PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Troksnis ausīs un reibonis senioram

J. Umure
Troksnis ausīs un reibonis senioram
Freepik
Reibonis un troksnis ausīs ir otrs biežākais iemesls aiz muguras sāpēm, kas senioru aizved uz kabinetu pie ārsta. Iemesli sūdzībām — daudzi un dažādi.

Reibonis ir sindroms ar ļoti daudzveidīgām klīniskām izpausmēm, ko nosaka tā etioloģijas un patoģenētiskā variabilitāte. Reiboni var raksturot kā nepatīkamu, traucējošu sajūtu un nepareizu apkārtnes uztveri, kad vestibulārās sistēmas, redzes sistēmas un dziļās jušanas sistēmas uztvertie impulsi nav saskaņoti pareizi. [1]

Tinnitus saskaņā ar vispārpieņemto definīciju ir skaņas sajūta ārējas skaņas trūkuma gadījumā. Tā ir reāli neeksistējošu skaņu uztveršana, kas izraisa diskomfortu, ko savas dzīves laikā var piedzīvot jebkurš.

Iemesli reibonim

Visbūtiskākais ir atšķirt reiboņa veidu — vestibulārs vai nevestibulārs. Ja vestibulārs, tad tālāk jāizšķiras, vai reibonis ir centrāls vai perifērs.

Vestibulārs reibonis

Labdabīgs paroksismāls pozīcijas vertigo (LPPV) ir visbiežākais vestibulāra reiboņa iemesls. Tā izplatību populācijā apraksta starp 10,7 un 64 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju, un dzīves laikā to pieredz 2,4 %. Stāvoklim raksturīga īsa griešanās sajūta, kas parasti ilgst mazāk par minūti un ko parasti izraisa galvas pozīcijas maiņa attiecībā uz gravitāti, reibonis tipiski attīstās tad, kad ceļas vai apguļas, pagriežas gultā, atliec galvu vai noliec uz priekšu.

Pat ja pacients ar LPPV reizēm stāsta par pastāvīgu nevestibulāru reiboni un nestabilitāti, rūpīga anamnēzes ievākšana gandrīz vienmēr atklāj, ka simptomi progresē pie galvas pagriezieniem.

Daudziem pacientiem ir arī slikta dūša, dažreiz ar vemšanu. LPPV lēkmēm parasti nav zināms iemesls, kaut cēlonis var būt saistīts ar galvas traumu, ilgstoši atgāztu galvas pozīciju (pie zobārsta vai friziera) vai arī dažādu iekšējās auss slimību dēļ. [2]

LPPV attīstībā nozīme ir arī ģenētiskiem faktoriem. [3] Spontāna remisija un atkārtošanās ir bieža; gada laikā atkārtojas ~ 15 % gadījumu. Pacientiem ar LPPV ir lielāks risks krist un ikdienas aktivitāšu veikšana kļūst apgrūtināta. [2; 4]

Idiopātisks LPPV biežāk attīstās vecāka gadagājuma cilvēkiem un biežāk sievietēm, pīķa sākums starp 50 un 60 gadiem, proporcija sieviete vs. vīrietis ir no 2 : 1 līdz 3 : 1. [2] Iedzīvotāju pētījumā Amerikas Savienotajās Valstīs atklājās, ka 24 % cilvēku, kuri vecāki par 72 gadiem, bijusi reiboņa epizode, kas ilga vismaz mēnesi. [5] Populācijas pētījumā Lielbritānijā ziņots, ka reibonis ir 30 % cilvēku, kas vecāki par 65 gadiem. [6] Šķērsgriezuma pētījumā Zviedrijā uzrādīts, ka reiboņu skaits cilvēkiem, kas vecāki par 85 gadiem, pieaug līdz ~ 50 %. [4]

Ir arī ziņojumi, ka LPPV saistīts ar osteopēniju vai osteoporozi un pazeminātu D vitamīna līmeni asins serumā, — tā ir asociācija, kura nav izskaidrojama ar vecumu vai dzimumu. Pamatā patofizioloģiskais process LPPV gadījumā saistīts ar otolītu pārvietošanos no makulas vai utrikulas uz semicirkulārajiem (pusloka) kanāliem iekšējā ausī. Ja ir galvas stāvokļa izmaiņas attiecībā pret gravitāciju, otolīti jaunās pozīcijas laikā pārvietojas uz pusloka kanāliem, izraisot viltus rotācijas sajūtu. LPPV parasti saistīts ar mugurējiem pusloka kanāliem, kuri visvairāk pakļauti gravitātei. Šo LPPV iemeslu konstatē 60—90 % gadījumu.

