Stāsts jau nav tikai par rindām. Kvotas un izmeklējumi.

Viedokli izsaka:

• 

  Māris Rēvalds, Veselības centra 4 valdes priekšsēdētājs

• 

  Sarmīte Veide, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente

• 

  Mudīte Zborovska, Jelgavas pilsētas slimnīcas uzņemšanas nodaļas vadītāja, interniste, kardioloģe

Situācijas raksturojums skaitļos

Pērn mūsu veselības aprūpes budžets bija 765,2 miljoni eiro, šogad — 770,7 miljoni eiro, toties Igaunijā tas ir 953 miljoni eiro, bet Lietuvā — 1,44 miljardi eiro. Skaidrs, ka knapajā budžetā nav manevra iespēju ar līdzekļiem diagnostiskiem un laboratoriskiem izmeklējumiem. Plānotais finansējums šiem izmeklējumiem šogad palicis iepriekšējā gada līmenī (1. tabula).

Ja lūkojam biežāk veikto diagnostisko izmeklējumu topu, tad tajā ir rentgenoloģija, ultrasonogrāfija un sirds—asinsvadu sistēmas funkcionālie izmeklējumi (2. tabula). Taču starp pieprasītākajiem, kas veido rindas, ir datortomogrāfija un magnētiskā rezonanse. Nacionālā veselības dienesta dati liecina, ka valsts apmaksātu magnētisko rezonansi 2013. gadā veica 30 365 reizes, 2014. gadā 32 737 reizes, bet 2015. gadā jau 35 098 reizes.

Laboratorisko izmeklējumu apmaksai izlietotie valsts budžeta līdzekļi pēdējos piecos gados strauji pieauguši — gandrīz uz pusi. (3. tabula). Gada sākumā veselības ministrs Guntis Belēvičs neskopojās ar tēlainiem epitetiem, ģimenes ārstiem pārmetot, ka tie no pudeles izlaiduši divus džinus. Viens — laboratoriskie izmeklējumi, otrs — kompensējamie medikamenti. Nacionālā veselības dienesta pārstāve Evija Štālberga stāsta, ka 2015. gadā 478 ģimenes ārsti jeb 35 % pārtērēja līgumā noteikto finanšu apjomu, kas paredzēts laboratoriskajiem pakalpojumiem. Visvairāk ģimenes ārstu, kas izlietojuši vairāk par 100 % no līgumā noteiktā apjoma, bija Rīgas teritoriālajā nodaļā (46 %), vismazāk — Zemgales teritoriālajā nodaļā (19 %). Vairāk nekā 120 % no līgumā noteiktā apjoma bija izlietojuši 177 ģimenes ārsti.

Kvotas šogad nedaudz pārbīdītas, finansējumu pārdalot uz reģionālo stacionāru rēķina par labu lielajām pacientu plūsmām lielajās Rīgas slimnīcās ambulatoro pakalpojumu sniegšanai (4. tabula).

Pērn ambulatorās veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai plānotais finansējums bija pārstrādāts par trim miljoniem eiro jeb 2 %. Pēc pārstrādātā finansējuma apjoma pirmās vietas ieņem Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (107 % jeb gandrīz 900 tūkstoši eiro vairāk par ieplānoto) un Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca (102 % jeb 342 tūkstoši eiro vairāk par ieplānoto).

Lielākās pacientu skaita (stacionārie pakalpojumi tiek finansēti pēc fiksēta ikmēneša maksājuma, proti, katru mēnesi tas ir nemainīgs) pārstrādes 2015. gadā bija Aknīstes psihoneiroloģiskajā slimnīcā un Straupes narkoloģiskajā slimnīcā, bet lielākās gadam plānotā pacientu skaita neizpildes — Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcā un Bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā Ainaži.

Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca 2015. gadā strādāja ar 96,76 % pacientu skaita izpildi pret plānoto pacientu skaitu. Lielākās pārstrādes ir pakalpojumu programmās “Pakalpojumi aprūpes slimnīcā vai aprūpes gultā” un “Radioķirurģija, stereotaktiskā staru terapija un staru terapija ar augsti tehnoloģiskām apstarošanas metodēm”. Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca 2015. gadā strādāja ar 97,19 % pacientu skaita izpildi pret plānoto pacientu skaitu. Lielākā pārstrāde ir dzemdību pakalpojumiem (dzemdību pakalpojumu apmaksa atbilst faktiski veiktajiem — cik pakalpojumi sniegti, tik samaksāts).

