Asoc. prof. AGNESE OZOLIŅA, anestezioloģe reanimatoloģe: Dzīves vieglums
Kurš mēnesis ir jūsējais?
Aprīlis, esmu dzimusi aprīlī. No bērnības atceros, ka šajā dienā, divdesmitajā aprīlī, viss vēl pelēks un ir vēss. Esmu dzimusi Rīgā, bet ar vecākiem dzīvojām Mālpilī. Man bija klasiska bērnība — mūs abus ar vecāko brāli maija beigās aizveda uz laukiem un atstāja līdz septembrim. Vasarās izbaudījām lauku dzīvi.
Jo vecāka kļūstu, jo vairāk gribas siltumu, sauli. Latvijas klimats ir vienīgais, kas mani neuzrunā. Citādi esmu liela Latvijas patriote. Kad ar vīru (ķirurgu Dr. med. Artūru Ozoliņu — red.) bijām rezidentūrā, pusgadu pastrādājām Vācijā, taču sapratām, ka vēlamies būt noderīgi Latvijā.
Pastāstiet, kā jums izdodas lietas darīt viegli, bez smagnējības! To var iemācīties?
Laikam to nevar pilnībā iemācīties, daļēji tas man raksturā. Dzīvē mums katram ir pārbaudījumi, grūtības, kas atver mūsu patieso būtību. Mana ir vieglums, pozitīvisms, arī naivums — situācijās es brīžiem nesaskatu sliktos scenārijus.
Protams, pieredze māca skatīties ne tikai pozitīvi, taču esmu pieņēmusi: ja arī viss nenotiek pēc labā scenārija, kā biju iedomājusies, tik un tā pieņemu, ka tam tā bija jābūt. Es ļoti ticu, ka viss notiek īstajā brīdī un laikā.
Šī apziņa ļauj izbaudīt procesu, un man ļoti patīk to darīt, bet nenoliegšu, ka mērķis man arī ir svarīgs.
Jaunākie bērni ģimenē uz dzīvi mēdz skatīties vieglāk, optimistiskāk.
Noteikti loma ir tētim ar mammu. Mamma ir klusāka un mierīgāka, bet no tēta puses jutos ļoti mīlēta un lutināta. Pārnestā nozīmē viņš mani ir nēsājis uz rokām, vēlāk tas sievietei dzīvē noder un piešķir šo viegluma izjūtu.
Taču ar vieglumu ir tā, ka darbojas līdzsvara likums. Esmu ievērojusi, ka pievelku cilvēkus, kuriem ir grūti.
Un kā sevi uzmundrināt, kad drūmāka diena?
Ļoti novērtēju, ka ar kolēģiem varu aiziet iedzert kafiju. Ja ienāk kolēģis, rezidents, piezvana kāds draugs vai pacients, pasaka par kaut ko paldies — par kādu sīkumu. Tajā brīdī lidoju. Ja kāds atnes ziedus, ļoti priecājos. Man šķiet, ka ziedi ļoti asociējas ar cilvēka būtību.
Un kādi ziedi ir jūsu?
Visi maigie, smaržīgie — ļoti patīk hiacintes, frēzijas. Janvārī ir mana vārda diena, un visi zina, ka man var dāvināt hiacintes. Rozes, protams, klasika.
Jūsu ikdiena sastāv no administratīviem pienākumiem, darba ar studentiem, rezidentiem, operāciju zālē. Kas vislabāk patīk no tā visa?
Man patīk tieši mainība. Es neesmu cilvēks, kas var katru dienu iet zālē un darīt vienu un to pašu. Nogurstu no tā. Uz vadītājas amatu neesmu gājusi apzināti vai par to sapņojusi. Tas atkal ir stāsts par dzīves vieglumu — esmu vairāk darītāja, un tā mani pamana.
No divtūkstoš deviņpadsmitā gada esmu Rīgas Austrumu slimnīcas Anestezioloģijas klīnikā un esmu sapratusi, ka man ir diezgan grūti būt vadītājai — garoziņu dēļ. Bet tad lieku pretī rozīnītes — varu ietekmēt procesus, realizēt savu vīziju, palīdzēt pacientiem un kolēģiem. Tas sniedz gandarījumu. Ne vienmēr zinu, vai mana vīzija ir pareiza, bet man tāda ir. Man visu laiku ir idejas, ko un kā darīt, ko vēl iemācīties. Darot gūstu pieredzi un mācos.
