PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Trīsdesmit piecus gadus ar smaidu. Neatliekamās medicīnas centra virsārste DINA BALODE

M. Lapsa
Trīsdesmit piecus gadus  ar smaidu. Neatliekamās medicīnas centra virsārste DINA BALODE
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas centra virsārsti DINU BALODI kolēģi raksturo kā vienmēr smaidīgu, pretimnākošu, fantastisku sievieti, kas unikālā veidā prot apvienot medicīnisko pieredzi ar cilvēcisko faktoru. Tas viņai veiksmīgi izdevies visus gadus, kurus nostrādājusi medicīnā, no tiem 27 - ārsta profesijā. Dina Balode atzīst: šis viņai īpašs gads - ar apaļiem cipariem. 50 dzīves gadi. 35 gadi medicīnā. 20 gadi Latvijas Diabēta asociācijā. Pieci gadi Stradiņa slimnīcā.

Entuziasma "baterijas"

P. Stradiņa KUS  Neatliekamās  medicīnas centra virsārste  DINA BALODE P. Stradiņa KUS  Neatliekamās  medicīnas centra virsārste  DINA BALODE
P. Stradiņa KUS Neatliekamās medicīnas centra virsārste DINA BALODE
Stradiņu Neatliekamā medicīnas centra vadītājs Valērijs Ratobiļskis par jums teica: "Lai cik smaga dežūra, Dina visus sagaida ar smaidu. Ja viņa ir darbā, zinu - viss būs kārtībā..." No kurienes jums entuziasms? Kā var nepazaudēt smaidu, tik smagu darbu darot diendienā?

Visās situācijās cenšos saskatīt labo, jo tā noteikti ir vieglāk gan dzīvot, gan strādāt.

Pirms vairākiem gadiem pieteicu "karu" visām negatīvām domām, kas klusi pielavījās. Ar laiku tās pašas saprata, ka ir nevēlamas.

Ja es ļautu vaļu negatīvām emocijām, neviens nebūtu ieguvējs - ne es, ne kolēģi, ne pacienti.

Nezinu, varbūt kaut ko arī nosaka mana zodiaka zīme - esmu Tīģera gadā dzimusi Lauva.

Lauvas esot dzimuši līderi un valdnieki. Vadīšana jums asinīs vai arī jūs iebīda par vadītāju, pamanot jūsu enerģiju?

Pati nekad neesmu vēlējusies nekādus atbildīgus amatus, bet man ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem - ar kolēģiem, ar pacientiem, ar viņu piederīgajiem. Ilgus gadus biju Terapijas nodaļas vadītāja Tukuma slimnīcā, esmu aizvietojusi Tukuma slimnīcas galveno ārstu viņa atvaļinājuma laikā, biju arī ārstu konsultatīvajā padomē un ētikas komisijā. Atklāti sakot, nezinu, kāpēc man tā uzticas.

Bet jūs no atbildības neatsakāties - šos izaicinājumus pieņemat.

Tā ir vēl viena mana rakstura iezīme - es nespēju atteikt. Man ir grūti atteikt pacientiem, ja viņi man kaut ko prasa, kaut vai tas ir pāri maniem spēkiem, man ir grūti atteikt kolēģiem. Negribu apbēdināt otru cilvēku, kas man ir uzticējies.

Esmu tā audzināta. Mamma bija stingra un prasīga, tāpēc man izveidojusies izteikta pienākuma izjūta. Varbūt kolēģiem tāpēc dažkārt bijis ar mani grūti, jo man ir ļoti lielas darba spējas un es arī no citiem prasu, lai viņi strādātu labi, atbildīgi un ātri. Un šis prasīgums ne vienmēr visiem patīk.

Darba ritms nodaļā

Cikos sākas jūsu rīts nodaļā? Kāds ir dienas ritms?

Diena sākas agri, jo uz darbu braucu no Tukuma. Ceļos pēc pieciem no rīta, bet ap astoņiem jau esmu slimnīcā. Pa garajiem gadiem (pērn decembrī apritēja 35 gadi, kopš esmu medicīnā) ne reizi neesmu nokavējusi darbu.

