“Studē medicīnu, kamēr vēl esi pie labas veselības,” — tā skan viens no Mērfija likumiem ārstiem. Sava daļa patiesības tajā ir. Tik intensīvi mācīties, kā to dara studiju pirmajos gados, var vienīgi tad, ja ar veselību viss kārtībā! Kā mūsdienas mācās medicīnas studenti? Ko pasniedzēji novērtē studentos un ko studenti — docētājos?
Viedokli izsaka
Dzintra KAŽOKA
Dzintra Kažoka,asoc. prof., RSU Anatomijas un antropoloģijas institūts, Morfoloģijas katedra
Mārīte Antra OZOLIŅA
Mārīte Antra Ozoliņa,asoc. prof., kardioloģe, RSU
Amanda Anna BĒRZIŅA
Amanda Anna Bērziņa,RSU 3. kursa medicīnas studente, RSU Studējošo pašpārvaldes Komunikācijas virziena vadītāja
Elīze BROKĀNE
Elīze Brokāne,RSU 6. kursa medicīnas studente
Viss dzīvoklis kartītēs
Uzrunātās studentes atklāj: viņām paveicies ar kursabiedriem — visi dalās ar informāciju, mācību vielu, kopā veido un cits citam nosūta konspektus. “Ja palīdzēsi, arī tev kādreiz palīdzēs. Ir studenti, kam patīk mācīties grupās, bet es labprāt dodu priekšroku mācīties viena, jo katram savs temps, savas metodes. Praktiskās lietas gan bieži apgūstam grupās,” stāsta Elīze Brokāne.“Man ļoti palīdz konspektu rakstīšana, pēdējā laikā daudz skatos youtube.com, kur par vienu tēmu ir ļoti daudz video.” Viņu papildina Amanda Anna Bērziņa:“Jau mācību sākumā sapratām, ka jākrāj “karmas” punkti un ka viens neko sasniegt nevarēsi! Mācoties medicīnu, šis noteikti jāielāgo, jo visu izkonspektēt vienam nav iespējams, ja vēlas arī nodoties hobijiem un brīvo laiku pavadīt atpūšoties. Jau no pirmā kursa esam sadalījušies pa grupiņām, kopā arī mācāmies. Bet, protams, ar laiku katrs izkopj sev tīkamāko mācīšanās veidu un strādā vairāk atsevišķi.”
Amanda Anna sākumā rakstījusi desmitiem kartīšu — uz katras kartītes atsevišķi katru muskuli, nervu, asinsvadu. “Gatavojoties bioķīmijai, man viss dzīvoklis bija izlīmēts ar Krebsa ciklu, bilirubīna veidošanās formulām, glikolīzes formulām, lipolīzes formulām. Bet tad sapratu — kamēr veidoju kartītes, jau sen konspektus būtu izlasījusi divreiz! Tāpēc atmetu ar roku kartītēm un šobrīd tikai lasu un izrak-stu svarīgāko, veidojot īsus konspektus.”
Kā neprātīgāko mācīšanos viņa atceras gatavošanos bioķīmijas ieskaitei pirmā studiju gada otrajā semestrī — pie galda pavadījusi astoņas dienas: cēlusies desmitos un gulēt gājusi četros naktī. “Kursā mums pagadījās ļoti feins pasniedzējs, tāpēc semestra laikā bioķīmiju pēdējā plānā atstājām ar domu — “lai par to satraucas nākotnes “es””. Kad pienāca laiks gatavoties ieskaitei, sapratām, ka nav nekādu zināšanu un pamata. Bija ļoti grūti un nogurdinoši, bet tā bija arī lieliska mācība! Turklāt biju tā iebaidīta ar “šo neviens nenoliek”, ka pēc ieskaites mierīgi varēju iet par bioķīmijas pasniedzēju pirmā kursa studentiem.” Par vispiņķerīgākajiem priekšmetiem viņa nosauc “Argumentācijas pamatus” un “Filosofiju” 1. kursā. “Tie bija visneloģiskākie priekšmeti, kādi bijuši. Ne reizi līdz trešajam kursam nav gadījies nenokārtot kādu priekšmetu, bet šos abus kārtoju vairākas reizes, kamēr beigās tēmu zināju perfekti no galvas. Ļoti sarežģīta ir arī “Fizioloģija” otrajā kursā un “Farmakoloģija” trešajā kursā.”