Anestezioloģija šobrīd attīstās perioperatīvā izpratnē. Ja agrāk, pirms piecpadsmit gadiem, anesteziologa loma, kompetence un atbildība bija tikai operāciju zālē, tagad tā iziet ārpus zāles. Janvārī atgriezos no Amerikas, viesojos Stenforda medicīnas un Veterānu Affairs Palo Alto slimnīcās, kur labi attīstīta uz pacientu vērstā perioperatīvā aprūpe. Ko tas nozīmē? Pacientam ir jāizprot, kas tiks ar viņu darīts, jo tas ietekmē ārstniecības gaitu un iznākumu. Anesteziologs iesaistās, un viņam ir būtiska loma pacienta informēšanā un sagatavošanā uz operāciju, anestēzijas nodrošināšanā operācijas laikā un sāpju vadīšanā pēc operācijas. Šis komandas darbs ar anesteziologa iesaisti saīsina pacienta uzturēšanās laiku slimnīcā un sniedz pacientam labāko ārstniecības pieredzi, lai pacientu iespējami ātrāk labā stāvoklī un no sāpēm brīvu var izrakstīt mājās.
Amerikā redzēju, kā šo darbu veic vesels dienests, kas pēc operācijas pacientam zvana uz mājām un sniedz norādījumus, ir digitālās konsultācijas.
Pēdējā desmitgadē daudz runājam par sāpju lomu pacienta atlabšanā, ietekmi uz psihoemocionālo stāvokli un dzīves kvalitāti — tas saskan ar periopereatīvo redzējumu, ko lēnām gribu iedzīvināt Rīgas Austrumu slimnīcas Anestezioloģijas klīnikā.
Teicāt, ka, nākot strādāt uz Rīgas Austrumu slimnīcu, bija kolēģi, kas brīdināja: liela slimnīca ar iesīkstējušām tradīcijām...
Kad atnācu, Anestezioloģijas nodaļas bija katrā stacionārā (Gaiļezers, LOC, Biķernieki un Plaušu tuberkulozes centrā), tikai divtūkstoš divdesmit pirmā gada beigās nodibinājām vienu klīniku.
Kā to riteni apgriezt? Sapratu, ka nedrīkstu taisīt lielas revolūcijas, cilvēki ir strādājuši, atdevuši sirdi un dvēseli. Cilvēki te tiešām ir lieliski, atmosfēra un kolektīvs ļoti sirsnīgs. Un tad man atnāca vīzija, kā to izdarīt — izglītojot, iesaistot, dodot maksimāli daudz zināšanu dažādos veidos. Organizējam gan iekšējas, gan ārējas izglītojošas konferences un meistarklases. Izglītojamies paši un mācām citus, jo kopā mēs varam. Kad organizējām meistarklases vienā stacionārā, sabrauca kolēģi no citiem stacionāriem. Redzēju, kā cilvēki uzsūc zināšanas, ka viņiem patīk. Tad uzaicināju ārzemju ekspertu — kolēģi no Šveices prof. Eric Albrecht, pie kura biju mācīties par perifēriem nervu blokiem, kurš mani bija iedvesmojis. Lūdzu viņu atbraukt un iedvesmot arī manus kolēģus. Divtūkstoš divdesmit trešā gadā rudenī mums RAKUS pirmo reizi bija Reģionālās anestēzijas diena, atvērām arī ārējo pierakstu, bet galvenokārt bija uzsvars uz manu klīniku — aicināju nākt mācīties. Tikko ar starptautisku lektoru dalību pie mums RAKUS otro reizi sekmīgi norisinājās Reģionālās anestēzijas diena. Cenšos nekritizēt — vairāk skatāmies, kā varam būt cits citam atbalsts, vecākam kolēģim piesaistu jaunāku, kas vairāk kaut ko apguvis. Tā lēnām ritenis tiek iegriezts.
Tāpat ļoti patīk strādāt ar studentiem, rezidentiem, esmu atbildīgā par viņu skološanu šeit, Austrumu slimnīcā. Viņi ir tik dažādi, ar tik daudzām foršām idejām! Taisījām aprakstiņu pacientiem par anestēziju. Saku — vajag saitīti, jaunieši: profesore, izveidojiet taču kvadrātkodu! O, jā! Es viņus vēroju, priecājos un cenšos atbalstīt.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada aprīļa numurā