Pārvērtēt būtisko. Atbalsta misijā Ukrainā

Kristiāns Patrijuks uz interviju ir atminies ar velosipēdu — vēlāk sarunā viņš atzīs, ka sportiskais rūdījums velosportā un biatlonā noteikti palīdz izturēt garās stundas pie operāciju galda. Un tādas mēdz būt, jo viņš volontē pie Dr. Mārtiņa Malzubra, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas 4. nodaļas vadītāja. 

Kā viņš nokļuva šajā misijā? Vienā vakarā atskanējis telefonzvans: Dr. Mārtiņš Malzubris vaicājis, vai būtu ar mieru kopā ar viņu un ASV profesoriem Kristapu un Bertramu Zariņiem doties labdarības misijā uz Ukrainu. Protams — bez vilcināšanās atbildēja Kristiāns. Viņš jau iepriekš vasarā kopā ar dakteri Malzubri bija pavadījis divas nedēļas Ukrainā. Traumatologa un mikroķirurga Mārtiņa Malzubra sadarbība ar Ukrainas ārstiem sākās jau 2015. gadā, bet no 2022. gada viņš regulāri atbalsta kolēģus, pats operējot Ukrainā un mācot viņus Latvijā.

Latvijas Medicīnas fonda dibinātāji profesori Kristaps un Bertrams Zariņi kopā ar Latvijas ārstiem un brīvprātīgajiem labdarības misijā uz Ukrainu devās pērn no 8. līdz 14. decembrim un nogādāja medicīnisko transportu, evakuācijas mašīnas, medicīnisko aprīkojumu un materiālus Ukrainas slimnīcām un Kupjanskas aizstāvjiem frontes tuvumā, profesori nolasīja arī lekcijas traumatoloģijā un asinsvadu ķirurģijā. 

Nekas nelīdzinās sprādziena traumai

Kristiāns Patrijuks atzīst, ka tā bija ļoti saspringta decembra nedēļa. “Iesākumā braucām uz Ļvivu, uz noliktavu, kur dakteris Malzubris ar kolēģi Dr. Olafu Libermani uzglabā daļu no medicīniskā ekipējuma. Tajā laikā profesori Zariņi devās uz vietējām slimnīcām, nogādāja humanitāro palīdzību un medicīniskos instrumentus. Tad ieradāmies Ivano-frankivskā, kur trīs dienas operējām, tad pārbraucām uz Viņņicu, pavadījām dažas stundas, lai nodotu instrumentus, un tajā pašā dienā mūsu mērķis bija Žitomira. Pa ceļam sazinājāmies ar Žitomiras pilsētas dakteri Oleksandru Zaricki, vienu no aktīvajiem jaunajiem rekonstruktīvajiem traumatologiem — viņš operēja pacientu ar sprādzienā gūtu traumu, daļa pēdas bija atdalīta, pamatīgi sadragāta, un bija jāveic mīksto audu un kaulaudu rekonstrukcija. Dakteris Zarickis vaicāja Mārtiņam padomu par audu lēveri, un, tā kā mēs bijām jau klāt, tad pievienojāmies vienā no operācijas sarežģītākajiem posmiem. Pēc tam mūsu ceļš veda uz Kijivu.” 

Ukrainā redzētie pacienti 70—80 % gadījumu bija ar sprādzienu traumām: “Lielākoties skartas ir ekstremitātes — pēdas, augšstilbi vai apakšstilbi, bieži arī rokas, plaukstas, apakšdelmi un augšdelmi. Lieladaļa ir kājnieku mīnu izraisītas traumas, otra daļa — artilērijas lādiņu — sprāgstošo šrapneļu radītas traumas.

Rentgenā bieži var redzēt, ka audos ir daļa šrapneļu. Īsti nekas nelīdzinās sprādziena traumai un ievainojamam no šaujamieroča. Latvijā mēs tādastraumas ikdienā nevaram redzēt.”

Stāstot par asistēšanu savā pirmajā operācijā Ukrainā, viņš teic, kā tā nebija saistīta ar kara traumu. “Tas bija manā pirmajā braucienā vasarā — pacients bija cietis autoavārijā. Pacientam bija augšstilba proksimālās trešdaļas liela plēsta brūce aptuveni divdesmit centimetru garumā un gandrīz desmit centimetru dziļumā, bojāta femorālā artērija. Ukrainā ir ļoti daudz taktisko žņaugu, un šim autoavārijā cietušajam tas bija uzlikts, lai apstādinātu asiņošanu, tā viņu varēja nogādāt slimnīcā. Var teikt, ka darbs mūs atrada jau pirmajās ierašanās stundās. Tā kā uz vietas nebija asinsvadu ķirurga un telefoniskās rekomendācijas, mūsuprāt, nebija pacientam labvēlīgas, tad nekavējoties iesaistījāmies un dakteris Malzubris izveidoja asinsvada ielāpu, atjaunojot asins plūsmu kājā. Pacients izdzīvoja, ekstremitāti izdevās saglābt.”

Liela interese par ortoplastisko ķirurģiju

“Kad devos uz Ukrainu pirmo reizi, turp brauca arī profesors Marco Inoccenti, ko varētu saukt par ortoplastiskās ķirurģijas tēvu Eiropā. Atceros — aizgāju uz operāciju zāli un priekšā jau bija kādi divdesmit kolēģi. Milzīga interese! Bija braukuši no Odesas un citu pilsētu militārajām slimnīcām. Pie operāciju galda jau tā strādāja divas brigādes, bet bija vēl daudz interesentu, nodaļu vadītāji,” stāstu turpina Kristiāns Patrijuks. “Daudzi ukraiņu kolēģi grib mācīties, attīstīties. Dakteris Malzubris aktīvākos interesantus uzaicina uz Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu apgūt prasmes mikroķirurģijā un traumatoloģijā. Pārsvarā tie ir jaunie ārsti.”