Dienas ritms slimnīcā: astoņos ar nodaļas vadītāju dodamies vizītē uz jaunizveidoto novērošanas palātu, kas atvērta no pērnā septembra. Tajā atrodas izmeklēti Neatliekamās medicīnas centra pacienti, kuru veselības stāvoklis 24 stundas jānovēro, lai lemtu par ārstēšanas taktiku, kā arī tādi pacienti, kam pēc primārās apskates un izmeklējumiem klīniskā diagnoze paliek neskaidra un diagnozes precizēšanai nepieciešami papildu izmeklējumi, kā arī pacienti, kas ir izmeklēti naktī, bet no rīta atstāj Neatliekamo medicīnas centru. Vēl nekad neviens pacients naktī "nav izmests" no slimnīcas, kā to dažkārt apgalvo plašsaziņas līdzekļi. Pēc tam pulksten 8:10 mums ir "piecminūte" Neatliekamās medicīnas centrā, tajā piedalās gan maiņa, kas beidz strādāt, gan maiņa, kas sāk strādāt. Un tad sākas 24 stundas ilga dežūra, kas bieži vien paiet kā viens mirklis. Beidzoties dežūrai rīta pusē, ir vēl viena piecminūte kopā ar administrāciju.

“Es ar mammīti Mirdzu – 1964. gadā” “Es ar mammīti Mirdzu – 1964. gadā”
“Es ar mammīti Mirdzu – 1964. gadā”
Kā tādu ritmu un slodzi izturēt? Pacienti ir neziņā par diagnozi, stāvoklis akūts, tuvinieki "uzsprāgst" daudz ātrāk...

Nav viegli, jo dežūra paiet ārprātīgā stresā. Ja varētu izmērīt stresa pakāpi, tā būtu visaugstākā iespējamā. Šo stresu rada darba intensitāte, atbildība un kontaktēšanās ar ārkārtīgi lielu cilvēku skaitu. Neatliekamās medicīnas centra telpās, kas bija projektētas un uzbūvētas ar domu, ka diennaktī tiks sniegta palīdzība 40 pacientiem, dežūras laikā reti kad ir mazāk par 170 pacientiem. Pieskaitot piederīgos, kas pavada pacientus, un neatliekamās palīdzības brigādes mediķus, kas atved pacientus, 24 stundās mūsu telpās apgrozās ap 500-600 cilvēku, un katrs atstāj aiz sevi kādu emociju gammu.

Ja veselības aprūpes reformas ietvaros nebūtu slēgtas vairākas medicīnas iestādes, vairākām reģionālajām slimnīcām un arī Rīgas 1. pilsētas slimnīcai noņemts neatliekamās medicīnas palīdzības statuss vai arī šis statuss ļoti sašaurināts, mums šāda situācija nebūtu jāpieredz.

Iepriekš neatliekamās palīdzības sniegšanā ārkārtīgi lielu darbu paveica Rīgas 1. pilsētas slimnīca. Atklāti sakot, atsevišķos gadījumos mēs neesam gatavi sniegt tik kvalitatīvu pirmo palīdzību (piemēram, pacientiem ar daudzām traumām), kā to spēja šīs slimnīcas mediķi.

Stresa menedžments

Kā tiekat galā stresu?

Neatņemama sastāvdaļa ir pastaigas gar jūru un iknedēļas pirts procedūras, kasa ļauj sakārtot gan prātu, gan ķermeni.

Pirms dežūras Neatliekamās medicīnas centrā cenšos sevi noskaņot, ka nav jāsatraucas par to, kas vēl nav noticis, un ne tik - par to, kas jau ir noticis. Nākamajā diennaktī pēc dežūras cenšos neko nedarīt, jo reāli nav spēka. Kad esmu atpūtusies, varu pievērsties citiem darbiem, jo man ir privātprakse, strādāju arī pansionātā "Rauda" ar akūtajiem pacientiem un formēju dokumentus Darba ekspertīzes ārstu komisijai.

Kāpēc jums nepieciešama šī papildu slodze?

