PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Reibonis – simptoms bīstamām saslimšanām

D. Jēgere, A. Kalniņš, G. Sumeraga
Reibonis – simptoms bīstamām saslimšanām
Reibonis ir viens no neviendabīgākajiem traucējumiem, tas pavada aptuveni 100 saslimšanu un baida pacientu, rada apmulsuma, nepilnvērtību, trauksmi par nespēju kontrolēt situāciju, nozīmīgi mazina darbaspējas. Nepieciešams laiks un zināšanas, lai atšķirtu, vai pacients apraksta reiboni, veģetatīvu traucējumu izraisītas sajūtas vai kādus citus traucējumus. Reibonis ir subjektīvi nepatīkama, traucējoša sajūta un nepareiza apkārtnes uztvere. Tā ir mānīga, iluzora telpas vai paša ķermeņa kustība. Šajā rakstā trīs eksperti dalās pieredzē par šo traucējumu.

Reiboņa iedalījums

Reiboni var iedalīt no dažādiem aspektiem.

  • Pēc simptomiem, ko pacients apraksta:
    • reibonis (vertigo);
    •  presinkope - sajūta, ka tūlīt zaudēs samaņu reducētas smadzeņu perfūzijas dēļ;
    • "viegla" galva, apdullums, noreibums;
    •  nestabilitāte, ko raksturo kā līdzsvara traucējumus stāvot.
  • Pēc bojājuma līmeņa:
    • sistematizēts jeb vestibulārs reibonis, jeb perifērs (vertigo). Izraisa vestibulārā aparāta un ar to saistītā VIII nerva (vestibulocochlearis) funkciju traucējums, jo traucēta gravitācijas lauka un galvas stāvokļa uztvere un impulsu novadīšana. Raksturīgi: griešanās sajūta telpā - vai nu apkārtne griežas, vai pats griežas, rotē telpā; telpas svārstīšanās vai paša kustības sajūta uz priekšu un atpakaļ vai uz sāniem. Vestibulāru reiboni pavada nestabilitāte, gaitas traucējumi un kritieni, bet visnozīmīgākā objektīvā vestibulāro traucējumu zīme ir nistagms;
    • vestibulārs centrāls - izraisa fossa rhomboidea vidusdaļas bojājums un arī intoksikācijas;
    • nesistematizēts jeb nevestibulārs reibonis, centrāls (pseidovertigo), ko izraisa traucējumi CNS pienākošo impulsu analīzē un dažādu CNS daļu koordinētā darbībā. Raksturīgi: tuvojošās ģībšanas vai samaņas zuduma, vai tukšuma sajūta galvā; līdzsvara traucējumi, nestabilitāte, krišanas sajūta, redzes miglošanās; nelabuma, apjukuma, nerealitātes, agorafobijas sajūta.
  • Pēc norises:
    • lēkmjveida;
    • hronisks, persistējošs.
  • Pēc reiboņa raksturojuma:
    • reiboņa epizodes ilgst dažas sekundes, ir neregulāras. Iemesls: kardiovaskulāra patoloģija, aritmijas, hipertensija, hipotensija;
    • paroksizmāls reibonis, kas attīstās pēkšņi un ātri regresē - minūtes, stundas, recidivē. Iemesls - Menjēra slimība, labirintopātijas, cervikāls reibonis, asinsrites traucējumi vertebrobazilārā sistēmā, labdabīgs paroksizmāls pozīcijas vertigo;
    • nespecifiska lēkme ilgst vairākas stundas. Iemesls: hipoglikēmija, hipertoniska krīze;
    • atsevišķa ieilgusi lēkme;
    • hronisks pastāvīgs reibonis - ilgst gadiem. Iemesls - pārciesta kakla, galvas trauma, CNS saslimšanas, audzēji, hronisks otīts.

Reiboņa tikai vestibulārā vai nevestibulārā ir vienkāršots.

Indikācijas nosūtīšanai pie speciālista (neirologa vai ORL), kā arī sindromi, kad reibonis ir vadošais simptoms, apkopoti tabulā.