Izmeklējumu pieaugumam nevajag pretoties

“Izskaidrojums izmeklējumu skaita pieaugam ir loģisks, jo medicīna kļūst aizvien tehnoloģiskāka — tā ir pasaules tendence,” situāciju raksturo Veselības centra 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds. “Kur ārsts kādreiz taustīja, tagad izmanto tehnoloģijas, un tam ir muļķīgi pretoties. Varbūt ir kādi tehnoloģiju lobiji (reizēm izskan viedoklis, ka tehnoloģiju iespējas kāds cenšas mākslīgi paplašināt), taču ārstiem jāspēj izvērtēt un ievērot vadlīnijas, lai izprastu, kuri no šiem izmeklējumiem pacientam patiešām ir nepieciešami, kuras tehnoloģijas ir mazāk kaitīgas.”

Viņš norāda: arī laboratoriskā diagnostika ir milzu industrija, kur nāk klāt aizvien vairāk svarīgu testu, jo mūsdienās ārstniecību bieži pamato ar konkrētiem testiem, piemēram, onkoloģisko slimību ārstēšanā, kur analīzes veic līdz pat ģenētiskam līmenim, lai izvēlētos visprecīzāko ārstēšanu. Diagnostikai ir liela nozīme, lai sekotu terapijas efektivitātei un minimizētu ārstniecisko pasākumu kaitīgo blakus ietekmi. “Jo veiksmīgāka ir veselības aprūpe, jo vairāk tā paildzina cilvēku dzīvi, bet tas palielina medicīnas izmaksas, jo gados vecākiem cilvēkiem ir vairāk vajadzību pēc diagnostikas un ārstniecības. Katrs mūsu “pieliktais” gads un mēnesis šo procesu sadārdzina.”

Naudai jāseko pacientam, nevis otrādi!

“Pašlaik pacients seko naudai, bet vajadzētu būt tā, ka nauda seko pacientam,” turpina M. Rēvalds. “Nauda pacientiem brīnišķīgi sekoja visus šos gadus laboratorisko izmeklējumu kontekstā, kad analīžu apmaksas fondu savās rokās turēja ģimenes ārsti un ārsti speciālisti, kas strādāja sadarbībā ar Nacionālo veselības dienestu. Pacienti varēja pieņemt lēmumu, uz kuru laboratoriju doties, un viņi devās uz laboratorijām, kas strādāja kvalitatīvi un piedāvāja labu servisu. Tāpēc izveidojās efektīvi strādājoši laboratoriju tīkli, kas spēja savākt analīzes no tālākajām ambulancēm, ieviesa modernas tehnoloģijas un kvalitātes vadības sistēmas. Šīs sistēmas vājais punkts — tai slikti strādāja bremzes, ārsti pārāk brīvi un nekontrolēti izrakstīja nosūtījumus uz analīzēm, tāpēc veselības ministrs Belēvičs šo sistēmu izmainīja. No fondu turēšanas šī sistēma kļuvusi par kvotēšanas sistēmu, un pacientiem tā vairs nav tik draudzīga. Pacients tagad ir spiests sekot naudai, ārstiem jāievēro vadlīnijas. Tomēr bremzes strādā, un 2016. gadā jau ir radies finanšu ietaupījums.”

Cits skatījums ir Sarmītei Veidei, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītājai — publiski pieejamie dati Nacionālā veselības dienesta tīmekļa vietnē par gada pirmajiem diviem mēnešiem rāda, ka plānotais laboratorisko izmeklējumu finansējums primārajā veselības aprūpē ir izlietots 61—65 % apjomā, attiecīgi ir 35—39 % atlikums. Sekundārajā aprūpē — tikai NVD Rīgas nodaļā ir 1 % pārtēriņš, bet pārējās ir 12—31 % atlikums. Tajā pašā laikā pieaudzis maksas laboratorisko pakalpojumu apjoms, tomēr ne vienlīdzīgi, un kopējais izmeklējumu apjoms ir samazinājies. “Mehāniski ierobežojumi ir būtiski samazinājuši valsts tiešos izdevumus, pārceļot tos uz pacientu rēķina. Ārstiem grūtāk strādāt, ja nav instrumentu, un ir garāks ceļš līdz īstās diagnozes noteikšanai nopietnu slimību gadījumā, iespējas pacientiem savlaicīgi palīdzēt samazinās. Būs grūti. Iespējams, mūsu pacientus otrajā pusgadā vēl tikai gaida pārsteigumi, kad kvotas būs izlietotas. Un ko tad?” jautā S. Veide.

