Skriešana ir saistīta ar zemāku agrīnas nāves risku
Jebkāds skriešanas daudzums ir saistīts ar ievērojami zemāku agrīnas nāves risku jebkāda cēloņa dēļ, secināts pieejamo pētījumu pārskatā.
Jebkāds skriešanas daudzums ir saistīts ar ievērojami zemāku agrīnas nāves risku jebkāda cēloņa dēļ, secināts pieejamo pētījumu pārskatā.
Nebūs viegli atrast cilvēku, kas pilnībā noliegtu aktīva dzīvesveida un sportošanas pozitīvo nozīmi. Vieniem sports ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, toties citiem fiziskās aktivitātes ir neregulāri periodiskas, nereti sezonālas. Bet kurš gan no mums nav sācis “jaunu un skaistu dzīvi” no 1. janvāra, pirmdienas vai “tad, kad nokusīs sniegs”?
Jau kopš senseniem laikiem zināmi ieguvumi no fiziskas aktivitātes. Mūsu priekšgājēji pat nenojauta, ka nodarbojas ar sportu, lai iegūtu balvu (medījumu) — viņiem tās bija izdzīvošanai nepieciešamas prasmes, citiem vārdiem sakot: neesi fiziski attīstīts — nebūs ēdiena; nebūs ēdiena — gaidāma nāve.
Skriešana ir populāra un ērta brīvā laika fiziskā aktivitāte, kurai ir nozīmīga ietekme uz ilgdzīvošanu. Kopumā skrējējiem ir par 25 – 40 % zemāks priekšlaicīgas nāves risks un vidējais dzīves ilgums ir vidēji par 3 gadiem garāks nekā tiem, kuri neskrien.
Maratona skriešanas izraisītais fiziskais stress var rezultēties īstermiņa nieru bojājumos. Lai gan nieres skrējējiem pilnībā atjaunojās 2 dienu laikā pēc maratona, tomēr pētniekiem rodas jautājums par iespējamo ilgtermiņa ietekmi uz nieru veselību.
Visiem ir labi zināms, ka skriešana izraisa nelielu iekaisumu un sāpīgumu, tā ir cena, kas jāmaksā par sirds un asinsvadu sistēmas veselību. Ir zināms: nav sāpju, nav ieguvumu. Jaunā pētījumā pierādīts, ka pro iekaisuma molekulas pēc skriešanas nonāk ceļa locītavā, tādejādi samazinot iekaisumu locītavā.
Prieks rodas skrienot. Prieks būt, brīvības sajūta, papildus enerģija, ko jūt skrējēji, kā izrādās nav tikai endorfīnu darbības rezultāts. Monreālā (Kanādā) veikts pētījums skriešanas prieku izskaidro ar dopamīna līmeņa izmaiņām.
Skriešana ir viena no populārākajām fiziskajām aktivitātēm pasaulē. Amerikas Savienotajās Valstīs ar skriešanu nodarbojas 50 miljoni iedzīvotāju. Diemžēl konstatēta varbūtība, ka 70% skrējēju ik gadu gūs traumas. Ne mazāk nozīmīgs ir fakts, ka tieši iesācējiem ir augstāks traumatisma riska līmenis nekā profesionāliem skrējējiem vai maratonistiem.
Skriešana pat dažas minūtes katru dienu nelielā tempā statistiski ticami samazina personas risku nomirt no sirds un asinsvadu slimībām, salīdzinot ar tiem, kuri neskrien nemaz, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā "Journal of the American College of Cardiology".
Skriešanas popularitāte arvien pieaug. Londonas maratonā, kas ir viens no lielākajiem Eiropā, 1981. gadā distanci beidza 6500, 2013. gadā — vairāk nekā 34 tūkstoši. Pašmāju Nordea Rīgas maratons visās distancēs (5 km, 10 km, pusmaratonā un maratonā) pērngad kopā bija pulcējis rekordlielu skrējēju skaitu — 22 tūkstošus. Kur slēpjas skriešanas prieks?
Homo sapiens ir radība, kas atsvabinājusi kāju darbību no elpošanas kustībām, tā ir radība ar atsperīgām kājām, tievu, vertikāli orientētu rumpi bez apmatojuma, ar efektīvu atdzesēšanas aparātu - sviedru dziedzeriem. Daba ir izveidojusi ideālu maratonskrējēju. Dabas mātes rīcība nav nesaprātīga.
Etiopijas skrējējs Abebe Bikila, iegāja vēsturē ar to, ka 1960. gada Olimpiskajās spēlēs Romā ieguva zelta medaļu. Viņa ātrums un veiklība palīdzēja iegūt zelta medaļu, bet tas, ka viņš to izdarīja ar basām kājām, ļāva viņam kļūt par leģendu.
Regulāra skriešana pagarina dzīves ilgumu par 6,2 gadiem vīriešiem un par 5,6 gadiem sievietēm, ziņo Kopenhāgenā veikta pētījuma rezultāti.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.