Fiziskās aktivitātes var mainīt ķermeņa novecošanās tendences
Nesen žurnālā Aging tika publicēts jauns pētniecības apskats ar nosaukumu „Fiziskās aktivitātes kā geroprotektors: koncentrējoties uz epiģenētisko novecošanu”.
Šajā apskatā, ko vadīja Takuji Kavamura (Takuji Kawamura) no Tohoku Universitātes, pētnieki izvērtēja līdzšinējos zinātnisko pētījumu pierādījumus, kas liecina, ka regulāras fiziskās aktivitātes, vingrošana un laba fiziskā sagatavotība var ietekmēt epiģenētisko novecošanu un pat to mainīt, piedāvājot daudzsološu pieeju, kā pagarināt veselīgi nodzīvoto dzīves posmu un uzlabot ilgtermiņa veselību.
Epiģenētiskā novecošana attiecas uz izmaiņām organisma DNS, kas atspoguļo to, cik ātri cilvēks noveco molekulārā līmenī. Tā tiek mērīta, izmantojot epiģenētiskos pulksteņus, kas analizē DNS metilācijas modeļus — ķīmisku modifikāciju, kas var ietekmēt gēnu aktivitāti. Atšķirībā no hronoloģiskā vecuma, kas vienkārši skaita nodzīvotos gadus, epiģenētiskā novecošana sniedz precīzāku priekšstatu par to, cik labi funkcionē organisma šūnas un audi. Šo procesu ietekmē dažādi faktori, tostarp dzīvesveids, un tas ir kļuvis par spēcīgu instrumentu novecošanās izpētē.
Apskats uzsver, ka, lai gan vispārējas fiziskās aktivitātes, piemēram, pastaigas vai mājsaimniecības darbi, sniedz veselības ieguvumus, strukturētas fizisko aktivitāšu programmas — plānotas, atkārtotas un mērķtiecīgas — sniedz spēcīgāku efektu, palēninot epiģenētisko novecošanu. Fiziskā sagatavotība, jo īpaši augsta kardiorespiratorā kapacitāte, ir cieši saistīta ar lēnāku epiģenētisko novecošanu.
Autori arī apskata galvenos atklājumus gan cilvēku, gan dzīvnieku pētījumos. Pētījumos ar pelēm strukturēti izturības un spēka treniņi samazināja ar vecumu saistītās molekulārās izmaiņas muskuļu audos. Cilvēkiem vairāku nedēļu vingrošanas programmas parādīja bioloģiskā vecuma rādītāju samazināšanos asinīs un skeleta muskuļos. Vienā pētījumā tika atklāts, ka mazkustīgas pusmūža sievietes pēc tikai astoņām nedēļām apvienota aerobā un spēka treniņa samazināja savu epiģenētisko vecumu par diviem gadiem. Cits pētījums uzrādīja, ka vecākiem vīriešiem ar augstāku skābekļa uzņemšanas līmeni — galveno kardiovaskulārās sagatavotības rādītāju — epiģenētiskā novecošana bija ievērojami lēnāka.
“Šie atklājumi liecina, ka fiziskās formas uzturēšana aizkavē epiģenētisko novecošanu vairākos orgānos un apstiprina ideju, ka vingrošana kā geroprotektors sniedz labumu dažādām organisma sistēmām.”
Pētījumā arī aplūkots, kuri orgāni gūst vislielāko labumu no fiziskajām aktivitātēm. Lai gan galvenā uzmanība pievērsta skeleta muskuļiem, jaunākie pierādījumi liecina, ka regulāri treniņi var palēnināt novecošanu arī sirdī, aknās, taukaudos un pat zarnās. Turklāt atklāts, ka olimpiskajiem sportistiem epiģenētiskā novecošana ir lēnāka nekā cilvēkiem, kuri nenodarbojas ar sportu, kas liecina, ka ilgtermiņa, intensīvas fiziskās aktivitātes var sniegt ilgstošu pret-novecošanās efektu.
Autori aicina veikt papildu pētījumus, lai saprastu, kāpēc daži cilvēki uz vingrošanu reaģē spēcīgāk nekā citi un kā dažādi treniņu veidi ietekmē novecošanu dažādos orgānos. Tāpat tiek uzsvērta nepieciešamība izstrādāt personalizētas fizisko aktivitāšu programmas, lai maksimāli palielinātu pret-novecošanās ieguvumus. Kopumā atklājumi apstiprina arvien plašāk atzīto ideju, ka fiziskās formas uzturēšana ir ne tikai būtiska ikdienas veselībai, bet var būt arī viens no efektīvākajiem instrumentiem organisma iekšējās novecošanās procesa palēnināšanai.
AVOTS: Kawamura T, Higuchi M, Radak Z, Taki Y. Exercise as a geroprotector: focusing on epigenetic aging. Aging, 2025