Ultra garu distanču skriešana var radīt vairāk nekā tikai muskuļu nogurumu. Pētījumā, kas publicēts Amerikas Hematoloģijas biedrības žurnālā Blood Red Cells & Iron, ziņots, ka ultragarās distances sacensības var bojāt sarkanās asins šūnas tādā veidā, kas var ietekmēt to funkcionēšanu.
Jebkāds skriešanas daudzums ir saistīts ar ievērojami zemāku agrīnas nāves risku jebkāda cēloņa dēļ, secināts pieejamo pētījumu pārskatā.
Nebūs viegli atrast cilvēku, kas pilnībā noliegtu aktīva dzīvesveida un sportošanas pozitīvo nozīmi. Vieniem sports ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, toties citiem fiziskās aktivitātes ir neregulāri periodiskas, nereti sezonālas. Bet kurš gan no mums nav sācis “jaunu un skaistu dzīvi” no 1. janvāra, pirmdienas vai “tad, kad nokusīs sniegs”?
Jau kopš senseniem laikiem zināmi ieguvumi no fiziskas aktivitātes. Mūsu priekšgājēji pat nenojauta, ka nodarbojas ar sportu, lai iegūtu balvu (medījumu) — viņiem tās bija izdzīvošanai nepieciešamas prasmes, citiem vārdiem sakot: neesi fiziski attīstīts — nebūs ēdiena; nebūs ēdiena — gaidāma nāve.
Skriešana ir populāra un ērta brīvā laika fiziskā aktivitāte, kurai ir nozīmīga ietekme uz ilgdzīvošanu. Kopumā skrējējiem ir par 25 – 40 % zemāks priekšlaicīgas nāves risks un vidējais dzīves ilgums ir vidēji par 3 gadiem garāks nekā tiem, kuri neskrien.
Maratona skriešanas izraisītais fiziskais stress var rezultēties īstermiņa nieru bojājumos. Lai gan nieres skrējējiem pilnībā atjaunojās 2 dienu laikā pēc maratona, tomēr pētniekiem rodas jautājums par iespējamo ilgtermiņa ietekmi uz nieru veselību.
Visiem ir labi zināms, ka skriešana izraisa nelielu iekaisumu un sāpīgumu, tā ir cena, kas jāmaksā par sirds un asinsvadu sistēmas veselību. Ir zināms: nav sāpju, nav ieguvumu. Jaunā pētījumā pierādīts, ka pro iekaisuma molekulas pēc skriešanas nonāk ceļa locītavā, tādejādi samazinot iekaisumu locītavā.
Prieks rodas skrienot. Prieks būt, brīvības sajūta, papildus enerģija, ko jūt skrējēji, kā izrādās nav tikai endorfīnu darbības rezultāts. Monreālā (Kanādā) veikts pētījums skriešanas prieku izskaidro ar dopamīna līmeņa izmaiņām.
Skriešana ir viena no populārākajām fiziskajām aktivitātēm pasaulē. Amerikas Savienotajās Valstīs ar skriešanu nodarbojas 50 miljoni iedzīvotāju. Diemžēl konstatēta varbūtība, ka 70% skrējēju ik gadu gūs traumas. Ne mazāk nozīmīgs ir fakts, ka tieši iesācējiem ir augstāks traumatisma riska līmenis nekā profesionāliem skrējējiem vai maratonistiem.
Skriešana pat dažas minūtes katru dienu nelielā tempā statistiski ticami samazina personas risku nomirt no sirds un asinsvadu slimībām, salīdzinot ar tiem, kuri neskrien nemaz, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā "Journal of the American College of Cardiology".
Skriešanas popularitāte arvien pieaug. Londonas maratonā, kas ir viens no lielākajiem Eiropā, 1981. gadā distanci beidza 6500, 2013. gadā — vairāk nekā 34 tūkstoši. Pašmāju Nordea Rīgas maratons visās distancēs (5 km, 10 km, pusmaratonā un maratonā) pērngad kopā bija pulcējis rekordlielu skrējēju skaitu — 22 tūkstošus. Kur slēpjas skriešanas prieks?
Homo sapiens ir radība, kas atsvabinājusi kāju darbību no elpošanas kustībām, tā ir radība ar atsperīgām kājām, tievu, vertikāli orientētu rumpi bez apmatojuma, ar efektīvu atdzesēšanas aparātu - sviedru dziedzeriem. Daba ir izveidojusi ideālu maratonskrējēju. Dabas mātes rīcība nav nesaprātīga.
Etiopijas skrējējs Abebe Bikila, iegāja vēsturē ar to, ka 1960. gada Olimpiskajās spēlēs Romā ieguva zelta medaļu. Viņa ātrums un veiklība palīdzēja iegūt zelta medaļu, bet tas, ka viņš to izdarīja ar basām kājām, ļāva viņam kļūt par leģendu.
Regulāra skriešana pagarina dzīves ilgumu par 6,2 gadiem vīriešiem un par 5,6 gadiem sievietēm, ziņo Kopenhāgenā veikta pētījuma rezultāti.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
Lielai daļai vīriešu ar zemas pakāpes prostatas vēzi (PV) ir sagaidāma lieliska dzīvildzes prognoze pēc radikālas prostatektomijas veikšanas. Tomēr PV pacienti var saskarties ar hipogonādismu un tā saistītiem simptomiem, kas pasliktina dzīves kvalitāti kopumā. Vairākās vadlīnijās testosterona aizstājterapija (TRT) uzskatīta kā kontrindikācija pacientiem ar PV anamnēzē, jo iztrūkst nejaušinātu klīnisko pētījumu par terapijas drošumu un efektivitāti.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Šķērsgriezuma aptauja parādīja, ka sociālie mediji bieži ietekmē ārstēšanas lēmumus bērniem un jauniem pieaugušajiem ar alopēciju, taču tieši patērētājiem paredzētie ārstēšanas līdzekļi bija saistīti ar nevienmērīgu efektu, zemu apmierinātību un atsevišķos gadījumos arī blaknēm.
Latvijā veiksmīgi noslēdzies Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas pilotprojekts “Sirds un asinsvadu slimību pacientu diagnostikas un ārstēšanas uzlabošana”, kura ietvaros no 2024.gada decembra līdz 2026.gada martam tika ieviesta mērķēta ģenētiskā testēšana pacientiem ar smagu hiperlipidēmiju un aizdomām par ģimenes hiperholesterinēmiju (ĢH) jeb iedzimtu ļoti augstu holesterīna līmeni. Projekta realizētāji aicina turpināt testēšanu pacientiem ar augstu holesterīnu.