Rituāli pirms eksāmeniem
“Anatomikumā pie ieejas stāv svariņi, uz kuriem pirms katra kolokvija (anatomija, histoloģija, embrioloģija) studenti iemet naudiņu, lai viņiem veiktos kolokvijā,” smaidot stāsta Amanda Anna. “Daži studenti pirms kolokvijiem aiziet uz baznīcu, jo bieži saprot — ielaists tiktāl, ka tikai “Dievs var palīdzēt” (šis ir ļoti smieklīgi). Ir daudzi rituāli, kad saullēktā jāstāv krustojumā un jāber sev apkārt sāls, nosaucot lietas, ko viskvēlāk vēlas. Daudzi studenti joprojām tic pulksteņa laikiem 11.11 un 00.00, kad ievēlas vēlēšanos.”
Arī Elīze atceras, ka pirmajos gados, kad bija daudz jāmācās, ticējusi visam, lai tikai varētu nokārtot eksāmenus. “Grupas biedrene iestāstīja, ka pirms eksāmeniem nedrīkst mazgāt matus un griezt nagus, jo tad viss, ko iemācījies, pagaisīs. Tā arī darījām. Tagad jau sen uz to vairs nepaļaujos, galvenais ir kārtīgi izgulēties.”
Eksāmenu kuriozi — zils halāts, atlaides un Anastasija
Vai maz ir kaut viens students, kurš nebūtu špikojis?!Amanda Anna gan bilst: špiko tikai drosmīgākie, jo par špikošanu ir diezgan bargs sods un pasniedzēja uzticība visnotaļ zaudēta. Parasti tie ir maznozīmīgi priekšmeti, kas neietekmē tālākās vielas apguvi, jo beigās pats vari būt zaudētājs, kad nākamā tēma jābūvē uz iepriekšējās. Kā studenti mūsdienās špiko? Pavisam primitīvi — no viedtālruņa. Asoc. prof. Mārīte Antra Ozoliņa, kura 37 gadus RSU Iekšķīgo slimību katedrā pasniedza kardioloģiju un pneimonoloģiju (pašlaik vairs nepasniedz), gan atceras, ka pirms daudziem gadiem Rīgas 1. slimnīcā profesora Jūlija Anšelēvica kabinetā kāda 5. kursa studente nekādi nav varējusi iekārtoties rakstiskajam eksāmenam: tad gaismas par maz, tad atvērtais logs traucē. Beidzot, ērti iekārtojusies, viņa sāka rakstīt atbildes. “Pareizāk sakot, norakstīt no halāta iekšpusē sarakstītā — viss biezais baltais halāts bija aprakstīts zils. Kaut ko tādu mēs, docētāji, nebijām redzējuši!”
Asoc. prof. Dzintra Kažoka, kura jau 18 gadus pasniedzstudiju kursus “Cilvēka anatomija, preparēšana”, “Cilvēka anatomija” un “Anatomija”, stāsta, ka reiz viņai bijis gadījums, kad špikošanā pieķerts students uz veselu gadu atstāja universitāti. “Vēlāk viņš atgriezās pēc akadēmiskā atvaļinājuma, eksāmenā atkal nokļuva pie manis un izvilka to pašu biļeti ar jautājumu, par kuru viņš izkrita kolokvijā!” Tā ka nekad nesaki nekad! Prof. Kažoka piebilst, ka visos laikos bijuši cilvēki, kas mēģina apiet vai izdzīvot ekstrēmos ap-stākļos. Tomēr pirmais, ko viņa studentiem uzsverot — jāiemācās būt godīgiem pašiem pret sevi! “Studentam, kurš pieķerts izmantojam kādu palīglīdzekli un tāpēc nenoliek pārbaudījumu, tas tik un tā jākārto atkārtoti. Tas nozīmē, ka viņam tomēr būs jāiemācās.”
