PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Pediatres ar uzņēmēja kodu

D. Ričika
Linda Libeka un Katrīna Selecka ir ne tikai jaunās pediatres, bet arī jaunās sociālās uzņēmējas
Linda Libeka un Katrīna Selecka ir ne tikai jaunās pediatres, bet arī jaunās sociālās uzņēmējas Foto: Klīnika "Rabarbers"
KATRĪNA SELECKA un LINDA LIBEKA ir jaunās pediatres, kas pērn, pirmajā Covid vilnī, nenobijās un atvēra savu privātpraksi. Vēl viņas tiešsaistē organizē lekcijas jaunajiem vecākiem, atbild uz iesūtītajiem jautājumiem un raksta blogu. Ceļš no izlolotās idejas par kaut ko savu līdz sociālajai uzņēmējdarbībai bija trīs gadus garš, pašas bilst — tik ilgs! Un atzīst: viņas vēl tikai mācās uzņēmēja kodu.

Klīnika Rabarbers iekārtojusies vienā no Rīgas klusā centra ieliņām un telpas dala ar līdzīgi domājošiem jaunajiem kardiologiem — praksi Medica Riga. Maigie pasteļtoņi, mīlīgie bērnu stūrīši vedina domāt par pašiem mazākajiem, un sarunā noskaidrojas — tā arī ir, galvenais pacientu loks ir līdz divu gadu vecumam.

Linda un Katrīna sagaida smaidīgas un enerģiskas, runājamies, ievērojot noteiktos drošības pasākumus.

No sarunas 40. autobusā līdz blogam, lekcijām un praksei

Iepazīstiniet ar sevi: cik tālu esat tikušas savā profesionālajā dzīvē?

Linda Libeka: Netālu.

Katrīna Selecka: Rezidentūru beidzām 2018. gadā. Esam kursabiedrenes, tuvāk iepazināmies pediatrijas rezidentūrā, kad mūs sakabināja pārītī, — rezidenti visus ciklus iet pa divi.

Linda Libeka: Rezidentūra tuvojās finišam, domājām, ko darīsim tālāk. Mūsu stāstā ir kāds zīmīgs punkts, ko visiem stāstām. Pēc grūtas dežūras, braucot 40. autobusā, mums bija saruna, kā gribētu strādāt.

Katrīna Selecka: Sapratām, ka esam uz viena viļņa. Jā, mums patīk slimnīcas darbs, bet spriedām, ka patiktu strādāt arī savā praksē ambulatori.

Linda Libeka: Kā rezidentes Bērnu slimnīcas Uzņemšanas nodaļā daudz saskarāmies ar pacientu vecākiem, kas tur nonāk izmisuma dēļ. Viņi tur negrib nonākt, bet nezina, kur vērsties pēc palīdzības.

Katrīna Selecka: Ambulatorā pediatrija Latvijā nav ļoti attīstīta, un daudz ambulatoro pacientu nonāk slimnīcas uzņemšanas nodaļā, jo viņiem trūkst atbilžu uz vienkāršiem jautājumiem.

Linda Libeka: Ne vienmēr ģimenes ārsts uzreiz ir pieejams vai arī ne vienmēr tik kompetents, dažkārt vieglāk ir pateikt: brauciet uz slimnīcu!

Katrīna Selecka: Papētījām, kādu informāciju vecāki var atrast internetā, piemēram, ja bērniņam paaugstināta temperatūra. Ļoti skopa informācija latviešu valodā.

Bet ir taču portāli jaunajiem vecākiem...

Linda Libeka: Jā, bet mūs kā speciālistus neapmierināja informācija, ko tur var izlasīt. Negribam kritizēt, bet ne vienmēr padomi nāk no pediatriem, ir daudz pašu vecāku paustais. Ja lasa angļu valodā, tad gan var iegūt kvalitatīvu informāciju.

