grupas biedrēm 
(no kreisās no augšas 
Anda Kadiša, Digna Miltiņa, Daina Greiškalne, 
Dace Lietuviete un 
Elīna Ligere) anatomijas nodarbību starplaikā
Medicīnas fakultātes 2. kursā kopā ar grupas biedrēm (no kreisās no augšas Anda Kadiša, Digna Miltiņa, Daina Greiškalne, Dace Lietuviete un Elīna Ligere) anatomijas nodarbību starplaikā

Protams, ir lietas, ko varam veikt arī attālināti, piemēram, hroniskos slimniekus kādu brīdi varam konsultēt attālināti, taču tas nevar notikt ilgstoši.

Pandēmijai turpinoties gandrīz pusotru gadu, spriedzi jūt pat tie, kuriem mājās, ģimenē un darbā viss kārtībā. Redzēju, ka mani pacienti, kas līdz šā gada sākumam noturējušies stabili, nu piedzīvo psihoemocionālās veselības traucējumus — paniku, trauksmi, ko izraisījusi ilgstoša spriedze. Līdzīgi bija pandēmijas sākumā, kad daļu pacientu biedēja vīrusa straujā izplatība un ļoti augstais risks inficēties. Vairākums reimatoloģisko pacientu lieto dažādu veidu imūnsupresīvos medikamentus. Baidoties, ka varētu inficēties, daudzi pacienti, nekonsultējoties ar ārstu, nolēma pārtraukt imūnsupresīvo medikamentu lietošanu. Šīs patvaļīgās rīcības dēļ ne vienam vien pacientam slimības gaita pasliktinājās.

Visas pandēmijas reiz beidzas (paskatāmies vēsturē!). Vai ir kas tāds, kas nepacietībā gaida jūsu vēlmju sarakstā?

Ja runā par profesionālo darbību, kā ārste vienmēr esmu bijusi par klātienes konsultācijām un vizītēm, jo tad pacientu var pamatīgi izmeklēt, izklausīt un izpalpēt. Tikpat liela nozīme ir tam, ka varu redzēt, vai pacients sapratis manis teikto par ārstēšanās procesu, jo tad ir pavisam cita līdzestība.

Man ļoti pietrūkst cilvēcisko kontaktu, apskāvienu satiekoties, pietrūkst ikdienas dzīves ar dažādiem kultūras pasākumiem, kas vairāk vai mazāk vajadzīgi ikvienam no mums. Īpaši man pietrūkst klasiskās mūzikas koncertu, tāpēc ar nepacietību gaidu, kad varēšu tos baudīt klātienē.

“Dzīvot šeit un tagad” vai “būvēt sapņus, mērķus nākotnei” — kas ir vairāk par jums?

“Mīļākā fotogrāfija no bērnudārza laika, kad jau zināju, ka būšu ārste” “Mīļākā fotogrāfija no bērnudārza laika, kad jau zināju, ka būšu ārste”
“Mīļākā fotogrāfija no bērnudārza laika, kad jau zināju, ka būšu ārste”

Striktu robežu starp šiem diviem dzīves modeļiem es nevaru novilkt, bet vairāk dzīvoju “šeit un tagad” režīmā. Protams, man ir arī nākotnes plāni. Patiesībā dzīvi ļoti plānoju, daudz ko sanāk pakārtot darbam, jo ambulatorās prakses pacientu pieraksts ir vismaz četrus mēnešus uz priekšu. Tas liek dzīvi plānot vismaz pusgadu uz priekšu.

Kā izdodas sadzīvot ar “attālināto dzīvi”?

Joprojām ikdienā dodos uz darbu, jo ārsts savus pienākumus nevar veikt tikai attālināti, par ko gribu teikt — ak, laimīgā es! Man ir kontakts ar kolēģiem, ar pacientiem. Turklāt pandēmijas laikā nevienas manas darbavietas darbība nav apstādināta pilnībā, joprojām strādājam, ievērojot visus epidemioloģiskās drošības nosacījumus. Protams, nenotiek pulcēšanās ar kolēģiem, attālināti notiek semināri, konferences un kongresi, tomēr ar tuvākajiem kolēģiem es tiekos.

Atklāti sakot, epidemioloģiskie ierobežojumi daudz vairāk skar privāto dzīvi. Nav iespējams tikties ne ar tuvākajiem radiniekiem, ne ar draugiem, liegts baudīt kultūras pasākumus, kas sniegtu veldzējumu pēc saspringtas ikdienas. Taču mani tāpēc nepārņem izmisums — meklēju citas iespējas, kā atpūsties, vairot spēku un enerģiju.

Dodos dabā kopā ar savu ģimeni. Tā ir ne tikai atpūta, bet arī izdevība komunicēt ar saviem tuvākajiem, kam citkārt varbūt neatlika laika. Katrā mīnusā cenšos atrast kādu plusu.