Kristiāna Patrijuka novērojumi liecina, ka Ukrainas slimnīcās kara laikā problemātiski ir ar sterilitāti un pacientu izolāciju. “Pacienti ar multirezistentu floru būtu jāizolē no pārējiem, bet slimnīcu noslogojums un pacientu plūsma ir tik liela, ka viņus nevar nodalīt. Roku dezinfekcija pirms un pēc cimdu novilkšanas būtu jāievēro, jo tas ir pirmais žogs infekcijai.

Sterilitāte pazūd, un tas, protams, nav labi. Ieguvēji nav ne pacienti, ne ārsti — multirezistentā flora tiek izplatīta, pēcāk jācīnās ar infekciju, kas ir viena no primārajām problēmām, kavējot kaulu dzīšanu.

Šī pieredze man radīja izpratni, cik svarīgas ir mazās higiēnas lietas, kā jābūt iekārtotai operāciju zālei, ka tā nevar atrasties vienā korpusā ar nodaļu, ka septiskai zālei jābūt atsevišķi no aseptisko pacientu zāles. Tā ir infrastruktūra, kas prasa līdzekļus, bet kara laikā tas viss ir relatīvi.”

Drošības apsvērumi

Dodoties uz kara zonu, drošībā nevar justies ne brīdi. Kristiāns Patrijuks gan atzīst: bailes nav izjutis un naktīs gulējis tik cieši, ka reizēm nav dzirdējis gaisa trauksmes — vasarā tās bija regulāri, vairākas reizes naktī. “Par laimi, pie lielajām pilsētām ir pretgaisa aizsardzības sistēmas: atceros reizi, kad gulējām viesnīcā, virs pilsētas tika notriekti Shahed tipa droni un raķetes. Pārvietošanās pa Ukrainu noteikti ir jāplāno. Līdzīgi kā pie mums tas bija Covid pandēmijas laikā, tur ir komandantstundas. Jo tuvāk frontei, jo komandantstunda ilgāka, civiliedzīvotājiem ātrāk jādodas mājās, tumsas piesegā aktivizējas pretinieku diversantu grupas. Ir reģioni, kur jau desmitos vakarā nedrīkst atrasties uz ielas, izņemot attaisnojošu iemeslu.

Vietām uz ceļiem ir blokposti jeb militārie kontrolpunkti — posteņi, kur novietoti milzīgi betona kluči, jābrauc tādā kā čūskā.

Tos kontrolē karavīri, apstādina auto, pārbauda dokumentus, izvaicā, kur brauc. Bija arī nepatīkami gadījumi, kad fotografēja pases, bet pārsvarā incidentu nav. Tāpat jāņem vērā — ja brauc uz Ukrainu, jāiesniedz dokumenti, ko pārbauda vietējās drošības iestādes. Kā papildu risks jāmin arī ilgstošā pārvietošanās ar auto. Tā vienā reizē Ukrainā acu priekšā notika smaga avārija, kurā nekavējoties iesaistījāmies palīdzības sniegšanā. Bet otrā reizē jau Polijā, plīstot riepai, avarējām paši. Labi, ka cieta tikai auto.”

Kara sāpes un mīlestība pret savu zemi 

“Daļa no manām saknēm nāk no Ukrainas, Patrijuks ir ukraiņu uzvārds. Atceros to dienu, kad sākās karš, ļoti satraucos, jo mums bija radinieces, kas dzīvoja Kijivā. Abas ir ārstes, endokrinoloģes, brīnumainā kārtā viņām izdevās tikt ārā no Kijivas, un mans brālis devās viņām pretī uz Polijas robežu,” atmiņās par kara sākumu dalās jaunais ārsts. “Redzēju izmisumu un šausmas, kas ir šajos cilvēkos, — kā tā var būt: kāds izdomā, ka cilvēki vairs nedzīvos savā zemē un dzīvos pēc citiem likumiem un kārtības?! Tas manī raisīja lielu neizpratni un dusmas.”

Karš Ukrainā turpinās jau vairāk nekā trīs gadus, ir iestājies nogurums, un Kristiāns Patrijuks atgādina: ne mirkli nedrīkstam aizmirst, ka ukraiņu karavīri cīnās ne tikai par savu valsti, bet arī par mums un brīvu Eiropu, cīnās pret imperiālisma sērgu. “Var tikai nojaust, kas ar šiem cilvēkiem noticis. Psiholoģiski gaisotne ir smaga, daudz salauztu ģimeņu. Daži neiztur, izdara pašnāvību... Vienlaikus es Ukrainā pieredzēju to, ka ukraiņi ļoti mīl savu zemi un cilvēkus, ārstiem slimnīcās ir liela degsme turpināt savu darbu. Lai vai kādi būtu lēmumi starp Ameriku un Krieviju, šie cilvēki turpinās cīnīties par savu zemi. Viņi paliks tur līdz pēdējam, viņi negrasās nekur bēgt. Tās ir viņu mājas.” 

Foto: No K. Patrijuka personīgā arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2025. gada jūnija numurā