Katrīna Selecka: Atceros — meklējot informāciju, pamatotākā, ko atradām, bija lapā mansrimi.lv. Uzslavējami, taču nez vai vecāki šo lapu izvēlas kā pirmo, lai meklētu pierādīti pamatotu informāciju par bērna attīstību.

Linda Libeka: Mums bija ļoti skaidra vīzija, kā gribam strādāt. Esam jaunas ārstes, radušas strādāt pēc jaunākās zinātniskās informācijas. Gribējām patīkamu vidi.

Katrīna Selecka: Vides vīzija mums bija ļoti līdzīga. Negribējām poliklīnikas sajūtu. Domājām: vajag tādu vietu, kur vecāki var atnākt ar jebkuru jautājumu, pat vissmieklīgāko, un nejusties neērti, ka to uzdod nevietā vai traucē ārstu.

Linda Libeka: Mums nebija neviena investora, kas noliek naudu un saka: hei, remontējiet telpas un veriet vaļā praksi! Sākām meklēt visādus ceļus, līdz nonācām pie sociālās uzņēmējdarbības.

Konsultējāmies ar padomdevējiem, domājām, kā to attīstīt. Jo privātprakse neizklausās pēc ļoti sociāla projekta. Vēl pirms tam iedvesmai kalpoja konferencē Itālijā noskatīts piemērs pirmsdzemdību etapā. Sapratām, ka varētu radīt platformu, kas sniedz attālinātas konsultācijas. Ja vecāki gūglējot atrod ne visai ticamu informāciju, tad mēs varētu radīt vietni, kur viņi atrod ar pierādījumiem pamatotu informāciju. Turklāt jau kādu laiciņu iepriekš atbildējām uz jautājumiem paziņu lokā, spriedām: kāpēc gan to neizvērst oficiālā platformā?

Katrīna Selecka: “Bērni savakcinējas un vēl tad negrib iet prom. Tas ir labs rādītājs” Katrīna Selecka: “Bērni savakcinējas un vēl tad negrib iet prom. Tas ir labs rādītājs”
Katrīna Selecka: “Bērni savakcinējas un vēl tad negrib iet prom. Tas ir labs rādītājs”

Vai universitātē uzņēmējdarbības pamatus jaunajiem ārstiem māca?

Katrīna Selecka: Nē, nezinājām, kas ir SIA.

Linda Libeka: To mēs meklējām internetā (smejas): kā dibināt uzņēmumu, kā rakstīt statūtus. Protams, mums ir milzīga atbalsta sistēma draugu, paziņu, radinieku lokā.

Katrīna Selecka: Sākumā domājām par mobilo lietotni, kur sniegt e–konsultācijas, bet tas izauga par mājaslapu, kurā mums ir blogs, iespēja uzdot jautājumu — atbildam 24 stundu laikā, darām to pašas. Sākām lasīt arī lekcijas, sākumā tās organizējam klātienē, tagad Facebook Live lekcijas.

Kā novelkat robežu, lai vecāki jautājumus nepārvērš par konsultāciju?

Katrīna Selecka: Esam strikti atrunājušas, ka elektroniski nekonsultējam neatliekamās situācijās. Ja nevaram uz jautājumu atbildēt ar īsu rekomendāciju, tad sakām, ka šī platforma nav tam domāta, un aicinām sazināties video konsultācijā vai ierasties uz vizīti praksē. Ielogojoties mūsu mājaslapā, ir jānorāda bērna vecums, dzimums, svars. Ir jautājumi, kas tiešām ir labi atrisināmi šādā veidā, piemēram, nelielas rekomendācijas par ēdināšanu. Vai arī reizēm varam uzreiz novirzīt pie speciālista — vecākiem tas atceļ veselu vizīti, došanos pie pediatra vai ģimenes ārsta.

Kā atradāt prakses telpas: čakli meklējāt vai tās “atnāca” pie jums?