Pansionātā "Rauda" sāku strādāt paralēli darbam Tukuma slimnīcā. Turpināt darbu tur mani nespiež finansiāli apstākļi, bet gan pieķeršanās cilvēkiem, kas dzīvo šajā pansionātā. Dodoties pie viņiem, zinu, ka sirmgalvji mani gaida. Turklāt šie vecie cilvēki ir pretpols tiem, ar kuriem man iznāk saskarties Stradiņa slimnīcas NMC (dažs ir tik nekopts un netīrs, ka pārņem šausmas). Pansionāta pacienti ir sakopti, tīri, ar kārtīgi apgrieztiem matiem un aprūpēti, jo pansionātā ir frizieris, zobārsts, fizioterapeiti, ergoterapeiti, traumatologs-ķirurgs un sociālais darbinieks. "Raudā" ir sakārtota vide, kas atvieglo ikdienu gan tā iemītniekiem, gan personālam, tāpēc man būtu žēl pamest šo darbu.

Ar kolēģi un draudzeni Gitu Pogu (pirmā no labās).  Viņa ir Latvijā pirmais privāti praktizējošais ārsts – internists Ar kolēģi un draudzeni Gitu Pogu (pirmā no labās).  Viņa ir Latvijā pirmais privāti praktizējošais ārsts – internists
Ar kolēģi un draudzeni Gitu Pogu (pirmā no labās). Viņa ir Latvijā pirmais privāti praktizējošais ārsts – internists
Pagājušā gada vasarā Stradiņu uzņemšanas nodaļā lielā pacientu pieplūduma dēļ daudziem stundām bija jāguļ gaitenī, turpat tika ņemtas no vēnas asinis, ātrās palīdzības mašīnas stāvēja rindā. Kas mainījies?

Nelieli uzlabojumi ir. Iepriekš pacientus, kas nāca ar ģimenes ārsta nosūtījumu vai bez tā, apkalpoja pēc tam, kad mediķi bija snieguši palīdzību smagajiem pacientiem, kas atvesti ar neatliekamo palīdzību. Pret šādu kārtību bija ļoti daudz pretenziju, jo cilvēkiem vajadzēja ilgi gaidīt, līdz piekļuva ārstam, tāpēc atsevišķi tika izveidots primārās aprūpes ārsta kabinets. Tagad pacientu plūsmu, kam ir ģimenes ārsta norīkojums vai atnāk pats bez norīkojuma, no pulksten 12:00 līdz 24:00 novirzām uz primārās aprūpes kabinetu. Pacientiem tas varbūt ir neliels ieguvums, bet mēs, Neatliekamās medicīnas centra darbinieki, gan to neizjūtam, jo mūsu rindas sarukušas par vienu ārstu - par primāro aprūpi gādā viens no mūsu Neatliekamā medicīnas centra ārstiem. Tāpēc mums nereti pietrūkst darbaroku.

Mēs esam trīs ārsti, kas strādā 24 stundas, tad ir viens ārsts, kas strādā no pulksten 8:30 līdz 20:30, un tad ir šis piektais ārsts, kas no pulksten 12:00 līdz 24:00 strādā primārās aprūpes kabinetā. Uz vietas ir arī ķirurgs, neirologs, pārējos speciālistus varam pieaicināt pēc vajadzības.

Pacientu kontingents

Jūsu pacientu kontingents ir īpašs - daudz bezpajumtnieku, cilvēku ar smagām traumām.

Pārsvarā ir geriatriski pacienti, arī ļoti daudz bezpajumtnieku, kas skumdina. Lai mani nepārprot - es nekādā ziņā nedomāju, ka bez pajumtes palikušajiem nav vajadzīga medicīniskā palīdzība. Man šo cilvēku ir ļoti žēl, cenšos aprunāties, kāpēc viņi nonākuši tādā situācijā.

Taču nekas nemainās: nepārspīlēju, teikdama - katru otro nakti pie mums ved vienus un tos pašus bezpajumtniekus, lai viņi sakoptos un izgulētos...

Klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas centrā. Patiesībā tiekam izmantoti kā patversme un atskurbtuve!

Taču arī šajā ziņā situācija uzlabojusies. Man liels prieks, ka kopš pagājušās vasaras, iesaistoties Rīgas pilsētas domei, panākts, ka bezpajumtniekus alkohola reibumā drīkstam nogādāt patversmē. Līdz tam mums bija liegts šādi rīkoties: patversmes piedzērušus bezpajumtniekus neņēma, bet Stradiņa slimnīcai viņi bija jāizgulda. Vai tas nav absurds?!

