Valsts kontrole par paliatīvo aprūpi Latvijā nākusi klajā ar skarbu vērtējumu, kas faktiski klasificējams kategorijā “visslikti.lv”. Revidenti uzdod jautājumu — ir vai nav paliatīvā aprūpe Latvijā? Šis tas ir — un pat ļoti labs, piemēram, mobilās brigādes pacienta dzīvesvietā atbilstīgi pasaules praksei, kaut lielajā bildē — “nav nemaz radīti priekšnoteikumi, lai paliatīvā aprūpe atbilstu pacientu vajadzībām”.
Cik pacientu saņem paliatīvo aprūpi un cik daudziem tā vajadzīga? 2022. gadā to saņēma 12 tūkstoši pacientu, vajadzība ir 21 tūkstotim. Turklāt aprūpi saņem konkrētu diagnožu pacienti, nevis visi, kam to nosaka veselības stāvoklis, piemēram, nav iekļautas tādas diagnozes kā cukura diabēts vai hroniskas elpceļu slimības.
Cik ārstu? 15 sertificēti paliatīvās aprūpes speciālisti, no kuriem desmit ir darbspējas vecumā, bet tikai viens kā pamatdarbu norādījis darbu paliatīvās aprūpes specialitātē. Tālākizglītībā izskoloto ārstu skaits 2019.—2023. gadā = 477. Pat ja pieņem, ka tie visi ir bijuši ģimenes ārsti, tā ir vien desmitā daļa ģimenes ārstu.
Kas notiek ar ambulatoro paliatīvo aprūpi? Veselības aprūpi mājās (medikamentu ievade, enterālā barošana caur zondi, urīna ilgkatetra un stomas aprūpe) saņēmuši ne vairāk kā 3 % pacientu. Paliatīvo aprūpi sniedza 72 % ģimenes ārstu prakšu, izmeklējumi un medicīniskās manipulācijas veiktas tikai 53 % ģimenes ārstu prakšu. Augsts hospitalizēto pacientu īpatsvars — 50 %, lielākā daļa augstākā līmeņa klīniskajās universitāšu slimnīcās.
Kā ar vadlīnijām? Vadlīniju nav. Ir klīniskie algoritmi, pacienta ceļi un kvalitātes indikatori, tomēr iestādes tos var piemērot pēc saviem ieskatiem. Stacionārā nav diennakts ārsta uzraudzības un daudzveidīgas multidisciplināras komandas atbalsta. Nav noteikts, kādam ārstniecības personālam jābūt paliatīvās aprūpes kabinetā un kādi pakalpojumi jāsniedz.
Kāds ir finansējums? 2020.—2022. gadā ambulatoro paliatīvās aprūpes pakalpojumu apmaksai gadā vidēji izlietots 1,1 milj. €, stacionāros 2,4 milj. €. Mobilās komandas paliatīvās aprūpes pakalpojumam plānotais finansējums 2024. gadā = 6,8 milj. €, lai to sniegtu 3078 pacientiem. Vienlaikus ir trūkumi tarifu aprēķinos.
Kaut gan paliatīvā aprūpe kopā ar onkoloģiju ir viena no prioritātēm valstī, ceļš priekšā vēl garš, garš...
Neiroleptiķi un benzodiazepīni ir tās medikamentu grupas, kas visbiežāk tiek izmantotas pacientiem ar persistējošu ažitētu delīriju dzīves noslēgumā. Tomēr līdz šim maz novērtēts, kāda ir šo medikamentu riska-ieguvumu attiecība, kā arī benzodiazepīni nav salīdzināti ar placebo.
Nacionālais Veselības dienests ar paliatīvās aprūpes sniedzējiem diskutē par paliatīvās aprūpes pakalpojuma finanšu modeli pakalpojuma attīstībai un ilgtspējai.
Pārfrāzējot gadu mijas ticējumu: ja ieskatās valsts budžeta maciņā un plānošanas dokumentos, tad var redzēt, kāds būs nākamais gads. 2025. gadā veselības aprūpei atvēlēti 1,9 miljardi eiro, kā svarīgākās ceļa norādes minēta cenu samazināšana recepšu zālēm par 15—20 %, jaunais Onkoplāns, mātes un bērna veselība, E–veselība (darbu sāks Latvijas Digitālās veselības centrs), ģimenes ārstu piesaiste reģioniem un slimnīcu tīkla attīstība.
Pēc Nacionālā veselības dienesta (NVD) datiem pacientu skaits, kuriem tiek sniegta valsts apmaksāta stacionārā paliatīvā aprūpe katru gadu pieaug (2017.gadā 1868 pacienti, 2018.gadā 1903 pacienti, 2019.gadā 2054 pacienti). Latvijā paliatīvajā aprūpē gultu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem atbilst Pasaules Bankas pētījumā par Latvijas veselības sistēmu noteiktajam līmenim, bet esošajā paliatīvās aprūpes sistēmā tas nav pietiekams. [3]
Bronhektāžu pārvaldības vadlīnijās nav vienotības par mukolītisko līdzekļu efektivitāti, tāpēc to lietošanas paradumi ir ļoti atšķirīgi visā pasaulē. Apvienotajā Karalistē atvērta tipa nejaušinātā pētījumā tika iekļauti pacienti ar ne-cistiskās fibrozes bronhektāzēm ar biežiem paasinājumiem izteiktu krēpu produkciju, lai noskaidrotu drošuma un efektivitātes rādītājus hipertoniska sāls šķīduma un karbocisteīna gadījumā.
