Dr. Daina Zepa, geriatre: Geriatra maize ar garoziņu

Eiropa iedzīvotāju sastāva ziņā ir vecākais kontinents. Iedzīvotāju skaits virs sešdesmit pieciem gadiem daudzās valstīs, arī Latvijā, sasniedzis piektdaļu populācijas. Tas nozīmē, ka geriatriem tagad un nākotnē būs darba pilnas rokas?

Tā kā cilvēki dzīvo ilgāk, viņus skar dabīgi novecošanas procesi, ar to saistītās izmaiņas visās orgānu sistēmās — jā, gan geriatriem, gan arī citu specialitāšu ārstiem plašāk nekā iepriekš jāsaskaras ar jauniem izaicinājumiem. 

Sasniedzot cienījamu vecumu, daudziem līdzi nāk vesela buķete hronisku slimību, kaut arī var mūžu nodzīvot, saglabājot relatīvi labu veselību, aktivitāti, možu prātu. Ideālā gadījumā ģimenes ārsti savus pacientus pazīst vislabāk, taču dažkārt rodas ar novecošanos saistītas sūdzības un sindromi, kas prasa papildu uzmanību, tad nepieciešama ārsta speciālista konsultācija. 

Kādos gadījumos pacients vēršas tieši pie geriatra?

Pacienti ļoti bieži vēlas geriatra konsultāciju, taču geriatru, kas pieņem ambulatori, Latvijā nav daudz.

Geriatram ir kopējs skatījums uz pacientu:  pārskatīt visas hroniskās slimības, geriatriskos sindromus, profilakses, iespējamos rehabilitācijas un pat sociālos jautājumos. Varam sniegt rekomendācijas un ieteikumus, saskaņot medikamentozo terapiju. Katra situācija jāizvērtē, jāsaprot, kādas ir prioritātes, kas konkrētajam pacientam visvairāk nepieciešams un no kā var atteikties.

Dažkārt cilvēkam daudz svarīgāka par iedziļināšanos viņa veselības problēmās ir saruna ar ārstu — tas, ka viņu uzklausa, iedziļinās viņa situācijā.

Kas ir galvenie jautājumi Latvijas senioru veselības aprūpē? 

Parasti pie ārsta vēršas, ja ir kādas veselības problēmas, gribas uzlabot pašsajūtu, funkcionēšanas spējas, ir vēlēšanās uzzināt, kāpēc tas tā ir un vai varam palīdzēt. 

Nereti senioriem vienlaikus ir divas vai vairākas hroniskas slimības jeb multimorbiditāte. Nozīmīgas slimības klīniskā norise var būt netipiska, slēpta. Dažkārt šī slimība viņam nerada subjektīvas sūdzības. Ir akūti gadījumi, ko iespējams veiksmīgi novērst un pacientu izārstēt.

Diezgan izplatīta ir senioru vientulība. Kāds var būt vienpatis, jo tāds raksturs, tāpēc dzīvi vienatnē neuztver kā kaut ko negatīvu. Savukārt cits, kas ar vientulību saskāries, zaudējot dzīvesbiedru un kļūstot par atraitni, kļūst nomākts. 

Tagad vairs nav bieži situācijas, kad zem viena jumta kopā dzīvo vairākas paaudzes, citam par citu domājot un rūpējoties. Daudzi jaunākās paaudzes pārstāvji nereti ir tālu prom no Latvijas un ar saviem vecāka gadagājuma vecākiem un radiniekiem sazinās reti, vien piezvana pa telefonu vai nosūta īsziņu. Bet vecais cilvēks, būdams viens un vientuļš, var piedzīvot dažādas akūtas veselības problēmas. Negribas apgrūtināt bērnus, uz jautājumu “Kā tu jūties?” parasti atbild: “Viss labi.”

Ilgu laiku pavadot vientulībā, cilvēks mainās arī mentāli. Un, dzīvojot vienam, bieži vien ir finansiālas problēmas, kas ierobežo un pasliktina vispārējo labbūtību. 

Ārsts ārstē ne tikai fiziskās kaites, bet arī dvēseli. Vai tam atliek laiks un enerģija?

Sarunas pacientam ir ārkārtīgi nepieciešamas — dažkārt tās ir dziedējošākas nekā medikamentu lietošana. Jo svarīgi būt uzklausītam un saprastam. Turklāt šai komunikācijai jānotiek senioram viegli uztveramā valodā, lai viņam veidotos izpratne par situāciju. 

Geriatra darbā ļoti svarīgas ir arī sarunas ar pacientu tuviniekiem, ja viņi piedalās seniora aprūpē, sniedz palīdzību, atbalsta pēc ārsta apmeklējuma vai ārstēšanās slimnīcā.

Droši vien aplami pieņemt, ka pacienti pēc sešdesmit gadu vecuma ir homogēna grupa. Kādi ir jūsu pacienti?

