“Studē medicīnu, kamēr vēl esi pie labas veselības,” — tā skan viens no Mērfija likumiem ārstiem. Sava daļa patiesības tajā ir. Tik intensīvi mācīties, kā to dara studiju pirmajos gados, var vienīgi tad, ja ar veselību viss kārtībā! Kā mūsdienas mācās medicīnas studenti? Ko pasniedzēji novērtē studentos un ko studenti — docētājos?
Viedokli izsaka
Dzintra KAŽOKA
Dzintra Kažoka,asoc. prof., RSU Anatomijas un antropoloģijas institūts, Morfoloģijas katedra
Mārīte Antra OZOLIŅA
Mārīte Antra Ozoliņa,asoc. prof., kardioloģe, RSU
Amanda Anna BĒRZIŅA
Amanda Anna Bērziņa,RSU 3. kursa medicīnas studente, RSU Studējošo pašpārvaldes Komunikācijas virziena vadītāja
Elīze BROKĀNE
Elīze Brokāne,RSU 6. kursa medicīnas studente
Viss dzīvoklis kartītēs
Uzrunātās studentes atklāj: viņām paveicies ar kursabiedriem — visi dalās ar informāciju, mācību vielu, kopā veido un cits citam nosūta konspektus. “Ja palīdzēsi, arī tev kādreiz palīdzēs. Ir studenti, kam patīk mācīties grupās, bet es labprāt dodu priekšroku mācīties viena, jo katram savs temps, savas metodes. Praktiskās lietas gan bieži apgūstam grupās,” stāsta Elīze Brokāne.“Man ļoti palīdz konspektu rakstīšana, pēdējā laikā daudz skatos youtube.com, kur par vienu tēmu ir ļoti daudz video.” Viņu papildina Amanda Anna Bērziņa:“Jau mācību sākumā sapratām, ka jākrāj “karmas” punkti un ka viens neko sasniegt nevarēsi! Mācoties medicīnu, šis noteikti jāielāgo, jo visu izkonspektēt vienam nav iespējams, ja vēlas arī nodoties hobijiem un brīvo laiku pavadīt atpūšoties. Jau no pirmā kursa esam sadalījušies pa grupiņām, kopā arī mācāmies. Bet, protams, ar laiku katrs izkopj sev tīkamāko mācīšanās veidu un strādā vairāk atsevišķi.”
Amanda Anna sākumā rakstījusi desmitiem kartīšu — uz katras kartītes atsevišķi katru muskuli, nervu, asinsvadu. “Gatavojoties bioķīmijai, man viss dzīvoklis bija izlīmēts ar Krebsa ciklu, bilirubīna veidošanās formulām, glikolīzes formulām, lipolīzes formulām. Bet tad sapratu — kamēr veidoju kartītes, jau sen konspektus būtu izlasījusi divreiz! Tāpēc atmetu ar roku kartītēm un šobrīd tikai lasu un izrak-stu svarīgāko, veidojot īsus konspektus.”
Kā neprātīgāko mācīšanos viņa atceras gatavošanos bioķīmijas ieskaitei pirmā studiju gada otrajā semestrī — pie galda pavadījusi astoņas dienas: cēlusies desmitos un gulēt gājusi četros naktī. “Kursā mums pagadījās ļoti feins pasniedzējs, tāpēc semestra laikā bioķīmiju pēdējā plānā atstājām ar domu — “lai par to satraucas nākotnes “es””. Kad pienāca laiks gatavoties ieskaitei, sapratām, ka nav nekādu zināšanu un pamata. Bija ļoti grūti un nogurdinoši, bet tā bija arī lieliska mācība! Turklāt biju tā iebaidīta ar “šo neviens nenoliek”, ka pēc ieskaites mierīgi varēju iet par bioķīmijas pasniedzēju pirmā kursa studentiem.” Par vispiņķerīgākajiem priekšmetiem viņa nosauc “Argumentācijas pamatus” un “Filosofiju” 1. kursā. “Tie bija visneloģiskākie priekšmeti, kādi bijuši. Ne reizi līdz trešajam kursam nav gadījies nenokārtot kādu priekšmetu, bet šos abus kārtoju vairākas reizes, kamēr beigās tēmu zināju perfekti no galvas. Ļoti sarežģīta ir arī “Fizioloģija” otrajā kursā un “Farmakoloģija” trešajā kursā.”