Tagad Neatliekamās medicīnas centra mediķu darbu un komunikāciju ar pacientiem un viņu piederīgajiem atslogo klientu pakalpošanas speciālists, kas palīdz risināt sociālos jautājumus, piemēram, organizē transportu, lai pacients, kam nav piederīgo vai arī nav vajadzības stacionēt, varētu nokļūt mājās. Iepriekš ar to nodarbojās ārsti, tērējot laiku, ko varētu izmantot lietderīgāk.

Daļa sabiedrības paudusi sašutumu, ka dažam bezpajumtniekam gadā ir uztaisītas pat 20 datortomogrāfijas, kamēr godīgie nodokļu maksātāji stāv rindā. Vai tas ir taisnīgi?

Tas nav taisnīgi, diemžēl tā ir taisnība.

Ja garāmgājējs, redzot uz ietves vai parkā (tātad - sabiedriskā vietā) guļam iereibušu bezpajumtnieku, izsauc neatliekamo palīdzību, noteikumi paredz, ka šis cilvēks ir jāved uz stacionāru. Lai nogādātu stacionārā, vajadzīga kāda diagnoze. Tā kā bezpajumtnieki parasti ir ar saskrāpētu seju, zilumiem zem acs, neatliekamās palīdzības mediķi nosaka diagnozi "galvas sasitums" un "sejas nobrāzumi". Savukārt mums, saņemot šādu pacientu, saskaņā ar noteikumiem ir jāveic datortomogrāfija galvai. Tad izveidojas šis apburtais loks, jo bezpajumtniekus pie mums atved galvenokārt ar galvas traumām. Ko šajā situācijā varētu mainīt? Viens no risinājumiem - jāveido Sarkanā Krusta slimnīca (visā pasaulē tādas ir!), lai būtu vieta, kur nogādāt un ārstēt dzīves pabērnus. Tur viņus atmērcētu, nomazgātu, atutotu un sniegtu medicīnisko palīdzību, jo visi ir tiesīgi saņemt cilvēka cienīgu palīdzību.

Cits risinājums - atkal atvērt atskurbtuves, jo slimnīcai nav jāpilda šīs funkcijas. Un trešais risinājums varētu būt obligātā veselības apdrošināšana, kam sekotu nākamais solis - veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu sasaistīt ar nomaksāto nodokļu apjomu. Tiesa, pret šo pēdējo ierosinājumu sabiedrībā ir ļoti liela pretestība.

Sarunas ar pacientiem

Vai esat no dakteriem, kas daudz runā ar pacientiem?

Jā, jo uzskatu, ka tas noteikti jādara - privātpraksē katram pacientam veltu stundu vai pat vairāk laika tāpēc, ka anamnēze ārstam sniedz vajadzīgās ziņas (vismaz 80% apjomā) diagnozes noteikšanai. Ir gadījies, ka pacients atnāk ar kaudzi dažādu izmeklējumu, taču nav skaidrs, kas viņam īsti kaiš. Jo atrades var būt arī klīniski nenozīmīgas.

“Mani mīļie: meita Santa, znots Roberts un mazmeita Emīlija” “Mani mīļie: meita Santa, znots Roberts un mazmeita Emīlija”
“Mani mīļie: meita Santa, znots Roberts un mazmeita Emīlija”
Kā emocionāli distancējaties no pacientiem, jo visu sāpes nav iespējams izsāpēt?

Pirmie desmit gadi ārstes darbā man bija ļoti, ļoti grūti. Es nepratu emocionāli distancēties - līdzpārdzīvoju teju vai katram pacientam. Tagad esmu iemācījusies tik ļoti neielaist sevī ārstējamā cilvēka ciešanas, taču tas nenozīmē, ka es nejūtu līdzi pacientiem. Ir dežūras, pēc kurām ilgi jādomā gan par cilvēka likteni, kas bijis nežēlīgs, gan par diagnozi - vai konkrētā pacienta labā esmu izdarījusi visu iespējamo.

Kad strādāju Tukuma slimnīcā, darbs bija emocionāli grūtāks nekā tagad Stradiņa slimnīcā, jo mazpilsētā cits citu vairāk vai mazāk pazīst, zināju daudzu ģimeņu likteņus. Stradiņos viss ir bezpersoniskāk, tāpēc saskarsmē ar pacientu tik daudz emociju neieguldu, jo man tas cilvēks ir svešs, redzu viņu pirmo un varbūt arī pēdējo reizi.

 

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2013. gada aprīļa numurā