Katrīna Selecka: Jā, ļoti negaidīti atnāca. Mana māsa klases salidojumā uzzināja, ka klasesbiedri, kardiologi, vēlas atvērt praksi, bet telpas vieniem pašiem ir par lielu un meklē kompanjonus. Mums saskanēja vīzija par telpu iekārtojumu, un tā nu mēs esam šeit. Kad te ienācām, viss bija izlauzts līdz pamatiem, būvbedre.

Linda Libeka: Dizains, iekārtojums, mēbeļu izvēle — mūsu vīzija, dizaineru nealgojām. Ja varētu sākt visu no jauna, tad izskatītos tāpat. Patīkami, ka vecāki izsaka komplimentus.

Katrīna Selecka: Bērni savakcinējas un vēl tad negrib iet prom. Tas ir labs rādītājs.

Linda Libeka: “Mūsu pacienti privātpraksē pārsvarā ir veseli bērni līdz divu gadu vecumam, kas nāk uz ikmēneša apskatēm, vakcināciju” Linda Libeka: “Mūsu pacienti privātpraksē pārsvarā ir veseli bērni līdz divu gadu vecumam, kas nāk uz ikmēneša apskatēm, vakcināciju”
Linda Libeka: “Mūsu pacienti privātpraksē pārsvarā ir veseli bērni līdz divu gadu vecumam, kas nāk uz ikmēneša apskatēm, vakcināciju”

Sociālais uzņēmums: kas tas ir?

Kā esat sadalījušas lomas?

Katrīna Selecka: Lomas dabiski sadalījās — es pašlaik vairāk strādāju ar pacientiem, bet Linda ar papīru darbiem. Tā kā esam sociāls uzņēmums un mums ir sadarbība ar Altum, tad ir diezgan daudz atskaišu rakstīšanas.

Linda Libeka: Es laikam vairāk nekā Katrīna esmu papīru cilvēks. Man bija radošā pauze, bērnu kopšanas atvaļinājums: mums ir arī Rabarbera bēbītis, kas aug kopā ar uzņēmumu. Mūsu uzņēmums tika “pirmajā iesaukumā”, kad sociālās uzņēmējdarbības programmu pārņēma Labklājības ministrija, līdz tam tas bija biedrību līmenī. Uzņēmumu reģistrā esam reģistrēts kā sociālais uzņēmums, Labklājības ministrijā apstiprina projektus, kas ļauj vērsties pie Altum un saņemt grantu. Tā mēs startam dabūjām 20 tūkstošus eiro, tas bija milzīgs atspēriens.

Katrīna Selecka: Bonuss, ka esam divatā. Viena pati tam nekad neizietu cauri. Lai kļūtu par sociālo uzņēmēju, jāiet uz Labklājības ministriju, jāprezentē sava ideja. Linda gāja, man bija bail. (Smejas.)

Linda Libeka: Visās institūcijās, kur gājām, to darījām ar lielu iedvesmu, bijām tā iedegušās par savu vīziju, ka visi teica: jums izdosies! Labklājības ministrijā mums noticēja jau no pirmās dienas. Saka: esam malači.

Ko īsti nozīmē sociālais uzņēmums?

Katrīna Selecka: Uzņēmums gūst peļņu, bet darbojas, dodot sabiedrībai pievienoto vērtību. Tas nenotiek tā, ka kontā ieskaita 20 tūkstošus eiro — darbojieties. Nē, pats investē, strādā, atskaities un tad saņem atpakaļ finansējumu.

Linda Libeka: Tas nav standarta ceļš, ko dara mūsu kolēģi. Sākām jau darboties, bija uzņēmums, bet negribējās skaļi vēl par to stāstīt, jo nezinājām, kā būs.

Nu jau noslēdzas divu gadu Altum projekta cikls, plānojam rakstīt atkal jaunu projektu. Maksimālais termiņš, ko piešķir sociālajām uzņēmējdarbībām, ir divi gadi. No savām kļūdām arī mācāmies. Vairs neiesim ar tik optimistiskiem plāniem, ka viss notiks raiti. (Smejas)

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada maija numurā

Raksts žurnālā