Bronhektāžu pārvaldības vadlīnijās nav vienotības par mukolītisko līdzekļu efektivitāti, tāpēc to lietošanas paradumi ir ļoti atšķirīgi visā pasaulē. Apvienotajā Karalistē atvērta tipa nejaušinātā pētījumā tika iekļauti pacienti ar ne-cistiskās fibrozes bronhektāzēm ar biežiem paasinājumiem izteiktu krēpu produkciju, lai noskaidrotu drošuma un efektivitātes rādītājus hipertoniska sāls šķīduma un karbocisteīna gadījumā.
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
Bieži primārajā aprūpē konsultējam pacientus, kam ir dažādi sirds ritma traucējumi — gan akūti, gan hroniski. Aprēķināts, ka risks dzīves laikā attīstīties priekškambaru mirdzēšanai mainījies: “vienam no pieciem” audzis līdz “vienam no trim”, un tas nozīmē ievērojamu slogu veselības aprūpes sistēmai jau tuvā nākotnē. Šajā numurā Dr. Jānis Pudulis, kardiologs ar plašu klīnisko pieredzi ritma traucējumu pacientu aprūpē, sniedz padomu kolēģiem sirds un ģimenes ārstiem.
Limfadenopātija bērniem ir bieža — līdz 50 % veselu bērnu var būt palpējams palielināts limfmezgls. Galvenie bērnu limfadenopātijas iemesli ir lokālas vai sistēmiskas infekcijas, retāk — autoimūnas un neoplastiskas slimības. Rakstā skaidrota taktika akūta un subakūta limfadenīta gadījumā bērniem.
Ar bronhiālo astmu pasaulē pēc dažādu autoru aplēsēm slimo no 260 līdz 339 miljoniem cilvēku. [1—3] No 2019. un 2021. gadā iegūtajiem pētījumu datiem secināms, ka ik gadu pasaulē astmas dēļ mirst 436 līdz 461 tūkstoši jeb 5,8 cilvēki uz 100 000 iedzīvotāju. [4; 5] Atbilstīgi mūsdienu izpratnei par astmu tā nav viendabīga slimība, bet tiek uzskatīta par heterogēnu sindromu, par ko liecina sākums atšķirīgā vecumā, dažādi slimības riska faktori, klīniskās izpausmes un gaita (fenotipi), daudzveidīgi slimības mehānismi (endotipi) un atšķirīga atbildes reakcija uz ārstēšanu. [6—10]
Osteoporoze ir globāla sabiedrības veselības problēma, kas tiek definēta kā hroniska, sistēmiska, progresējoša kaulu metabolisma slimība, kurai raksturīgs zems kaulu minerālais blīvums un kaulaudu mikroarhitektonikas pasliktināšanās, konkrētāk, trabekulu skaita samazināšanās, kā arī kortikālā slāņa biezuma samazināšanās un tā porainības palielināšanās. Tā rezultātā palielinās kaulu trauslums un lūzumu risks. [1]
Atmiņa un verbālais plūdums pasliktinājās būtiski lēnāk cilvēkiem, kuri pārtrauca smēķēšanu vidējos vai vēlākos dzīves gados, salīdzinot ar tiem, kuri turpināja smēķēt, un kognitīvie ieguvumi no smēķēšanas atmešanas tika novēroti neatkarīgi no vecuma, kurā smēķēšana tika pārtraukta, liecina jauns pētījums.
Šā gada 23. oktobrī seši jaunie ķīmijas, bioloģijas un matemātikas skolotāji katrs saņēma 3000 eiro stipendiju Latvijā vienīgajā un lielākajā privātās izglītības atbalsta programmā “Starp mums ir ķīmija!”. Kopējais atbalsta apjoms triju gadu laikā sasniedzis 90 000 eiro, ko nodrošina iniciatīvas autori, Latvijas uzņēmumi “Olpha”, “Centrālā laboratorija” un “Veselības centru apvienība”. Līdz šim stipendijas saņēmuši jau 30 jaunie un topošie skolotāji.
Kad uzrunājam intervijai, kardioloģe MARINA KOVAĻOVA saka “paldies” un nedaudz samulst par novērtējumu. Daktere novērtējumu tiešām pelnījusi; savulaik vadījusi Jelgavas pilsētas slimnīcā Iekšķīgo slimību nodaļu un bijusi arī Jelgavas poliklīnikas galvenā ārste, taču šajā samulsumā atklājas dakteres Kovaļovas personības sirsnīgā šķautne — lielākais dzīves sasniegums ir nevis amati, bet cilvēciskās attiecības.
Pacientiem ar vestibulāru švannomu bieži vien tiek novēroti neiroloģiski simptomi kā dzirdes zudums, tinnitus un reibonis. Diemžēl faktori, kas iesaistīti reiboņa attīstībā nav līdz galam izprasti. Lai izvērtētu, vai trauksme saistīta ar subjektīvu reiboņa sajūtu vestibulāras švannomas pacientiem, veikts retrospektīvs kohortas pētījums ASV.