Vai protat pateikt “nē”, ja pienākumu par daudz, skrējiens par ātru? Vai protat paņemt ieelpu sev?

Ar to man ir ļoti lielas problēmas. Daudzajos darba gados esmu izjutusi, kā tas ir, kad iedod mazo pirkstiņu, bet paņem visu roku. Nupat šķiet, ka pienākumu slodze kļuvusi pārāk liela, bet laiks, ko veltīt pašiem tuvākajiem un pašai sev, sarucis pavisam. Tāpēc cenšos atrast līdzsvaru starp ārsta darbu un cilvēcisko dzīvi. Tas ir jāatrod!

Mediķe trešajā paaudzē

Esat mediķe trešajā paaudzē, nākat no zināmas dzimtas, jūsu vectētiņš bija docents Agnis Štifts, izcils inteliģences paraugs. Reiz intervijā viņš teica, ka iemācīt bērniem neko lāga nevar, var mācīt tikai ar savu piemēru. Tas netveramais mantojums. Pastāstiet par savu netveramo mantojumu!

Jā, esmu ārste trešajā paaudzē, pirmā reimatoloģe savā dzimtā. Mana mammīte Guna Krūmiņa ir endokrinoloģe, tētis Mārcis Krūmiņš — bērnu traumatologs ortopēds, arī tēva tēvs Kārlis Krūmiņš bija traumatologs ortopēds. Savukārt mana vecmāmiņa Ruta Štifta bija rentgena māsa Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā.

“Pēdējā kopbilde ar mīļo opīti docentu Agni Štiftu 2020. gada jūlija sākumā” “Pēdējā kopbilde ar mīļo opīti docentu Agni Štiftu 2020. gada jūlija sākumā”
“Pēdējā kopbilde ar mīļo opīti docentu Agni Štiftu 2020. gada jūlija sākumā”

Bērnībā ļoti daudz laika pavadīju pie vecvecākiem, dzīvojoties viņu darbavietā — Stradiņos.

Endokrinoloģijas nodaļā bija laboratorija, kur vēroju, kā rosās vectēva vadītās nodaļas darbinieki, klausījos, par ko viņi spriež. No šīs laboratorijas ik pa laikam devos pie omītes, kur man bija cits izpētes objekts — skatījos, kā tiek attīstītas rentgena bildes.

Kad pienāca laiks izvēlēties profesiju, man nevajadzēja lauzīt galvu, jo zināju — kļūšu par ārsti. Citu domu nemaz nepieļāvu! Jau bērnudārza izlaidumā, kad man vaicāja, par ko gribu kļūt, ar pārliecību atbildēju — par ārsti. Pēc astotās klases vasarās sāku strādāt par sanitāri Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Asins pārliešanas nodaļā. Tā bija mana pirmā darbavieta medicīnas iestādē. Vēlāk, vidusskolas gados, strādāju Gaiļezera slimnīcas Uzņemšanas nodaļā. Tā kā mediķu darba ikdienu iepazinu jau agri, es ļoti organiski jutos slimnīcas vidē un bija arī vēlme palīdzēt cilvēkiem.

Kopā ar 
mīļajiem bērniem 
Agnesi un Armandu 
2020. gada vasarā Kopā ar 
mīļajiem bērniem 
Agnesi un Armandu 
2020. gada vasarā
Kopā ar mīļajiem bērniem Agnesi un Armandu 2020. gada vasarā

Man jāsaka paldies gan vecvecākiem, gan vecākiem, ka viņi ļāva man pašai izdarīt izvēli, neviens mani speciāli nevirzīja un neuzspieda savu viedokli. Vectēvs Agnis Štifts bija ļoti inteliģents un empātisks, ārkārtīgi liels cilvēku un dzīvnieku mīlis. Acīmredzot viņa neverbālā ietekme atstājusi pamatīgu iespaidu arī uz mani.

Skolas laikā jums paticis skatīties tēta fotografētos operāciju diapozitīvus, tomēr par ķirurģi nekļuvāt.

Par to, ka specializējos reimatoloģijā, paldies jāsaka manai mammītei. Tas varētu būt studiju trešais kurss, kad, apspriežot specialitātes, viņa ieminējās, ka es varētu pievērsties reimatoloģijai. Tolaik man nebija pat nojausmas, ko reimatologs dara, jo īss ieskats reimatoloģijā bija tikai studiju pēdējos gados.

Vecāku rosināta, es, būdama trešā kursa studente, sāku volontēt Stradiņa slimnīcas Reimatoloģijas nodaļā. Strādāju kopā ar Dr. Raiberti, profesori Andersoni, profesori Mikažāni. Pakāpeniski iepazinu šo specialitāti un paliku tajā.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada jūnija numurā