Tomēr proporcija pacientiem, kuriem ir LPPV, kas saistīta ar horizontālajiem pusloka kanāliem, var būt nenovērtēta, jo spontāna remisija ir vairāk iespējama nekā gadījumā, ja iesaistās mugurējie pusloka kanāli. LPPV gadījumā reti iesaistās priekšējie pusloka kanāli, droši vien tāpēc, ka tam labirintā ir augšējā pozīcija, un mazticams, ka otolīti tajos var iekļūt. [2] Līdz ar vecumu kristāli biežāk nonāk nepareizā vietā. 

Nevestibulārs reibonis

Otrs biežākais ir nevestibulārs reibonis. Saistīts ar citu nervu sistēmas daļu bojājumu vai kompensācijas mehānismu disfunkciju, kuru dēļ traucēta vestibulārā adaptācija un neiromodulācija. Hipoperfūzija centrālajās integrējošās struktūrās.

Parasti šādu reiboni raksturo kā nestabilitātes, nedrošības, svārstīšanās vai šūpošanās sajūtu.

Bieži šādā gadījumā pacienti sūdzas par vispārēju vājumu, nogurumu, nespēku, satraukumu, bailēm, sirdsklauvēm, drīza ģīboņa sajūtu. Nereti pacienti nevar pilnvērtīgi definēt savas sajūtas. [1]

Nevestibulāram reibonim jeb pseidovertigo ir vēl vairāki veidi, ko var izraisīt dažādas slimības. Šeit nosaukti tikai biežākie veidi un to iemesli.

  1. Presinkopāls reibonis — parasti neregulāras īsas reiboņa epizodes, kas nav saistītas ar pozu vai galvas stāvokli. Visbiežāk ilgst vien dažas sekundes: 
  • ortostatiska un cita iemesla pazemināts asinsspiediens (arteriālā spiediena krišanās, strauji mainot ķermeņa stāvokli, piemēram, ātri pieceļoties),
  • sirds slimības — ritma traucējumi, sirds mazspēja, izteikta aortas stenoze,
  • medikamentu lietošana — asinsspiedienu pazeminošie, psihotropie līdzekļi,
  • hipovolēmija,
  • asins sastāva izmaiņas — anēmija, hipoglikēmija,
  • skābekļa trūkums (sabiedriskās vietās, karstuma dēļ u.c.),
  • veģetatīvās nervu sistēmas nestabilitātes provocēts (piemēram, vazovagālas sinkopes).
  1. Psihogēns reibonis parasti rada nespecifiskas reiboņa lēkmes, kas ilgst dažas minūtes vai stundas: 
  • bailes, depresija,
  • hiperventilācija saistībā ar trauksmi,
  • fobisks epizodisks reibonis — reakcija uz noteiktu situāciju — nedrošības sajūta (iešana pār tiltu, transportlīdzekļa vadīšana, bailes no plašas telpas). [1; 7]


Tinnitus iemesli

Troksnis ausīs ir izplatīta veselības problēma 10—30 % iedzīvotāju, no kuriem pie ārsta vismaz reizi dzīvē vēršas 3—4 %. Ir daudz iemeslu, kas izraisa troksni ausīs gados vecākiem cilvēkiem, starp tiem ir dažādi ausu, metaboliski, neiroloģiski, sirds un asinsvadu stāvokļi. [8]

Tinnitus var būt daudzfaktoru. Kādā 2004. gada pētījumā Portugālē atrasta korelācija starp tinnitus un dzirdes zudumu, atklājot, ka 34,2 % šo pacientu bija augsts asinsspiediens. [9] Vēl citā pētījumā 2011. gadā rezultātos konstatēts, ka 276 pacientiem (gados vecākiem, pēc 60 gadu vecuma), kuri veido 58,6 % pētījuma dalībnieku, bija hipertensija, savukārt troksnis ausīs bija 184 no tiem jeb 52 %. [8]