“Pārmetumi, ka ģimenes ārsti visvairāk pārtērē līdzekļus, nav pamatoti, — nevar vienkārši pateikt, ka pieaugums vai samazinājums pats par sevi ir arguments, ja nav veikta detalizēta analīze par nosūtījumu pamatotību,” uzskata S. Veide. “Statistikas dati liecina par vairāk diagnosticētām slimībām un operācijām, kas nozīmē vairāk vajadzību pēc līdzekļiem izmeklējumiem un ārstēšanai. Daudzkārt izpildām arī speciālistu ieteikumus pēc viņu atzinumiem par pacientam nepieciešamiem izmeklējumiem. Pārmest par pārtēriņu kompensējamiem medikamentiem ir vismaz neētiski — mēs izrakstām pacientiem medikamentus, ko valsts ir apsolījusi kompensēt, turklāt kompensējamo zāļu sarakstu neveido ģimenes ārsti, bet atbildīgās amatpersonas.”

Rindu problēma nav unikāla, jautājums — kā to organizē

“Rindas uz medicīnas pakalpojumiem ir arī citur pasaulē. Jautājums, kā tas tiek menedžēts,” spriež M. Rēvalds. “Šā gada ažiotāža ir uzpūsta lielo universitātes slimnīcu naudas piesaistīšanas politikas dēļ — tas ir veids, kā slimnīcas cīnās par savu finansējumu. Par rindām mēs runājam katru gadu, bet līdz šim tam ir bijis citāds cikliskums un cits piesitiens. Iepriekšējos gados par rindām runāja vasaras beigās, kad lielās slimnīcas cīnījās par papildu finansējumu, ko tām arī dāsni piešķīra. Pagājušajā gadā šis papildfinansējums saruka, sākās “deķa raustīšana”, un tas, ko izdarīja universitātes slimnīcas, manuprāt, ir ne pārāk korekts paņēmiens — sarīkoja ažiotāžu, plašsaziņas līdzekļos radot iespaidu, ka visiem pacientiem iespējas saņemt veselības aprūpi nepietiks. Sākās cīņa par kvotām un grūstīšanās slimnīcu ambulatorajās nodaļās — ja kaut kas tāds notiek privātajās iestādēs, mēs par to ļoti kaunamies. Lielajām slimnīcām tas bija paņēmies, kā izdarīt spiedienu uz Veselības ministrijas vadību, lai panāktu finansējuma palielināšanu, kas arī ir izdevies. Diemžēl šī izdošanās saistīta ar naudas atņemšanu citiem — šobrīd notiek cīņa, cik daudz izdosies atņemt reģionālajām slimnīcām. Varu saprast, ka naudas trūkuma situācijā katrs uz savu pusi rausta caurumoto “budžeta deķi”, bet pati metode, iesaistot šajā procesā pacientus un manipulējot ar jēdzieniem, ka garāka rinda it kā nozīmē augstāku kvalitāti, nav korekta.”

