Mēs pamatoti lepojamies ar modernām operāciju zālēm un miljonus vērtām tehnoloģijām, kas būtiski atbalsta mūsdienu ķirurģiju. Tās ir nepieciešamas, un bez tām medicīna šodien nav iedomājama. Tomēr jāatceras, ka robots vai lāzers pats par sevi pacientu neārstē – to vada ārsta rokas un prāts
Pacientu drošību ķirurģijā pamatā nodrošina nevis iekārta, bet cilvēks, kurš to lieto. Jauno ķirurgu prasmes, klīnisko domāšanu un atbildības sajūtu veido pieredzējuši kolēģi – mentori. Šī profesionālā pēctecība nevar notikt vien “starpbrīžos” starp operācijām, tai nepieciešams laiks, struktūra un godīgi spēles noteikumi. Šobrīd sistēma finansē galvenokārt pašu medicīnisko darbību, bet jauno ārstu apmācībai atvēlētais laiks bieži paliek ārpus mērķtiecīga atbalsta un balstās tikai uz ārstu entuziasmu un labo gribu.
Cilvēciskais faktors pirms tehnikas
Mana interese par medicīnu veidojās ģimenē, ārstu lokā, kā arī populārā seriāla “Doktors Hauss” ietekmē. Popkultūras tēli var dot sākotnējo impulsu, taču jau studiju sākumā kļuva skaidrs, ka realitātei ar televīzijas ekrānos redzamo ir maz kopīga. Lēmumu kļūt par ārstu visbiežāk nosaka personiska iedvesma, ko var sniegt gan ģimene, gan aizrautīgs pasniedzējs, kurš ar savu piemēru atklāj profesijas būtību. Taču ar iedvesmu vien nepietiek. Šo impulsu ir būtiski nostiprināt jau studiju laikā, ļaujot topošajiem kolēģiem laikus iepazīt medicīnas realitāti praksē, dežūrās un brīvprātīgajā darbā. Medicīnas studijas ir disciplīnas un stoicisma pārbaudījums. No ceturtā kursa trīs gadus strādāju Neatliekamajā medicīnā par sanitāru. Tā bija ārpus auditorijām iegūta skola, kurā apguvu orientēšanos akūtās situācijās un iepazinu medicīnas sociālo realitāti.
Pēctecību kavē neskaidras lomas un risks, ka novērošana kļūst par pasivitāti. Rezidents nevar palikt tikai novērotāja lomā un būt gluži kā “trešais pie galda” – viņam jāiesaistās aktīvā darbībā un jāuzņemas atbildība. Novērošana ir tikai sākums, tai jāaug pārejā uz asistēšanu un pēc tam uz noteiktiem operācijas posmiem, kurus rezidents veic supervīzijā, līdz droši pārņem vadošā ķirurga lomu. Rezidentūras atlasei un ikdienas organizācijai būtu jāvērtē motivācija, psiholoģiskā noturība, komunikācijas prasmes un roku veiklība, ne tikai par publikācijām iegūtie punkti.
Operāciju plāns kā mācību plāns
Pēctecība kļūst par sistēmu tikai tad, ja mācības ir apzināta darba daļa, nevis process, kam ķeras klāt tad, kad “paliek pāri laiks”. Savā rezidentūrā man paveicās ar mentoriem, kuri nebaidījās uzticēt atbildību, un tas būtiski veicināja manu profesionālo izaugsmi, pašapziņu un spēju līdz ar sertifikāta iegūšanu uzsākt patstāvīgu ārsta darbu. Balstoties uz šo pieredzi, procesu var sakārtot un uzlabot trijos praktiskos soļos.
Skaidrs mācību mērķis. Katra operācija jāuztver kā mācību vienība – mentors demonstrē, komanda veic operāciju kopā vai mentors nodod konkrētu posmu rezidentam supervīzijā. Rezidents nevar būt tikai asistents, viņam ir mērķtiecīgi jāattīsta savas prasmes.
Reālā darba fiksēšana. Jāpāriet no klātbūtnes uzskaites uz prasmju uzskaiti. Mēneša griezumā jāfiksē, cik reižu rezidents ir veicis operāciju patstāvīgi kā vadošais ķirurgs mentora uzraudzībā un kādā sarežģītības pakāpē. Tas parāda reālo progresu.
Drošība un laika kontrole. Mācību procesa laikā drošības rādītājiem jāpaliek nemainīgiem un jāievēro saprātīga laika disciplīna. Ja nepieciešams, modelis jāpielāgo, nevis jāatliek mācības.
Reģioni kā izaugsmes veicinātāji
Reģionālās slimnīcas jaunam ārstam bieži piedāvā to, kas mēdz pietrūkst lielajās universitāšu klīnikās – pietiekamu operāciju apjomu, plašu gadījumu spektru un iespēju uzņemties atbildību, strādājot patstāvīgāk. Tas ir spēcīgs profesionālās izaugsmes paātrinātājs, taču tam nepieciešama gudra vadība, kas spēj investēt cilvēkresursos tikpat mērķtiecīgi kā aparatūrā.
Mentoringam jābūt oficiāli atzītam un adekvāti apmaksātam darbam, ņemot vērā riskus, ko uzņemas sertificētais ārsts. Godīgs risinājums būtu ieviest samērīgu papildu finansējuma koeficientu operācijām, kurās notiek reāla apmācība. Šādā veidā mentori un iesaistītais ārstniecības personāls saņemtu taisnīgu atlīdzību par savu laiku. Šī pieeja motivē vienlaikus nodrošināt gan augstu pacientu drošību, gan kvalitatīvu apmācību. Universitāte var sniegt spēcīgu atbalstu, piedāvājot mentoru apmācību un vienotu digitālu mācību dienasgrāmatu. Tā nav smagnēja reforma – tā ir kopīga valoda starp klīniku un mācību iestādi.
Pēctecība kā ikdienas disciplīna
Kā Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un operējošs otolaringologs redzu, ka pasniedzēja uzdevums nav tikai pieprasīt zināšanas – ir jāprot iedvesmot, rādīt paraugu un piedāvāt skaidru rīcības modeli. Pēctecība ir abpusēja atbildība – vecākā kolēģa dāsnums nodot un jaunākā kolēģa gatavība uzņemties. Mums jāatsakās no “deficīta domāšanas”, kur pacients tiek uztverts kā resurss, kas jāsargā no citiem. Jāveido vide, kur mācību posmi ir ieplānoti, prasmes – fiksētas, drošība – nemainīga, bet mentoringam tiek samaksāts godīgi.
Tikai tā mēs varam nodrošināt, ka modernākās iekārtas nonāk rokās, kas patiesi prot ar tām strādāt. Pēctecība nav tikai lozungs, tā ir pacienta drošības garantija šodien un arī pēc desmit gadiem.