Rituāli pirms eksāmeniem
“Anatomikumā pie ieejas stāv svariņi, uz kuriem pirms katra kolokvija (anatomija, histoloģija, embrioloģija) studenti iemet naudiņu, lai viņiem veiktos kolokvijā,” smaidot stāsta Amanda Anna. “Daži studenti pirms kolokvijiem aiziet uz baznīcu, jo bieži saprot — ielaists tiktāl, ka tikai “Dievs var palīdzēt” (šis ir ļoti smieklīgi). Ir daudzi rituāli, kad saullēktā jāstāv krustojumā un jāber sev apkārt sāls, nosaucot lietas, ko viskvēlāk vēlas. Daudzi studenti joprojām tic pulksteņa laikiem 11.11 un 00.00, kad ievēlas vēlēšanos.”
Arī Elīze atceras, ka pirmajos gados, kad bija daudz jāmācās, ticējusi visam, lai tikai varētu nokārtot eksāmenus. “Grupas biedrene iestāstīja, ka pirms eksāmeniem nedrīkst mazgāt matus un griezt nagus, jo tad viss, ko iemācījies, pagaisīs. Tā arī darījām. Tagad jau sen uz to vairs nepaļaujos, galvenais ir kārtīgi izgulēties.”
Eksāmenu kuriozi — zils halāts, atlaides un Anastasija
Vai maz ir kaut viens students, kurš nebūtu špikojis?!Amanda Anna gan bilst: špiko tikai drosmīgākie, jo par špikošanu ir diezgan bargs sods un pasniedzēja uzticība visnotaļ zaudēta. Parasti tie ir maznozīmīgi priekšmeti, kas neietekmē tālākās vielas apguvi, jo beigās pats vari būt zaudētājs, kad nākamā tēma jābūvē uz iepriekšējās. Kā studenti mūsdienās špiko? Pavisam primitīvi — no viedtālruņa. Asoc. prof. Mārīte Antra Ozoliņa, kura 37 gadus RSU Iekšķīgo slimību katedrā pasniedza kardioloģiju un pneimonoloģiju (pašlaik vairs nepasniedz), gan atceras, ka pirms daudziem gadiem Rīgas 1. slimnīcā profesora Jūlija Anšelēvica kabinetā kāda 5. kursa studente nekādi nav varējusi iekārtoties rakstiskajam eksāmenam: tad gaismas par maz, tad atvērtais logs traucē. Beidzot, ērti iekārtojusies, viņa sāka rakstīt atbildes. “Pareizāk sakot, norakstīt no halāta iekšpusē sarakstītā — viss biezais baltais halāts bija aprakstīts zils. Kaut ko tādu mēs, docētāji, nebijām redzējuši!”
Asoc. prof. Dzintra Kažoka, kura jau 18 gadus pasniedzstudiju kursus “Cilvēka anatomija, preparēšana”, “Cilvēka anatomija” un “Anatomija”, stāsta, ka reiz viņai bijis gadījums, kad špikošanā pieķerts students uz veselu gadu atstāja universitāti. “Vēlāk viņš atgriezās pēc akadēmiskā atvaļinājuma, eksāmenā atkal nokļuva pie manis un izvilka to pašu biļeti ar jautājumu, par kuru viņš izkrita kolokvijā!” Tā ka nekad nesaki nekad! Prof. Kažoka piebilst, ka visos laikos bijuši cilvēki, kas mēģina apiet vai izdzīvot ekstrēmos ap-stākļos. Tomēr pirmais, ko viņa studentiem uzsverot — jāiemācās būt godīgiem pašiem pret sevi! “Studentam, kurš pieķerts izmantojam kādu palīglīdzekli un tāpēc nenoliek pārbaudījumu, tas tik un tā jākārto atkārtoti. Tas nozīmē, ka viņam tomēr būs jāiemācās.”