Šie pacienti noteikti nav homogēna grupa. Pēdējos divdesmit piecus gadus es strādāju stacionārā, kur gerontoloģijas nodaļā pamatā sastopamies ar pacientiem, kuru vidējais vecums ir astoņdesmit plus gadu un kuriem ir akūtu vai hronisku slimību paasinājumi.

“Vecums ir summa summarum visam tam, kas bijis cilvēka dzīvē,” — tā kādā intervijā teica profesors Zaļkalns. Piekrītat? 

Noteikti! Zināma loma ir ģenētikai, ģenētiskai predispozīcijai, kas nosaka gan ilgmūžību, gan iespējamās veselības problēmas. Bet tikpat liela ietekme ir videi, sadzīves apstākļiem, ieradumiem. Tas viss summējas, un epiģenētiskie faktori lielā mērā ietekmē slimību attīstību.

Nekas labāks par veselīgu dzīvesveidu nav izdomāts, taču — vai visi to ievēro? Jau no jaunības un brieduma gadiem jādomā, kā savai veselībai nekaitēt, kā dzīvot ilgu mūžu un to nodzīvot veiksmīgāk.

Ja cilvēks ir atradis savu vietu dzīvē, kur var jēgpilni izpausties, būt apmierināts, gūt no dzīves prieku un baudu, turklāt vecumdienās turpināt nodarboties ar to, kas viņu apmierina, tas dod enerģiju un vēlmi kvalitatīvi dzīvot arī vecumdienās. Protams, ar nosacījumu, ka nenomāc veselības problēmas, kustību traucējumi, kognitīvi traucējumi vai citas kaites, kas liedz iziet ārpus mājas.

Kā atšķiras sievietes un vīrieši, viņu veselība vecumdienās? Vīriešiem augstāki mirstības riski hronisko slimību dēļ, sievietēm invaliditāti izraisa multiplas slimības?

Statistikas dati liecina, ka Latvijā, sākot ar piecdesmit gadu vecumu, sieviešu ir vairāk nekā vīriešu. Kardiovaskulāro slimību riski vīriešiem parādās nedaudz agrāk — jau pusmūžā, bet, sasniedzot vidējo geriatrisko vecumu septiņdesmit piecus un astoņdesmit gadus, šī atšķirība izlīdzinās. Tādējādi to vidū, kas sasnieguši astoņdesmit un deviņdesmit gadu vecumu, dominē sievietes ar slimību bagāžu, kāda nu viņām ir. 

Diemžēl gan sievietēm, gan vīriešiem, sasniedzot ievērojamu vecumu, nereti pēdējais dzīves posms saistās ar vārgumu, nespēju, atkarību no citu cilvēku palīdzības un aprūpes. 

Bērnība un novecošana — vai te var vilkt paralēles, konfrontēt šos divus vecumposmus? Arī novecojot vajadzīga īpaša, personalizēta attieksme. No ārsta prasa mierīgāku, pacietīgāku, lēnāku attieksmi.

Tā ir, personalizēta attieksme ir nepieciešama. Mums, geriatriem, ar pacientu bērniem jārunā tieši tāpat, kā to dara pediatri, runājot ar mazo pacientu vecākiem. Nereti mūsu pacients pat neatcerētos, ko esam teikuši. Tāpēc komunikācijai jābūt mierīgai, lēnai, jābūt pārliecībai, ka tevi saprot. Un, protams, attieksmei pret pacientu jābūt cieņpilnai.

Situācijas ir ļoti dažādas, taču ikviens pacients grib būt uzklausīts un saprasts. Grib, lai problēma, kas saistīta ar viņa veselību un eksistenci, dzīves sāpīgiem jautājumiem, tiktu saprasta un risināta. Tas, protams, prasa ārsta laiku un enerģiju, bet, kā labi zinām, ambulatoro pieņemšanu laiks ir ierobežots, aiz kabineta durvīm gaida nākamais pacients,

Kā dzīvot kvalitatīvu dzīvi vecumdienās?

Ir jāsaglabā vai jāatrod nodarbes, kas sagādā prieku. Var rosīties dārzā, pievērsties mazbērnu audzināšanai, atbalstīt ģimeni.

Var iesaistīties sabiedrisko organizāciju darbībā, kļūt par volontieri. Savukārt tie, kam ir enerģija, spēks, nepieciešamās prasmes, var turpināt strādāt arī pensijas gados, nepieciešamības gadījumā piemērojot darba slodzi.

Protams, vecumdienās ļoti svarīgi ir būt fiziski aktīviem. Tās var būt garas pastaigas, nūjošana vienatnē vai organizētā grupā. Nodarbības ar fizioterapeitu, ja ir kādas veselības problēmas. Lauku rajonos daudzi seniori brauc ar velosipēdu, jo tas ir ērts pārvietošanās līdzeklis.