Indikācijas nosūtīšanai pie speciālista,  kā arī sindromi, kad reibonis ir vadošais simptoms Indikācijas nosūtīšanai pie speciālista,  kā arī sindromi, kad reibonis ir vadošais simptoms
Tabula
Indikācijas nosūtīšanai pie speciālista, kā arī sindromi, kad reibonis ir vadošais simptoms

Neirologa viedoklis

Dr. Daina Jēgere

Latvijā visbiežāk pie neirologa pacienti ar reiboni tiek nosūtīti ar šādu diagnozi: a. vertebralis sindroms vai vestibulopātija. Mums nav pētījumu par slimību ar reiboni sastopamību, bet pēc Hanleja un O'Dovda 2002. gadā [3] publicētiem datiem 93% pacientu, kas ārstam sūdzējušies par reiboni, bija diagnosticēta kāda no šīm saslimšanām: labdabīgs paroksizmāls pozīcijas reibonis vai akūts vestibulārs neirīts, vai Menjēra slimība. [3] Latvijā visbiežāk reiboņu gadījumā tiek diagnosticēta pārejoša išēmiska lēkme (G.45). Domāju, ka hiperdiagnostika pašreizējā situācijā saistīta ar kompensējamiem medikamentiem, šajā gadījumā betahistīnu, jo tas ir postsinaptisks H1 receptoru agonists un presinaptisks H3 receptoru antagonists, kas patoģenētiski un simptomātiski mazina vestibulāru reiboni. Kompensējamo zāļu sarakstā to atļauts izrak­stīt ar kompensāciju pacientiem ar diagnožu kodiem G45.4, G45.8, G45.9, tātad pārejošām išēmiskām lēkmēm. Tā kā pacientiem reiboņu iemesli bieži kombinējas, tiek uzsvērta diagnoze, kuras gadījumā drīkst izrakstīt kompensējamo medikamentu.

Labdabīga paroksizmāla pozīcijas reiboņa diagnozi mēs nosakām reti, jo laiku prasa diagnostisko testu izpilde, kaut gan tiem ir galvenā nozīme. Diksa-Halpaika, Epley vai Semont testa izpildīšanai nevajag sarežģītu aparatūru, vienīgi kušeti, kas ir katra ārsta kabinetā. Ja pacients ir apmācīts, viņš mājās pats, atkārtojot šos testus, var veiksmīgi bez medikamentiem izārstēt labdabīgo pozīcijas reiboni.

Diagnostikā svarīgi izšķirt reiboņa veidus, kas dažādām slimībām atšķiras, bet šeit nozīme ir tam, kā savu stāvokli raksturo pacients. Medicīnas literatūra, ko lasa mūsu ārsti, pārsvarā ir angļu valodā, kur katrai reibšanas niansei ir savs vārds. Šis ir gadījums, kad nozīme ir valodas semantiskajām atšķirībām. Angliski sajūtas, ko latviski apzīmē "reibonis", pārsvarā sadala divās atšķirīgās nozīmēs. Ar vārdu "vertigo" saprot iluzoru sajūtu, ka ķermenis it kā griežas telpā vai telpa virpuļo ap ķermeni, un šis simptoms raksturīgāks perifēram jeb vestibulāram reibonim. Vārds "dizziness" apzīmē nesistematizētu reiboni, nestabilitāti vai sajūtu, ka it kā pamats aizslīd zem kājām, apreibumu, un šī sajūta raksturīgāka centrālam jeb nevestibulāram reibonim. Latviski vistuvāk šādu stāvokli var raksturot ar vārdiem "apreibums, noreibums". Angļu literatūrā lieto arī vārdu "giddiness" (ar nozīmi "apreibis no augstuma", "apreibis ar pacilātu garastāvokli", "apreibis no laimes") un "wooziness" (ar nozīmi "apdullums"). Literatūrā šīs atšķirības īpaši uzsver, jo reiboņu gadījumā diagnostikā liela nozīme ir tieši anamnēzei un simptomu precīzam aprakstam. "Reibonis nav obligāti tas pats, kas apreibums." [4] Tāpēc ir būtiski pacientu izjautāt par reiboņa niansēm.

Neirologiem biežāk jādiferencē, vai reiboni izraisa vestibulārs neirīts vai CNS saslimšana, vai a. vertebralis patoloģija (stenozes, oklūzijas, disekcijas), vai mugurkaula kakla daļas skriemeļu saslimšana (artērijas kairinājums, izliekumi starpskriemeļu spraugās vai canalis vertebralis), tāpēc nozīmīgi ir papildu izmeklējumi:

  • kakla skriemeļu rentgenogramma;
  • dupleksa skenēšana kakla, galvas asinsvadiem ar krāsu kodētu doplerogrāfiju;
  • DT galvas smadzenēm, DT angiogrāfija;
  • MR galvas smadzenēm;
  • subtrakcijas angiogrāfija.