Par kurioziem runājot, anatomijas pasniedzēja saka: studentiem dažkārt ir tādas idejas, par kurām docētāji nekad nav iedomājušies, ka informāciju varētu pavērst tā. “Reiz viens students eksāmenā aizmirsa, kā sauc galvas smadzeņu otro jeb redzes nervu. Gribēju viņu uzvedināt uz pareizās atbildes ceļa un pajautāju: “Vai esat pamanījis, kāds uzraksts ir uz veikaliem, kur pārdod brilles un pārbauda redzi?” Manā izpratnē tā ir optika. Students kādu brīdi padomāja un pateica: “Atlaides.” Ir arī interesantas situācijas, kad studenti mēģina mācīties ar asociāciju palīdzību. Elpvadā ir ķīlis, kas divās daļās sadala gaisa plūsmu. Gaiss aiziet uz bronhiem pa labi un pa kreisi. Šo elpvada ķīli sauc carina tracheae. Studentam nosaukums bija aizmirsies, un padomājis viņš pateica nevis carina tracheae, bet gan “Anastasija”. Studenti, kurus es citēju, universitāti ir jau pabeiguši un ir labi speciālisti, bet šīs viņu izteiktās idejas ir dzīvas joprojām.”
Savukārt Elīze atceras: kad sākušies klīniskie priekšmeti un varēja doties runāt ar pacientiem, dakteris katram studentam iedalīja pacientu, lika ievākt anamnēzi, kas pēc tam bija jāprezentē grupas biedriem. “Viena meitene prezentēja pacientu un teica, ka pacientam pēc operācijas no brūces izdalās tūkstoš mililitru sangvioza šķidruma, par ko dakteris bija nedaudz uztraukts (tas ir liels daudzums, turklāt pavisam nesen viņš pacientu bija skatījis un viss bijis kārtībā). Galu galā izrādījās, ka kolēģe to bija sajaukusi ar urīna maisu.”
FOTO: Shutterstock, J. Brencis, no A. Bērziņas, E. Brokānes, Doctus arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada janvāra numurā
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas un onkoloģiskās uroloģijas klīnika ir saņēmusi European Board of Urology (EBU) jeb Eiropas Urologu padomes sertifikāciju kā Eiropā atzīts uroloģijas rezidentu apmācības centrs. Tā piešķirta uz pieciem gadiem, kas ir maksimālais iespējamais termiņš. Pašlaik Austrumu slimnīcas Uroloģijas un onkoloģiskās uroloģijas klīnika ir pirmā un vienīgā uroloģijas klīnika Latvijā, kurai piešķirts šāds novērtējums.
Bērnu slimnīcā tiek veidots Simulāciju mācību centrs ar plašu apmācību programmu, nodrošinot iespēju mācību procesā izmantot situācijas, kas maksimāli pietuvinātas reālajai darba videi.
Universitāšu reitings QS World University Rankings ir viens no pasaules ietekmīgākajiem un visplašāk pazīstamajiem universitāšu reitingiem, kurā šogad izvērtētas 8808 augstskolas. Reitingā iekļautas 1504 augstskolas no 106 valstīm.
21.gadsimta iespējas perinatālā aprūpē ir uzlabojušas izdzīvošanas iespējas priekšlaikus dzimušiem bērniem (< 37 gestācijas nedēļas) vai mazuļiem ar zemu dzimšanas svaru (< 2500 g), taču šiem bērniem ir paaugstināts risks sliktākiem kognitīviem un ar izglītību saistītiem iznākumiem.
Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīcas (Stradiņa slimnīca) Rehabilitācijas medicīnas centrs ir saņēmis Eiropas Medicīnas speciālistu savienības (The European Union of Medical Specialists) Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas sekcijas atzinumu, kas apliecina atbilstību Eiropas līmeņa prasībām un ļauj tam kļūt par apmācīttiesīgu centru.
Mēs pamatoti lepojamies ar modernām operāciju zālēm un miljonus vērtām tehnoloģijām, kas būtiski atbalsta mūsdienu ķirurģiju. Tās ir nepieciešamas, un bez tām medicīna šodien nav iedomājama. Tomēr jāatceras, ka robots vai lāzers pats par sevi pacientu neārstē – to vada ārsta rokas un prāts
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes noteikšanas ir kritisks periods insulta riska ziņā. Visaugstākais risks šajā laikā ir pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, liecina Izraēlā veikts valsts mēroga pētījums.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Bērniem, kuriem 4, 6 vai 8 gadu vecumā bija aptaukošanās, bija augsta varbūtība, ka aptaukošanās saglabāsies arī 13 gadu vecumā. Savukārt bērniem, kuri šajos vecumos bija tikai ar lieko svaru, risks, ka vēlāk attīstīties aptaukošanās, bija būtiski zemāks – arī gadījumos, kad viņu ķermeņa masas indekss (ĶMI) nesen bija palielinājies no normāla svara līmeņa.
Veselībs ministrija izvērtējusi Psihiskās veselības aprūpes organizēšanas uzlabošanas plānu 2023.–2025. gadam īstenošanu - pēdējo gadu laikā pašnāvību skaits Latvijā ir samazinājies par aptuveni 11%.
DPYD gēna testēšana ieviesta pacientiem pirms noteiktas ķīmijterapijas uzsākšanas kolorektālā jeb zarnu vēža gadījumā. Šī testēšana palīdz vēl pirms ārstēšanas sākuma identificēt pacientus, kuriem standarta medikamentu deva var radīt paaugstinātu smagu blakusparādību risku, un nepieciešamības gadījumā pielāgot terapiju.
Hipertensija un diabēts ir vadošie kardiovaskulāro slimību modificējamie riska faktori, tomēr liela daļa pasaules iedzīvotāju paliek nediagnosticēti. Šobrīd skrīningu veicam vai nu klīniskajā praksē vai ar dažādu valkājamu ierīču palīdzību, kas kopumā ierobežo potenciālo skrīninga aptveri dažādu iemeslu dēļ. Iespējams risinājums ir pasīvas bezkontakta uzraudzības sistēmas, kas var tikt dažādos veidos iekļautas apkārtējā vidē un veicināt agrīnāku diagnostiku. Interesantu risinājumu piedāvā pētnieki no Japānas, prezentējot jaunākos datus Eiropas Kardiologu asociācijas ikgadējā kongresā.
Cirkulējošā tumora DNS (ctDNS) var tikt izmantots vēža progresijas uzraudzībai, noteikt atlieku vēža norādes pēc ārstēšanas un identificēt ģenētiskās izmaiņas vēža šūnās, kas var ietekmēt atbildreakciju uz ārstēšanu. ctDNS sekvencēšana identificē vēža šūnu gēna variantus vairāku vēžu veidos, t.sk. nesīkšūnu plaušu vēža, kolorektālā vēža un krūts vēža gadījumā.
Primāra hiperparatireoze (PHPT) klīniskajā praksē ir bieži sastopama un ir atbildīga par skeleta un nieru bojājuma attīstību, Kaut arī paratireoīdektomija var novērst šo komplikāciju attīstību, daudzu pacientu pārvaldība tiek vadīta novērojot. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt PHTP radītu orgānu bojājumu biežumu un attīstības laiku.
Statīnu efektivitāte un drošums kardiovaskulāro notikumu primārajā profilaksē, kā arī to ietekme uz dzīves ilgumu bez invaliditātes gados vecākiem cilvēkiem joprojām nav pilnībā skaidra.
