PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

ARTJOMS ŠPAKS. Ilgtermiņa, nevis epizodiskas uzvaras

G. Jansone
ARTJOMS ŠPAKS. Ilgtermiņa, nevis epizodiskas uzvaras
Foto: Inese Austruma
ARTJOMS ŠPAKS, torakālais ķirurgs un bronhologs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Plaušu slimību un torakālās ķirurģijas centra torakālās ķirurģijas virsārsts, ļoti atbildīgi izturas pret uzticētajiem pienākumiem un ir ar plašu interešu loku, bet šobrīd savu brīvo laiku apzināti atvēl sev un ģimenei, jo karjerā nonācis pie secinājuma par ģimeni kā vienu no patiesākajām dzīves vērtībām.

Izstāstiet ainiņu, kāda izskatās forša vasara jūsu gaumē!

Kopš beigusies bērnība, vasaras vairs nav tik īpašas. Mana vasara no citiem gadalaikiem īpaši neatšķiras. Ar mūsdienu iespējām vasaru var “uztaisīt” arī ziemā, un to mēs ar ģimeni mēdzam darīt: ziemā plānojam doties uz Šrilanku, lai kompensētu siltā laika trūkumu Latvijā. Tomēr vasaru uzskatu par foršu, ja daudz laika var pavadīt ārā ar ģimeni vai vienam, tuvāk dabai, kas uzlādē ar enerģiju un pozitīvu attieksmi pret dzīvi.

Piedalīšanās plaušu transplantācijā Cīrihē Piedalīšanās plaušu transplantācijā Cīrihē
Piedalīšanās plaušu transplantācijā Cīrihē

Vai atvaļinājumā protat nenest līdzi darba domas?

Jā, protu atslēgties no darba. Torakālā ķirurģija ir tikai daļa no manas personības. Pirms dažiem gadiem piedzīvoju tā saucamo pusmūža krīzi, un tas palīdzēja iemācīties personīgo dzīvi atdalīt no darba. Varbūt reizēm tas negatīvi iespaido karjeru, bet jāsaprot, ka dzīve nav tikai sasniegumi darbā. Man šī izpratne sākās ar zināmu izdegšanu darbā un lika noteikt jaunas prioritātes.

Kas jums visvairāk rada prieku darbā — piemēram, kas labs notika šodien?

Tas noteikti ir kontakts ar pacientiem un sajūta, ka daru ko noderīgu un pacienti ir apmierināti. Es pacientus nesaucu par klientiem, jo mēs šajās attiecībās neesam gluži vienlīdzīgi — ārstam jāuzņemas atbildība par pacienta problēmu risināšanu, labklājību, pacients šajās attiecībās ir mazāk aizsargāts. Ārstam jāparūpējas, lai pacients jūtas drošībā un ir saņēmis cerēto palīdzību un atbalstu.

Stradiņos ar kolēģi Kristu Grigoroviču Stradiņos ar kolēģi Kristu Grigoroviču
Stradiņos ar kolēģi Kristu Grigoroviču

Un kas ir grūtās aizkulises?

Sarežģīti gadījumi, operācijas, kam iespējamas komplikācijas, — nevienam nepatīk zaudēt, bet uzvaras mūsu darbā nav garantētas. Darbs ar dokumentiem arī var kļūt par izaicinājumu. Mēs tagad slimnīcā mēģinām standartizēt dažādas lietas, un tās pabīda malā cilvēcīgo ārsta seju, padara mūs visus par birokrātiem. Varbūt ar laiku mākslīgais intelekts palīdzēs atrisināt birokrātijas jautājumus un tad mums atbrīvosies resursi inovācijām, piemēram, plaušu transplantācijām...

Virsārsts Pulmonoloģijas un torakālās ķirurģijas centrā — ko tas nozīmē un kā tas izskatās praktiski?

Kā jebkuram ķirurgam man gribas vairāk strādāt ar pacientiem, operēt, bet kā virsārstam jādomā arī stratēģiski, jāmēģina organizēt darba vide, kurā kolēģi var pildīt savus ārsta pienākumus, nedomājot, piemēram, par instrumentu piegādi, tehnisko nodrošinājumu vai problēmām ar personālu. Man ļoti paveicies ar kolektīvu, esam labās, draudzīgās attiecībās un gandrīz vienmēr gatavi palīdzēt cits citam.

Plaušu transplantācijas darba grupa izbraukumā pie Šveices kolēģiem Cīrihē (no kreisās): prof. Gyorg Lang, Artjoms Špaks, prof. Isabelle Schmidt–Opitz, torakālā ķirurģe Krista Grigoroviča, transplantologs Aleksandrs Maļcevs Plaušu transplantācijas darba grupa izbraukumā pie Šveices kolēģiem Cīrihē (no kreisās): prof. Gyorg Lang, Artjoms Špaks, prof. Isabelle Schmidt–Opitz, torakālā ķirurģe Krista Grigoroviča, transplantologs Aleksandrs Maļcevs
Plaušu transplantācijas darba grupa izbraukumā pie Šveices kolēģiem Cīrihē (no kreisās): prof. Gyorg Lang, Artjoms Špaks, prof. Isabelle Schmidt–Opitz, torakālā ķirurģe Krista Grigoroviča, transplantologs Aleksandrs Maļcevs

Cik gados kļuvāt par virsārstu? Jaunība netraucēja?