Reiboņa ārstēšana

Reiboņa ārstēšanai jāatbilst etioloģijai. Simptomātiska terapijai, ja nav precīzi zināms iemesls vai ja to nav iespējams novērst, ir trīs iespējas [1]: ķirurģiska terapija, farmakoloģiska terapija un adaptācijas metodes.

Ķirurģiska terapija

Ķirurģisku terapiju izvēlas reti - hroniska labirintīta vai smagas vienpusējas Menjēra slimības gadījumā.

Farmakoterapija

Praktiski neatšķiras, vai reibonis ir centrāls, perifērisks vai tam ir cits iemesls.

Biežāk lietotie medikamenti:

  • betahistīna dihidrohlorīds- histamīna analogs. Iekšējā ausī uzlabo mikrocirkulāciju. Medikamentam pierādīta regulējoša ietekme uz vestibulāriem kodoliem smadzeņu stumbrā. Medikamentam ir maz blakusparādību, to var lietot ilgstoši devās 24-48mg/dn;
  • cinnarizīns kā kalcija antagonists darbojas uz CNS, tam ir antiholīnerģiska, sedatīva, pretvemšanas, antihistamīna iedarbība. Kā blakusparādības jāmin miegainība, apātija, svara pieaugums. Deva: 25-225mg/dn;
  • piracetāms- nootrops, neiroprotektīvs līdzeklis, kas uzlabo smadzeņu vielu maiņu, īpaši ieteicams vecākiem cilvēkiem, 400-1200mg/dn;
  • fezāms- kombinēts preparāts, satur cinnarizīnu un piracetāmu, līdz ar to mazinās cinnarizīna sedatīvais efekts;
  • nicergolīns- ar alfa-adrenolītisku iedarbību, stimulē smadzeņu vielu maiņu un asins cirkulāciju. Lieto 30-60mg/dn;
  • sulpirīds, ko psihiatrijā lieto trauksmes mazināšanai. Jaunām sievietēm var rasties galaktoreja un amenoreja, kas saglabājas vairākas nedēļas pēc zāļu lietošanas pārtraukšanas. Iesaka lietot 50mg trīs reizes dienā;
  • diazepāmu lieto tikai akūtu lēkmju kupēšanai, jo tas mazina veģetatīvo simptomātiku un atslābina muskulatūru. Neiesaka lietot ilgstoši;
  • aktovegīns- lieto hronisku reiboņu, kas saistīti ar asinsrites traucējumiem, terapijai. Labs efekts i/v infūzijām pa 5-10ml kopā ar 0,9% nātrija izotonisko šķīdumu 5-10reizes. Tas strauji mazina reiboņu sajūtas. Pēc tam pāriet uz tabletēm 200mg 3-5reizes dienā 1-2-3mēnešus;
  • vinpocetīns - neiroloģisku simptomu mazināšanai smadzeņu asinsrites traucējumu gadījumā, deva 5-20 mg dienā;
  • nicergolīns - vecākiem cilvēkiem ar smadzeņu asinsapgādes traucējumiem sklerotisku procesu dēļ. Uzlabo kognitīvās funkcijas, kā arī mazina ar asinsrites traucējumiem saistītu neiroloģisku simptomātiku. Deva 10-90 mg dienā;
  • kombinācija: hexobendini dihydrochloridum, etofyllinum, etamivanum - uzlabo asinsplūsmu un smadzeņu metabolismu. Iesaka lietot pacientiem ar reiboni, kura iemesls ir smadzeņu asinsapgādes traucējumi sklerozes un mazo asinsvadu sašaurinājuma dēļ.

Adaptācijas metodes

Pacients iemācās pielāgoties reiboņiem ar speciāliem vingrinājumiem. Tas rada drošību un veicina kompensatoro mehānismu iesaistīšanos. Tomēr šie vingrinājumi mazāk efektīvi cilvēkiem pēc 65 gadu vecuma, īpaši, ja pacienti jau iepriekš ir bijuši fiziski maz­aktīvi. Īpaši efektīva šī metode ir labdabīga paroksizmāla pozīcijas vertigo ārstēšanā.

Literatūra

  1. Logina I, Ķīse L. Vestibulārā reiboņa aprūpes principi un taktika. 2004, 12 lpp.
  2. Labuguen RH. Initial Evaluation of Vertigo. Am Fam Physician, 2006; 73: 244-251, 254.
  3. Hanley K, O'Dowd T, Considine N. A systematic review of vertigo in primary care. Br J Gen Pract, 2001; vol. 51: 666-671.
  4. Sura DS, Newell S. Vertigo-diagnosis and management in the primary care. BJMP, 2010; 3(4): a 351.