Pacientu “akutizēšana” — greizās sistēmas sekas

Netiekot uz izmeklējumiem, pacienti sistēmā atrod vājos punktus — ceļus, kā apiet rindas. “Latvijā jau sen pastāv tāds jēdziens kā “akutizēšana” — patiesībā tie ir hroniskie pacienti, kas būtu ārstējami plāna kārtībā, bet viņi tiek hospitalizēti, turklāt tas notiek ievērojamos apmēros,” saka M. Rēvalds. “Tas diemžēl sagroza arī statistiku un saistās ar negodprātīgu rīcību. Tas it kā notiek pacienta interešu vārdā, lai viņiem it kā būtu lētāk, bet vienlaikus tas ir arī veids, kā pieņemt neformālus maksājumus no pacienta. Ja pacients negrib gaidīt rindā, viņš var maksāt slimnīcas kasē, bet tas ir dārgāk nekā izmantot šīs nelegālās iespējas. Kāds viņu uzņemšanas nodaļā “akutizē”, ievelk slimnīcā un tad “pelēkā” veidā paņem no viņa naudu, apejot slimnīcas kasi. Turklāt slimnīcu vadība ir spiesta pievērt uz to acis, citādi varētu pietrūkt speciālistu, kas ļoti labi apzinās sava darba vērtību. Tas ir apburtais loks, no kura netiekam ārā, un, ja to pārtrauktu, daļa pacientu, iespējams, vispār paliktu ārpus ārstēšanas, jo nespētu samaksāt, bet daļa ārstu aizbrauktu uz ārzemēm. Jau tagad aizbraukušo ārstu īpatsvars ir katastrofāli liels. Diemžēl tas ir veids, kā izdzīvo mūsu veselības sistēma, un mēs visi esam šīs greizās sistēmas upuri.”

“Pacientu stacionēšana nereti ir veids, kā apiet garās rindas, un tas arī veicina korupciju. Jo mazāk naudas atvēlēs primārajai un ambulatorajai veselības aprūpei, jo vairāk šādu gadījumu būs,” lakoniska ir S. Veide.

Slimnīcu uzņemšanas nodaļas izgaismo veselības aprūpes sistēmas problēmas visā krāšņumā — papildina Mudīte Zborovska, Jelgavas pilsētas slimnīcas uzņemšanas nodaļas vadītāja. “Uz slimnīcu tiek novirzīti slimnieki ar sāpēm sirdī, aizbildinoties, ka nav iespējams veikt EKG, ar muguras sāpēm, jo nav iespējams pierakstīties pie neirologa, kā arī pacienti, kas tuvākajā laikā nevar pierakstīties uz ultrasonogrāfiju vai datortomogrāfijas izmeklējumiem.”

Viņa stāsta, ka Jelgavas slimnīcas Uzņemšanas nodaļā palīdzību meklē arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes studenti, kuru ģimenes ārsti atrodas dažādās Latvijas pilsētās, un viņiem nav iespējams tur nokļūt. Problēmas ir ar alkohola atkarību sirgstošajiem pacientiem, kas pēc ieilguša “plosta” nonāk uzņemšanas nodaļā. Uz narkoloģijas nodaļu pacientus var nosūtīt tikai ar īpašiem nosacījumiem (ja ir akūta psihoze; ja pacients vienu dienu nav lietojis alkoholu un labprātīgi vēlas ārstēties un spēj maksāt par ārstēšanu), pārējiem paliek iespēja doties uz medicīnisko atskurbtuvi, bet, ja ir nelielas veselības problēmas, tur var arī nepieņemt. Tad paliek vienīgi uzņemšanas nodaļu ziņā, kā izguldīt un ārstēt sirgstošos. Lielas rūpes uzņemšanas nodaļas personālam sagādā bezpajumtnieki.

Arī daļu pacientu, ko atved NMP, ārsti ir spiesti stacionēt. M. Zborovska: “Vienotā NMP sistēma it kā vērsta uz to, lai ietaupītu finansējumu. Uz Jelgavas slimnīcu tiek vesti pacienti no visa Zemgales reģiona: Dobeles, Bauskas, Rundāles, Vecumniekiem, īpaši nešķirojot, vai pacientam ir vienkārši panikas lēkme, iesnas vai miokarda infarkts. Operatīvā vadības centra ārsts laipni dod norādījumus pacientus tran-sportēt uz Jelgavas slimnīcu, lai gan daudzas problēmas varētu atrisināt uz vietas, ietaupot NMP laiku un transporta izdevumus. Pacients Bauskā guvis nelielu traumu, piemēram, izmežģījis potīti. Izsaucis ātro palīdzību, viņš nonāks nevis Bauskas traumpunktā, kas atrodas desmit minūšu attālumā, bet gan Jelgavas pilsētas slimnīcā. Vecāka gadagājuma pacienti, izrauti no mājām, uzņemšanas nodāļā ir bezpalīdzīgi un satraukti. Pat ja viņu veselības stāvoklis neprasa ārstēšanu slimnīcā, esam spiesti viņus hospitalizēt, jo nav iespējams nogādāt mājās. Neiroloģijas nodaļa un terapijas nodaļa ir pārpildīta.”