Pašreizējā zinātniskajā literatūrā uzskaitītās etioloģijas liecina, ka 35 % gadījumu troksnis ausīs ir idiopātiskas izcelsmes, 18 % izraisa sensorineirāls dzirdes zudums, 15 % presbyacusis, 8,5 % hroniska trokšņa iedarbība, 4 % akustiskas traumas un 2 % pēkšņs kurlums. [10]

Atsevišķos avotos ziņo, ka troksnis ausīs biežāk sastopams vīriešiem nekā sievietēm: šī atšķirība varētu būt saistīta ar augstāku dzirdes slieksni vīriešu populācijā. [11]

Tinnitus var būt pastāvīgs vai īslaicīgs. Vienpusējs vai abpusējs. Svarīgi atcerēties, ka tinnitus ir simptoms, nevis slimība! Tā patoģenēze nebūt ne visos gadījumos ir skaidra. Troksnis ausīs tiek uzskatīts par fizioloģisku traucējumu, ko izraisa patoloģiska neironu aktivitāte dzirdes ceļos un kļūdaini interpretēta skaņa garozas centros. Pašreizējie jēdzieni liecina, ka šajā stāvoklī ir iesaistīta perifērā un centrālā, aferentā un eferentā dzirdes sistēma un to mijiedarbība ar citām sistēmām. Jaunākās teorijas, kas izskaidro šā simptoma izcelsmi, aizstāv hipotēzi, ka troksnis ausīs rodas anomālas un spontānas neironu aktivitātes dēļ centrālajos dzirdes ceļos, vai arī nē, kas ir jušanas deprivācijas sekas pēc kohleāra traumas. [10]

Pacienti to visbiežāk apraksta kā zvanīšanu, klikšķēšanu, šņākšanu, svilpošanu vai rēkšanu ausīs. Pēc intensitātes tinnitus var būt no viegla līdz ļoti intensīvam. Tas, kā pacienti jūtas traucēti, ir subjektīva sajūta, kas bieži atkarīga no ārējiem un psiholoģiskiem faktoriem. Kādā pētījumā šo traucējumu nolēma vērtēt skalā no nulles līdz desmit vai vizuālo analogu skalā ar skumjām—priecīgām sejām, lai novērtētu neapmierinātības pakāpi ar troksni ausīs. 39 % pacientu sūdzējās par mērenu troksni ausīs, kas ir diezgan līdzīgs citiem publicētajiem rezultātiem (49 % un 31,8 %). [12]. Smags troksnis ausīs konstatēts 35 %, viegls — 26 %. [12]

Aprakstīts, ka novecošana ir pastāvīga tinnitus riska faktors, [15] straujāk šis simptoms attīstās pēc 50 gadu vecuma. [15] Lai gan pastāvīga tinnitus izplatība palielinās pēc 50 gadu vecuma, šķiet, ka pēc 65 gadu vecuma tā stabilizējas. [15; 17]

Audiometrija ir svarīga audioloģiska un otoneiroloģiska skrīninga pārbaude, kas noteikti veicama pacientiem ar aizdomām par dzirdes traucējumiem un tinnitus. Ferreira et al pētījumā lielākajai daļai pacientu (80 %) audiometrijā bija simetriskas, sensorineirālas, dilstošas līknes, kas ir raksturīgi gados vecākiem pacientiem ar presbyacusis. Tas norādīja uz ciešu asociāciju ar tinnitus gados vecākiem pacientiem. [12]

Ārstēšana

Reibonis

Lai aprūpētu pacientu, ļoti svarīgi noteikt reiboņa raksturu — atšķirt vestibulārus traucējumus no nevestibulāriem, atrast iemeslu un izvēlēties piemērotas ārstēšanas metodes.

LPPV diagnozi apstiprina raksturīgi simptomi Dix—Hallpike testā. Dažkārt var būt grūti veikt šo testu gados vecākiem cilvēkiem ierobežotās kustību amplitūdas dēļ, atliecot kaklu. 

LPPV parasti ir pašlimitējošs, bet atsevišķos gadījumos, kad tā nenotiek, jāizmanto ilgstošas reiboņa lēkmju ārstēšanas iespējas, arī fizioterapija. Ir divi populāri fizikālās terapijas veidi reiboņa ārstēšanai: vestibulārā rehabilitācija un Epley vai Semonta manevrs.