Tas bija divtūkstoš četrpadsmitajā gadā, tad jārēķina, cik man toreiz bija gadu, — trīsdesmit viens. Protams, zināmā mērā jaunība var radīt kompleksus, kad pacienti saka: jūs esat tik jauns, vai tiešām mani operēsit, vai jūs to vispār mākat?! Toreiz bija jaunības maksimālisms, ambīcijas, tāpēc darbs likās pievilcīgāks. Bija ilūzija, ka sistēmā ir vieglāk kaut ko mainīt. Tagad esmu kļuvis reālistiskāks, sazemējies un uz lietām skatos citādi.

Kā, esot amatā, audzējot atbildību, nepazaudēt cilvēcību? 

Battersea mākslas telpā Londonā Battersea mākslas telpā Londonā
Battersea mākslas telpā Londonā

Šeit noteikti nav universālas receptes. Tas, vai esmu vai neesmu pazaudējis šīs īpašības, jāprasa kolēģiem, bet, manuprāt, esmu saglabājis pozitīvismu. Ir lietas, kas darbā jādara apzināti un kontrolēti, bet to mums pasaka mūsu iekšējais vērtību kompass, kuru ir iespējams kalibrēt, bet neko nevar izdarīt, ja tas bojāts jau rūpnīcā.

Viena no manām interesēm ir psiholoģija — man patīk saprast, kā kaut kas strādā. Pēc sešpadsmit personību testa esmu arhitekts, kas mēģina saprast visu lietu būtību un tās organizēt no loģikas viedokļa.

Lai nepazaudētu cilvēcību, ārsta darbā ļoti nozīmīgas ir tā sauktās mīkstās prasmes, kas ir cilvēkprasmju, sociālo un komunikācijas prasmju, personības īpašību, attieksmju, karjeras īpašību, sociālās un emocionālās inteliģences kombinācija.

Man gribētos domāt, ka man piemīt cilvēcība, bez kuras ārsta darbs nav iedomājams.

Kādas prasmes var uztrenēt ķirurgs? 

Atvaļinājums Madeirā Atvaļinājums Madeirā
Atvaļinājums Madeirā

Ir dažādas teorijas, un viena no tām — visiem var iemācīt visu. Citas teorijas atkal norāda uz ģenētisko predispozīciju kaut ko darīt labāk, un neiroplasticitāte cilvēkiem atšķiras. Bet taisnība varbūt ir kaut kur pa vidu. Runājot ar dēlu, es tagad nodarbojos ar koučingu un mēģinu viņam izskaidrot, ka cilvēki, kas strādā mērķtiecīgi un regulāri, sasniedz vairāk nekā talantīgi jeb apdāvināti cilvēki, kas strādā epizodiski vai savus talantus izmanto epizodiski.

Gribētos cerēt, ka man ir kāds talants kā ķirurgam, stratēģiski un tehniski pareizi veicot ķirurģiskas manipulācijas, tomēr vienlaikus tās ir arī iemaņas, kas jātrenē — gan praktiskas, gan teorētiskas. Kā roku veiklība, tā zināšanas. Tieši tas mani arī uzrunāja rezidentūrā izvēlēties ķirurga specializāciju, lai varu lietot gan rokas, gan galvu.

Kas jums padodas vislabāk?

Polijas Tatros ar sievu Polijas Tatros ar sievu
Polijas Tatros ar sievu

Talantīgi cilvēki ir talantīgi visās jomās! (Smejas.) Laikam protu pareizi izvēlēties nodarbošanos un daru tikai to, kas man padodas. Tomēr, ja kaut kas nepadodas, tas rada azartu un izaicinājumu, kas mani stimulē censties, augt un attīstīties. 

Par sevi kādā senākā intervijā esat teicis: “Operējot esmu kārtīgs, tas ir mans stils. Cenšos pievērst uzmanību detaļām. Esmu nūģis.” Vai gribat kaut ko palabot, papildināt šajā izteikumā?

Izdzīvošanas skolā Kurzemē Izdzīvošanas skolā Kurzemē
Izdzīvošanas skolā Kurzemē

Vispār ir biedējoši, ka var kaut kur atrast muļķības, ko kādreiz teicu. Joprojām esmu kārtīgs, bet vairs neesmu perfekcionists. Reizēm man varbūt pietrūkst spējas koncentrēties uz kaut ko vienu, es pielāgojos situācijai, un, manuprāt, tā ir laba īpašība. Reizēm sieva man pārmet, ka es dārzā mēģinu darīt vairākus darbus vienlaicīgi un pabeigts nav neviens. (Smejas.) Tomēr medicīnā esmu disciplinētāks — varu uzstādīt mērķi un to arī sasniegt. 

Kuras no torakālās ķirurģijas operācijām jums patīk vislabāk? Kas rada profesionālo katarsi?

Es uz savu darbu skatos kompleksi, jo operācija ir tikai daļa no procesa. Tas ir pacienta ceļš, kurā viņš dodas kopā ar ārstu. Man nav tādas vienas specifiskas operācijas, kas patīk. Ir situācijas, kad patīk atnākt uz operāciju bez steigas, pārdzīvojumiem par iespējamiem sarežģījumiem izoperēt pacientu. Bet ir arī akūtas operācijas ar augstu stresa līmeni, kad redzu, kā mēs palīdzam cilvēkam. Gandarījums jau ir abās situācijās. 

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2025. gada augusta numurā

Foto: no Dr. A. Špaka albuma