To, ka vēlas kļūt par ārstu, profesors ANDREJS MILLERS zināja jau padsmitnieka vecumā. Pirmo pieredzi un rūdījumu guva, skolas gados strādājot par sanitāru, bet, būdams students, izbaudīja ātrās palīdzības feldšera maizes garoziņu. Šo laiku tagadējais Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas klīnikas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas katedras vadītājs Andrejs Millers atceras ar gandarījumu, jo ir pārliecināts — tie, kas daudz dara, arī daudz paspēj. “Esmu laimīgs cilvēks, jo daru to, kas man patīk.”
Rīgas Dzemdību nama Intensīvās terapijas nodaļas vadītājs neonatologs JURIS ŠLEIERS pirmo medicīnisko palīdzību jau 30 gadus sniedz pašām trauslākajām radībām — jaundzimušajiem. Glābj cilvēkbērnus, kas uz šo zemi nākuši dzīvot, nevis izdzist
Liepājā ķirurgs VIESTURS ROZĪTIS ir zināms labi. Ienācējs, kurš kļuvis par savējo. Viņš pats gan saka: vislabprātāk gribētu palikt anonīms — lai runā darbi. Diemžēl provincē tas nav iespējams. Bet, runājot par īpašībām, kas ķirurgam vajadzīgas visvairāk, kā pašu galveno viņš nosauc drosmi.
RAKUS Tuberkulozes un plaušu slimību diferenciāldiagnostikas nodaļas vadītāja INETA GRĪSLE uzskata, ka viena no viņas dzīves veiksmēm ir pareizi izvēlēta profesija. Šis svarīgais faktors un saliedētā nodaļas darbinieku komanda ir “komplekts”, kas ļauj ar prieku iet uz darbu. Un vienlaikus viņa neslēpj, ka nākamajā dzīvē labprāt pievērstos jurisprudencei. Jo patīk uzstāties, risināt problēmas.
RSU Medicīnas fakultātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras profesorei INĀRAI LOGINAI aizvadītais gads bija jubileju gads: 40 gadu, kopš viņa beigusi Stradiņa universitāti (tolaik Rīgas Medicīnas institūtu), un 25 gadi kopš darba gaitu sākuma Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Rudenī viņa saņēma pirmā latviešu zinātnieka profesora Dāvida Hieronīma Grindeļa balvu par mūža ieguldījumu neiroloģijā un algoloģijā.
Profesors GUNTIS BAHS, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes dekāns un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Internās klīnikas vadītājs, intervijas laikā ārstus raksturo kā “medicīnas skartos”. Kā ir būt medicīnas skartajam? Un kādu gribētos izaudzināt jauno mediķu paaudzi?
Kad IVETA GOLUBOVSKA, būdama 3. kursa studente, vēroja, kā strādā mediķi Stradiņa slimnīcas reanimācijas nodaļā, viņai gluži kā zibens spēriens galvā iešāvās doma — šī ir mana vieta! To aptvērusi, viņa mērķtiecīgi rīkojās, lai pietuvotos savam sapnim. Un tas viņai izdevies par visiem simt procentiem.
Skats uz ārsta personību ir kā skats XXI gadsimta sabiedrības spogulī. Ne viss aplūkojamais ir patīkams. Taču kurš gan teicis, ka personības augšanas sāpes ir tikai skaistas. Trīs emocionāli un atklāti stāsti.
Šovasar Pēterdienā Rīgas Austrumu slimnīcas Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikas vadītājs GUNDARS LĀCIS svinēs septiņdesmit otro dzimšanas dienu. Pēc vairākiem mēģinājumiem, pateicoties vecākā brāļa mudinājumiem un paša neatlaidībai, iestājies Medicīnas institūtā un kļuvis par ķirurgu, ieguvis medicīnas doktora grādu, viņš nu jau četrdesmit trīs gadus strādā par traumatologu ortopēdu.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas centra virsārsti DINU BALODI kolēģi raksturo kā vienmēr smaidīgu, pretimnākošu, fantastisku sievieti, kas unikālā veidā prot apvienot medicīnisko pieredzi ar cilvēcisko faktoru. Tas viņai veiksmīgi izdevies visus gadus, kurus nostrādājusi medicīnā, no tiem 27 - ārsta profesijā. Dina Balode atzīst: šis viņai īpašs gads - ar apaļiem cipariem. 50 dzīves gadi. 35 gadi medicīnā. 20 gadi Latvijas Diabēta asociācijā. Pieci gadi Stradiņa slimnīcā.
Varētu teikt, ka pirmās nopietnās attiecības ar medicīnu Latvijas Infektoloģijas centra Drudža un HIV/AIDS nodaļas vadītāja daktere GUNTA STŪRE centās nodibināt vēl pašas bērnudārza laikos – kad kaimiņienei iecirkņa medicīnas māsiņai uz ielas mēģināja izprasīt atbrīvojuma zīmi no bērnudārza. Neizdevās. Nākamā saskare iznāca liktenīgāka.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes noteikšanas ir kritisks periods insulta riska ziņā. Visaugstākais risks šajā laikā ir pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, liecina Izraēlā veikts valsts mēroga pētījums.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Ātriju fibrilācija ir bieži sastopama kardiovaskulāra slimība pieaugušajiem un to uzskata par daļu no klīniskā geriatriskā sindroma modeļa. Kustību traucējumi saistīti ar zemāku dzīves kvalitāti, augstākām veselības aprūpes izmaksām un lielāku risku ar veselību saistītiem iznākumiem. Līdz šim dati par kustību ierobežojumiem un to ietekmi uz ātriju fibrilācijas (ĀF) pacientu ir bijuši nepietiekami. 2026.gada Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā prezentēta informācija par liela apjoma pētījumu 250 medicīnas centros 27 Eiropas valstīs no 2013.-2016.gadam.