Epley manevrs Epley manevrs
1. attēls
Epley manevrs

Vestibulārā rehabilitācija — vingrinājumu kopums, lai līdzsvara sistēmu padarītu mazāk jutīgu pret kustībām. Mugurējā kanāla LPPV gadījumā efektīvs ir Epley manevrs, ar kura palīdzību cenšas mainīt galvas stāvokli, lai mazinātu ar LPPV saistītu reiboni (1. attēls). Galvu novieto Dix—Hallpike pozīcijā, kas izsauc vertigo, pēc tam, kad sākotnējais nistagms pārgājis, galvu pagriež par 180 grādiem (pakāpeniski 90 un 90, katrā no soļiem sagaidot, kad nistagms beidzas) līdz pozīcijai, kad skartā auss ir augšā (deguns 45 grādu leņķī pret zemi). Pacientu pieceļ sēdus pozīcijā. Epley manevrs LPPV likvidēšanai ir efektīvs 80 % gadījumu. [18]

Semonta manevrs Semonta manevrs
2. attēls
Semonta manevrs

Semonta manevrs ir efektīvs mugurējā kanāla LPPV kupulolitiāzes ārstēšanā. To var izmantot arī tad, kad nav gaidītā efekta no Epley manevra. Manevra izpildei pacientu novieto simptomus izraisošā pozīcijā, kurā pacients paliek četras minūtes, tad pacientu strauji pagriež uz pretējo pusi ar ausi uz leju, tad lēni pieceļ sēdus (2. attēls). [19] Traucējumu ārstēšana ar īpašiem manevriem ir efektīva un var saīsināt simptomu ilgumu. [20]

Svarīgi arī parūpēties par drošu vidi senioram: iegādāties palīgierīces — spieķi vai staiguli stabilitātei, kas pasargās no kritieniem. Pielāgot dzīvesvietu, lai mazinātu krišanas risku, izkārtojot mēbeles, atbrīvojoties no paklājiem un paaugstinājumiem, vannas istabā ieliekot neslīdošus paklājiņus.

Rekomendēt veselīgu, sabalansētu uzturu, atgādināt, ka ļoti svarīgi ir uzturēt labu hidratāciju, lai izvairītos no dehidratācijas izraisīta reiboņa epizodēm. Izvairīties no kofeīna, tabakas, alkohola un pārmērīgas sāls lietošanas uzturā. [21]

Pagaidām nav medicīnisku līdzekļu, lai uzlabotu ar vecumu saistītu vestibulārā aparāta funkciju pasliktināšanos. Tomēr aprakstīts, ka vairāki medikamenti ir efektīvi, lai mazinātu vai pat novērstu nepatīkamās sajūtas. Reiboni un sliktu dūšu mazina antihistamīni un antiholīnerģiskie līdzekļi. Jāņem vērā, ka daži no visefektīvākajiem antihistamīna līdzekļiem var izraisīt miegainību. [22] 

Tinnitus

Tinnitus ārstēšana ietver daudzdisciplīnu pieeju. Daži autori ārstēšanu iedala divās kategorijās: vienu metožu mērķis ir samazināt trokšņa ausīs intensitāti, otru — mazināt diskomfortu, kas saistīts ar troksni ausīs.

Pirmajā kategorijā ietilpst farmakoterapija un dzirdes nerva elektriska stimulācija, otrajā — farmakoterapija, kognitīvās uzvedības terapija, skaņas terapija, pieradināšanas terapija, masāža un stiepšanās, kā arī dzirdes aparāti, psihoterapija.

No farmakoterapijas var lietot arī antidepresantus. Nav vienas metodes, kas būtu efektīva visu veidu troksnim ausīs, tomēr ir daudzas ārstēšanas metodes, kas samazina un pat novērš troksni ausīs. [10] Spriežot pēc pētījumu datiem, 75 % pacientu, lietojot benzodiazepīnus, sūdzības mazinās, 7 % — reducējas. Karbamazepīnu var izmantot kā izvēles medikamentu vienpusēja neregulāra intermitējoša staccato tinnitus gadījumā. [23] 

Noslēgumā

Galvas reibonis un troksnis ausīs būtiski ietekmē senioru dzīves kvalitāti. Pacienta aprūpes galvenais mērķis ir diagnosticēt iemeslus, kas izraisījuši šīs sūdzības, un izvēlēties vispiemērotāko aprūpes taktiku un ārstēšanas metodes.

