Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Pacientiem ar vestibulāru švannomu bieži vien tiek novēroti neiroloģiski simptomi kā dzirdes zudums, tinnitus un reibonis. Diemžēl faktori, kas iesaistīti reiboņa attīstībā nav līdz galam izprasti. Lai izvērtētu, vai trauksme saistīta ar subjektīvu reiboņa sajūtu vestibulāras švannomas pacientiem, veikts retrospektīvs kohortas pētījums ASV.
Mayo klīnikā veikts pētījums par rizatriptāna 10 mg ieguvumu vestibulāras migrēnas simptomu atvieglošanā. Rezultāti nav iepriecinoši: stundu pēc medikamenta ieņemšanas rizatriptāns uzrāda līdzvērtīgu efektu placebo vertigo un nestabilitātes sajūtas mazināšanā.
Reibonis ir subjektīva, nepatīkama, traucējoša iluzora apkārtnes un/vai paša ķermeņa kustības izjūta. Reibonis nav diagnoze, tas ir biežs simptoms, par ko pacienti sūdzas ārstam gan ambulatorajās praksēs, gan stacionāros, un tam var būt daudz dažādu iemeslu.
Reibonis un troksnis ausīs ir otrs biežākais iemesls aiz muguras sāpēm, kas senioru aizved uz kabinetu pie ārsta. Iemesli sūdzībām — daudzi un dažādi.
Kad traucēti veģetatīvās nervu sistēmas refleksi vai samazināts intravaskulārais tilpums, novēro ortostatisku hipotensiju (OH) — nozīmīgu asinsspiediena krišanos, pacientam pieceļoties stāvus. Tā var būt simptomātiska (reibonis, ģībonis, redzes traucējumi) vai asimptomātiska.
Reibonis nav slimība, drīzāk tas ir simptoms, zem kura slēpjas buķete dažādu sindromu un slimību, — reibonis ir iemesls līdzsvara traucējumiem un ierobežotām ikdienas aktivitātēm.
Reibonis (vertigo un pseidovertigo) ir viena no trim biežākajām sūdzībām, kuru dēļ pacients apmeklē ģimenes ārstu. Gadā pie ģimenes ārsta ASV dodas aptuveni desmit miljoni pacientu ar sūdzībām par reiboni, apmēram 25 % gadījumu reibonis ir galvenā sūdzība, kuras dēļ pacienti meklē palīdzību uzņemšanas nodaļā.
Reiboni apraksta kā kustību ilūzijas sajūtu — tā ir rotācija, griešanās sajūta, parasti to pavada gaitas nestabilitāte. Reiboni iedala vestibulārā (perifērā un centrālā) un nevestibulārā. Reiboņa iemesli ir dažādi — par tiem šajā rakstā.
Reibonis nav vienkāršs simptoms, jo zem tā slēpjas ļoti daudzas vieglāk un grūtāk ārstējamas slimības. Par to, kā neapjukt reiboņu pasaulē, katrs no sava skatpunkta stāsta neiroloģijas, otorinolaringoloģijas un psihiatrijas eksperts.
Reibonis ir viena no trim biežākajām sūdzībām, kāpēc pacients apmeklē ģimenes ārstu. ASV aptuveni 10 miljoni pacientu gadā apmeklē ģimenes ārstu ar sūdzībām par reiboni, ap 25% gadījumu reibonis ir galvenā sūdzība, kāpēc pacienti ierodas uzņemšanas nodaļā. [1] Ārstam ir svarīgi diferencēt reiboņa veidu - vestibulārs (vertigo) vai nevestibulārs (pseidovertigo), nosakot, kādu struktūru bojājums to izraisa, kas ir tā cēlonis un kāda ārstēšana jāizvēlas, jo šis ir viens no neviendabīgākajiem sindromiem. [3-6]
Reibonis ir viens no neviendabīgākajiem traucējumiem, tas pavada aptuveni 100 saslimšanu un baida pacientu, rada apmulsuma, nepilnvērtību, trauksmi par nespēju kontrolēt situāciju, nozīmīgi mazina darbaspējas. Nepieciešams laiks un zināšanas, lai atšķirtu, vai pacients apraksta reiboni, veģetatīvu traucējumu izraisītas sajūtas vai kādus citus traucējumus. Reibonis ir subjektīvi nepatīkama, traucējoša sajūta un nepareiza apkārtnes uztvere. Tā ir mānīga, iluzora telpas vai paša ķermeņa kustība. Šajā rakstā trīs eksperti dalās pieredzē par šo traucējumu.
Lielākajai daļai pacientu ar Kušinga slimību konstatēti glikozes vielmaiņas traucējumi. Tomēr arī pacientiem ar normālu glikozes toleranci bija samazināta jutība pret insulīnu un paaugstināta aizkuņģa dziedzera β šūnu aktivitāte, salīdzinot ar veseliem kontroles grupas dalībniekiem. Savukārt pacientiem ar cukura diabētu bija traucēta β šūnu kompensatorā funkcija, lai gan viņu jutība pret insulīnu nebija statistiski nozīmīgi zemāka par jutību pacientiem ar prediabētu.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Ilgmūžība ir kļuvusi par vienu no skaļākajiem vārdiem veselības aprūpē. Vienam tā nozīmē bioloģiskā vecuma analīzi, otram — uztura bagātinātāju plauktu, trešajam — badošanos, aukstuma peldes un nepārtrauktu glikozes mērīšanu. Šī raksta divās daļās apvienojušās savas jomas ekspertes, lai informētu kolēģus par jaunākajām tendencēm ilgmūžības kontekstā gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un dermatoloģijā. Pirmā raksta daļa veltīta gremošanas trakta veselībai.
Jau desmit gadus epilepsijas skartajiem profesionālu palīdzību sniedz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra mediķu komanda, un JURĢIS STRAUTMANIS ir tās vadītājs. Viņš ir stāvējis pie šīs struktūrvienības šūpuļa, sācis no nulles, sapulcējis spēcīgu komandu, kas sekmīgi strādā, savā profesionālajā varēšanā esot vienā līmenī ar kolēģiem citviet pasaulē.
Kolēģi, kad pēdējo reizi jums bija iespēja veselu nedēļu veltīt savas specialitātes aktualitātēm, diskutēt ar starptautiskiem ekspertiem un apmainīties pieredzē ar citu valstu ārstiem? Open Medical Institute (OMI) Zalcburgas semināri aicina izmantot šo iespēju un iegūt zināšanas, ko izmantot savu pacientu aprūpē un nodot kolēģiem.