Par kurioziem runājot, anatomijas pasniedzēja saka: studentiem dažkārt ir tādas idejas, par kurām docētāji nekad nav iedomājušies, ka informāciju varētu pavērst tā. “Reiz viens students eksāmenā aizmirsa, kā sauc galvas smadzeņu otro jeb redzes nervu. Gribēju viņu uzvedināt uz pareizās atbildes ceļa un pajautāju: “Vai esat pamanījis, kāds uzraksts ir uz veikaliem, kur pārdod brilles un pārbauda redzi?” Manā izpratnē tā ir optika. Students kādu brīdi padomāja un pateica: “Atlaides.” Ir arī interesantas situācijas, kad studenti mēģina mācīties ar asociāciju palīdzību. Elpvadā ir ķīlis, kas divās daļās sadala gaisa plūsmu. Gaiss aiziet uz bronhiem pa labi un pa kreisi. Šo elpvada ķīli sauc carina tracheae. Studentam nosaukums bija aizmirsies, un padomājis viņš pateica nevis carina tracheae, bet gan “Anastasija”. Studenti, kurus es citēju, universitāti ir jau pabeiguši un ir labi speciālisti, bet šīs viņu izteiktās idejas ir dzīvas joprojām.”
Savukārt Elīze atceras: kad sākušies klīniskie priekšmeti un varēja doties runāt ar pacientiem, dakteris katram studentam iedalīja pacientu, lika ievākt anamnēzi, kas pēc tam bija jāprezentē grupas biedriem. “Viena meitene prezentēja pacientu un teica, ka pacientam pēc operācijas no brūces izdalās tūkstoš mililitru sangvioza šķidruma, par ko dakteris bija nedaudz uztraukts (tas ir liels daudzums, turklāt pavisam nesen viņš pacientu bija skatījis un viss bijis kārtībā). Galu galā izrādījās, ka kolēģe to bija sajaukusi ar urīna maisu.”
FOTO: Shutterstock, J. Brencis, no A. Bērziņas, E. Brokānes, Doctus arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada janvāra numurā
Kā katru gadu joprojām Open Medical Institute piedāvā pēcdiploma izglītības iespējas: semināri Zalcburgā, internatūra, elektroniskā bibliotēka. Pietikties aicināti ārsti (arī rezidenti) ar labām angļu valodas zināšanām.
Rīgas Stradiņa universitāte iekļuvusi prestižajā augstskolu reitingā Times Higher Education (THE) un ierindota starp 501-600 labākajām universitātēm pasaulē. Turklāt novērtēta kā labākā universitāte Latvijā.
Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas Ķirurģiskās infekcijas klīnikas vadītājs, ķirurgs, Latvijas Universitātes Ārstniecības fakultātes asociētais profesors ARNOLDS JEZUPOVS savu darbdienu saplānojis pa minūtei. Nedod atlaides ne sev, ne citiem. Var būt neiecietīgs, ja kāds no studentiem vai klīnikas darbiniekiem ir paviršs vai slinks.
INGUS ARNOLDS APSE ir RSU Medicīnas fakultātes 5. kursa un Zobārstniecības fakultātes 4. kursa students. Paralēli arī strādājis gan RSU Sejas un žokļu ķirurģijas centrā, gan neatliekamajā palīdzībā, PSKUS Covid nodaļā, tagad šīs slimnīcas reanimācijas nodaļā, kā arī iesaistījies pētniecībā, Eiropas Savienības projektā Baltic Biomaterials Centre of Excellence.
ANNA JETE GAUJA ir RSU Medicīnas fakultātes 4. studiju gada studente, strādā RAKUS Latvijas Onkoloģijas centrā par medicīnas asistentu. Cer, ka arī pēc pandēmijas turpināsim izmantot attālinātajā dzīvē iemācīto — ar dažiem klikšķiem pieslēgties izglītojošiem pasākumiem jebkur pasaulē.
MARIJA LUĪZE KALNIŅA ir RSU Medicīnas fakultātes 6. kursa studente, šobrīd strādā Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas 10. gastroenteroloģijas nodaļā. Vasarā vēlas iestāties rezidentūrā bērnu neiroloģijas specialitātē.
Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas Ķirurģiskās infekcijas klīnikas vadītājs, ķirurgs, Latvijas Universitātes Ārstniecības fakultātes asociētais profesors ARNOLDS JEZUPOVS savu darbdienu saplānojis pa minūtei. Nedod atlaides ne sev, ne citiem. Var būt neiecietīgs, ja kāds no studentiem vai klīnikas darbiniekiem ir paviršs vai slinks.
Pierādījumi par papildu ieguvumu remdesivīra lietošanai kombinācijā ar deksametazonu ir nelieli, turklāt trūkst ziņu par vēlamo zāļvielas sākšanas laiku.
Jau pēc nepilna mēneša, 7. un 8. oktobrī Starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā vienlaikus ar izstādi “Medbaltica 2021” notiks 12 profesionālās konferences, kur aktualitātes medicīnā drošā vidē apspriedīs dažādu veselības nozaru speciālisti.
Cukura diabēts, arteriāla hipertensija un hroniskas sāpes ir trīs slimības, kas visā pasaulē nopietni ietekmē pacienta dzīvildzi. To veiksmīga pārvaldība ir stūrakmens pacienta dzīves kvalitātes uzlabošanā. Process kļūst sarežģītāks, kad iesaistās nieres, un terapija jāpielāgo atbilstīgi to funkcijai.
Karpālā kanāla sindroms ir visbiežākā kompresijas neiropātija. Plaukstas nerva nervus medianus kompresijas rezultātā radušies jušanas traucējumi var izpausties kā tirpšanas sajūta I, II, III un daļēji arī IV pirkstā, vairāk izteikti naktī, kā arī muskuļu darbības traucējumi, kas var izpausties kā vājums, satverot priekšmetus, sāpes plaukstā vai plaukstas pamatnes locītavā. [1]
Kongress notiks 2021. gada 3.-4. decembrī, tiešsaistē. Tā, kā mums ir jārēķinās ar epidemioloģisko situāciju valstī, tāpēc šobrīd esam nolēmuši aizvadīt Kongresu attālināti, līdzīgi, kā šogad organizē starptautiskos kongresus arī citas Eiropas un ASV profesionālas organizācijas. Pieļaujama arī Kongresa norises hibrīdforma, pie nosacījuma, ja to atļaus epidemioloģiskie noteikumi.
Slikti kompensēta 1. un retāk 2. tipa cukura diabēta gadījumā var attīstīties aknu bojājums, kam raksturīga gan tauku, gan glikogēna akumulācija hepatocītos, kas izraisa hepatomegāliju un aknu transamināžu līmeņa paaugstināšanos. Aknu punkcijas biopsija ir “zelta standarts” šīs slimības diagnostikā. [1; 2]
Bērni ar astmu, kuriem ir arī liekais svars, sliktāk reaģē uz inhalējamiem kortikosteroīdu medikamentiem, kas varētu izraisīt vairāk astmas paasinājumu, liecina pētījums, kas tika prezentēts 2021. gada Eiropas Elpošanas biedrības (ERS) virtuālajā sanāksmē.
Lai pēc iespējas novērstu riskus, ka vienlaikus Covid-19 vīrusam valstī izplatītos arī gripa, radot papildu draudus iedzīvotāju veselībai, vienkāršota pretgripas vakcinācijas kārtība un pilnībā valsts apmaksātu pretgripas vakcīnu varēs saņemt visi riska grupu pārstāvji, kam tās tiek rekomendētas, informē Veselības ministrija.
Antivirāla terapija tiek rekomendēta hospitalizētiem pacientiem ar epidemioloģiskām/klīniskām aizdomām par gripu vai apstiprinātas gripas gadījumā, taču iztrūkst ticamu datu par taktiku bērnu gadījumā. Šajā pētījumā izvērtēja antivirālās terapijas efektivitāti saistībā ar hospitalizācijas ilgumu bērniem.
Lielā pētījumā ir atklāta saistība starp uzmanības deficīta/ hiperaktivitātes sindromu (ADHD) un demenci starp paaudzēs. Pētījums rāda, ka personu ar ADHD vecākiem un vecvecākiem ir lielāks demences risks nekā tiem, kuriem ir bērni un mazbērni bez ADHD.