Pieaug ambulatoro slimnieku skaits, jāuzņemas arī ģimenes ārsta funkcijas. “Ģimenes ārsti mēdz ārstēt pa tālruni un iesaka doties uz uzņemšanas nodaļu.” M. Zborovska secina: lai arī reformu mērķis ir bijis dot zaļo gaismu ambulatorajai aprūpei, bieži vien pacientam diemžēl vienīgā iespēja diagnostikai un ārstēšanai ir nokļūt slimnīcā. Viņa to pamato ar skaitļiem: apkalpoto ambulatoro slimnieku skaits Jelgavas pilsētas slimnīcā kopš 2009. gada reformām pieaudzis par 24 % (no 10 795 līdz 15 143), bet cilvēkresursi palikuši nemainīgi.

Pacientu prioritizēšana

Lai mazinātu rindu problēmu, viens no veselības aprūpes organizatoru inovatīvajiem risinājumiem ir pacientu prioritizēšana. Stāsta S. Veide: “Kritēriji sekundāro ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai apstiprināti ar Ministru kabineta noteikumiem (Nr. 1529, 130.1. pants), paredzot rindu veidošanu ne tikai pēc medicīniskām prioritātēm, bet arī pēc iedzīvotāju grupām. Pirmie rindā jāliek neatliekamās palīdzības pacienti, bērni un grūtnieces, tad strādājošie, kam ir darbnespējas lapa saistībā ar diagnozi (vai tas neveicinās pieprasījumu pēc DNL?), tikai pēc tam tie, kam konstatētas kādas novirzes izmeklējumos un kam nepieciešami turpmāki izmeklējumi vai speciālista konsultācija. Nestrādājošie pensionāri, kuru veselības stāvoklis neprasa neatliekamu medicīnisko palīdzību, ierindoti rindas galā. To, kad pienāks rinda, prognozēt grūti. Neredzu, ka tas varētu uzlabot pieejamību.” Kāpēc pieaug ambulatoro pacientu plūsma Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā? S. Veide noraida pārmetumus: tas nav tāpēc, ka pacienti netiek pie ģimenes ārsta. “Tas notiek tāpēc, ka vajadzīgi papildu izmeklējumi diagnozes precizēšanai, kas garo rindu dēļ nav pieejami. Turklāt visvairāk pacientu slimnīcu uzņemšanas nodaļās ierodas ārpus ģimenes ārstu darba laika, bet tā notiek visā pasaulē. Eksperiments ar pediatru ieviešanu primārajā veselības aprūpē jau vienreiz izgāzās, kad daļa pediatru nespēja savākt nepieciešamo pacientu skaitu un tika pārtraukti līgumi ar valsti. Kāpēc atkal sākt šo diskusiju? Pētījuma FINBALT dati par Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošiem paradumiem liecina, ka 2010.—2014. gadā iedzīvotāju apmierinātības līmenis ar ģimenes ārstu no 86 % pieaudzis uz 91 % (62 % atbildējuši “jā, pilnībā”, 29 % — “jā, daļēji”), 5 % nav apmierināti. Kamēr nepiešķirs adekvātu valsts finansējumu pacientu veselības aprūpei, nekas nemainīsies. Ja vidēji Eiropā veselības aprūpei ir 15,6 % no valsts kopējā budžeta, tad Latvijā — 9,7 %, un vēl tiek meklēti veidi, kā šajā mazajā finansējumā turpināt iekļauties.”