Literatūra

  1. Lara Fernández, Hayo A. Breinbauer, Paul Hinckley Delano. Vertigo and Dizziness in the Elderly. Frontiers in Neurology, 2015; 6: 144.
  2. Kim Ji-Soo, Zee David S. Benign Paroxysmal Positional Vertigo. The New England Journal of Medicine. 2014; 370; 12.
  3. Gizzi MS, Peddareddygari LR, Grewal RP. A familial form of benign paroxysmal positional vertigo maps to chromosome 15. Internal Journal of Neuroscience, 2014.
  4. Radi Jönsson, Eva Sixt, et al. Prevalence of dizziness and vertigo in an urban elderly population. Journal of Vestibular Research, 2004; 14(1): 47-52.
  5. Tinetti ME, Williams CS, Gill TM. Dizziness among older adults: a possible geriatric syndrome. Annals of Internal Medicine, 2000; 132(5): 337-344.
  6. Colledge NR, Wilson JA, et al. The prevalence and characteristics of dizziness in an elderly community. Age Ageing, 1994; 23(2): 117-120.
  7. Tinetti ME, Williams CS, Gill TM. Dizziness among older adults: a possible geriatric syndrome. Annals of Internal Medicine, 2000; 132(5): 337-344.
  8. Negrila-Mezei A,  Enache R, Sarafoleanu C. Tinnitus in elderly population. Journal of Medicine and Life, 2011; 4(4): 412-416.
  9. Amaral LCG, Sena APRC. Perfil audiológico dos pacientes da terceira idade atendidos no Núcleo de Atenção Médica Integrada da Universidade de Fortaleza. Fono Atual, 2004; 27: 58-64.
  10. Durai M, O'Keeffe MG, Searchfield GD. The Personality Profile of Tinnitus Sufferers and a Nontinnitus Control Group. Journal of American Academic Audiology, 2017; 28(4): 271-282.
  11. Henry JA, Dennis KC, Schecter MA. General review of tinnitus: prevalence, mechanisms, effects and management. Journal of Speech Language Hearing Research, 2005; 48: 1204-1235. 10.1044/1092-4388(2005/084).
  12. Lidiane Maria de Brito Macedo Ferreira, Alberto Novaes Ramos Júnior, Eveline Pereira Mendes. Characterization of tinnitus in the elderly and its possible related disorders. Brazilian Journal of Otorhinolaryngology, 2009; 75(2): 249-255.
  13. Moura LOS, Iório MCM, Azevedo MF. A eficácia da adaptação de prótese auditiva na redução ou eliminação do zumbido. Review of Brasilian Otorrinolaringology, 2004; 70(5): 624-631.
  14. Person OC, Nardi JC, Feres MCLC. A relação entre hipozincemia e zumbido. Review of Brasilian Otorrinolaringology, 2004; 70(3): 361-367.
  15. Kim HJ, Lee HJ, An SY, et al. Analysis of the prevalence and associated risk factors of tinnitus in adults. PLoS One, 2015; 10: e0127578.
  16. Fujii K, Nagata C, Nakamura K, et al. Prevalence of Tinnitus in Community-Dwelling Japanese Adults. Journal of Epidemiology, 2011; 21: 299-304.
  17. Michikawa T, Nishiwaki Y, Kikuchi Y, et al. Prevalence and factors associated with tinnitus: a community-based study of Japanese elders. Journal of Epidemiology, 2010; 20: 271-276.
  18. Chi-Tam Nguyen; Mark Basso. Epley Maneuver. Treasure Island (FL): StatPearls Publishing; 2022 Jan.
  19. Isabel Gebhart, Carina Götting, Sara-Lynn Hool, et al. Sémont Maneuver for Benign Paroxysmal Positional Vertigo Treatment: Moving in the Correct Plane Matters. Otology and Neurotology, 2021; 42(3): e341-e347.
  20. F Schmal, W Stoll. Diagnosis and management of benign paroxysmal positional vertigo. Laryngorhinootologie, 2002; 81(5): 368-380.
  21. Bhattacharyya N, Gubbels SP, Schwartz SR. Clinical Practice Guideline: Benign Paroxysmal Positional Vertigo (Update). SAGE Journals, 2017; March 1.
  22. Hain TC, Uddin M. Pharmacological Treatment of Vertigo. CNS Drugs, 2003; 17: 85-100.
  23. Sang Hoon Kim, Dokyoung Kim, et al. Review of Pharmacotherapy for Tinnitus. Healthcare, 2021; 9: 778-779.