Neadekvātie tarifi

Rindas pie noteiktiem speciālistiem un nepietiekamais finansējums iet rokrokā ar veselības aprūpes pakalpojumu deformētajiem tarifiem. “Tarifi mūsu veselības aprūpē ir pilnīgs vājprāts!” sašutis ir M. Rēvalds. “Nesaprotu, kāpēc neviena līdzšinējā Veselības ministrijas vadība, kas ļoti labi zina situāciju, tarifu jautājumu nav atrisinājusi. Vienā flangā ir tarifi, kas sasnieguši dažu rietumvalstu līmeni, pa vidu — normāli tarifi un tad bēdu ieleja: ambulatorās konsultācijas, fizikālā medicīna, ambulatorā rehabilitācija — šajās nozarēs tiek maksāti nožēlojami graši, tāpēc daļa ārstu (ginekologi, bērnu zobārsti, neirologi, reimatolgi, fizioterapeiti u.c.) vairs nesadarbojas ar Nacionālo veselības dienestu. Tas vēlreiz atspoguļo veselības sistēmas finansēšanas perversumu un ir sekas tam, ka naudas ir par maz un finanšu pārvalde ir neefektīva. Uz NVD pretendentu atlasēm ārpus Rīgas neviens nepiesakās! Jaunie ārsti faktiski ar varu tiek aizdzīti no Latvijas — abas augstskolas gadā absolvē 300 ārsti, rezidentūrā ir 200 vietas, tātad 100 ārstus, kuru izglītošanā valsts iztērējusi naudu, aizdzen prom. Šajā situācijā vecās paaudzes ārsti jūtas neaizstājami, arī atsevišķas ārstu profesionālās asociācijas cenšas sarežģīt sistēmu, lai ārstiem būtu aizvien grūtāk iegūt apakšspecialitāšu sertifikātus, piemēram, lai veiktu ehokardiogrāfiju, ir jābūt kardiologam, lai veiktu galvas un kakla asinsvadu ultrasonogrāfijas izmeklējumus, ir jābūt neirologam.”

Risinājums?

“Lai valsts mērogā nonāktu pie efektīviem risinājumiem, jāpārskata pakalpojumu grozs, jāizveido saprātīga tarifu sistēma, jānodrošina princips, ka nauda godīgi seko pacientam. Diemžēl bez papildu finanšu resursiem to izdarīt nevarēs. Otrs uzdevums ir radīt obligātās veselības apdrošināšanas sistēmu, kas politiskas sadrumstalotības un dažādu ietekmju apstākļos var izrādīties ārkārtīgi grūti. Redzot, cik bezcerīgi tiek ieviesta e–veselība, izveidot nebutaforisku sistēmu, kādai būtu jābūt obligātajai veselības apdrošināšana, nebūs tik viegli,” uzskata M. Rēvalds.

“Pacienti tagad maksā ārkārtīgi dārgi par valdības nevēlēšanos normāli finansēt veselības aprūpes sistēmu — viņi maksā ar savu veselību, dzīves kvalitāti un dzīvību. Un beigās viņi tāpat ir spiesti samaksāt: apdrošinot veselību caur darba devējiem vai pašiem maksājot par pakalpojumiem. Ministrs ir ārkārtīgi enerģisks, bet viņa enerģija izkliedēta nebūtisku problēmu džungļos, tāpēc stingri jāturas pie prioritātēm. Ja mēs nebūsim pietiekami atklāti un godīgi neraksturosim sistēmu, kāda tā ir, mēs to nevarēsim mainīt. Slikti finansēts valsts sektors rada lielāku ekonomisko telpu privātajam sektoram, jo par savu veselību pacienti ir spiesti rūpēties paši, un loģiski, ka šim pieprasījumam seko piedāvājums. Piemēram, igauņi spējuši atrast veidu, kā valstiskā līmenī finansēt veselības aprūpi: tur redzam labāk finansētu un strukturētu veselības aprūpes sistēmu, kur ir lielāka gan pacientu, gan ārstu apmierinātība un mazāk attīstīta privātā medicīna. Latvijas privātās medicīnas veiksmes stāsts ar iespaidīgām klīnikām, diagnostikas centriem, laboratorijām, specializētiem medicīnas centriem utt. — tas viss daļēji ir radies neattīstītās valsts veselības aprūpes dēļ. Vājā vieta šajā procesā: pacientu loks, kas paliek aiz borta — viņiem nav veida, kā pašiem samaksāt, nedz būt apdrošinātiem vai izmantot trešās puses finansējumu. Ir fondi, kas specializējas ziedojumu vākšanā un kas šo naudu parasti aizved uz ārzemēm. Diemžēl, vācot ziedojumus ārstēšanai ārzemēs, nevienu nemulsina, ka vajadzīgi simtiem tūkstoši eiro, bet par to, ka vajadzētu adekvāti samaksāt Latvijas mediķiem, nerunājam. Tāda diemžēl ir mūsu sabiedrība.”

Foto: Inese Austruma un no DOCTUS arhīva