Tik daudz vēl jāizdara! INĀRA LOGINA, neiroloģe, algoloģe

Kas ir labs ārsts?

“Protams, man tas bija liels pagodinājums — Grindeļa balvu par ieguldījumu medicīnas un farmācijas attīstībā Latvijas un ārzemju zinātnieki saņem jau vairāk nekā divdesmit gadu. Katram cilvēkam ir pa kādai sliktajai īpašībai, taču samērā droši apzinos, ka augstprātības un iedomības sindroms man nepiemīt. Tāpat man nav lielas un izcilas personības izjūtas. Vienmēr esmu mācījusies no kolēģiem un turpinu to vēl aizvien. Viens cilvēks nemaz nevar visu zināt, pat savā specialitātē ne.

Visu darba mūžu esmu strādājusi arī par pasniedzēju, un, ja kāds no pasniedzējiem kļuvis pārlieku pašapzinīgs, studenti viņam drīz vien liks manīt, ka tam nav pamata. Vienmēr atradīsies kāds, kas pasniedzējam uzdos jautājumu, uz kuru viņš nespēj uzreiz atbildēt. Tad tūdaļ atzīstu savu nezināšanu vai šaubas un vakarā mājās meklēju atbildi.

Pati lielākā atzinība, ko varu saņemt, — ja pacients mani atzīst par labu ārsti. Lai kur savā mūža esmu strādājusi, paralēli vienmēr esmu nodarbojusies arī ar praktisko medicīnu. Tas būs pats beidzamais, no kā atteikšos. Manuprāt, pasniedzējam medicīnas augstskolā, kurš vienlaikus nav arī reāli praktizējošs ārsts, ir grūti strādāt ar studentiem. Man vienmēr atrodas kāds stāsts no dzīves, piemērs no prakses, ar ko ilustrēt mācāmās tēmas teoriju.

Ar studentiem daudzkārt esam diskutējuši par to, kas ir labs ārsts. Varētu teikt, ka ārsts savā ziņā ir “divdabis”.

Manuprāt, labam ārstam visupirms jābūt perfektām profesionālajām zināšanām nozarē un labām praktiskām iemaņām, ja viņš darbu veic ar rokām kā, piemēram, ķirurgi. Otrkārt, viņam jāpiemīt empātijai — līdzjūtībai, sapratnei par cilvēku, kas atnācis pēc palīdzības.

Tomēr ir arī izņēmumi. Lai atceramies kaut vai televīzijas seriālus par ārstiem — doktoru Hausu vai pašlaik televīzijā redzamo angļu doktoru Mārtinu: lieliski profesionāļi, bet absolūti nemāk runāt ar cilvēkiem.

Pasaulē mīt daudz cilvēku, kam slimošana ir dzīvesveids. Viņus nemaz nevar izārstēt, tikai sapurināt ar vārdiem, galviņu noglāstīt. Patiesībā jau ārsts nevienu pacientu pilnībā izārstēt nevar, var tikai palīdzēt izārstēties: viss atkarīgs ne tikai no ārsta, bet arī no paša pacienta ticības un vēlmes kļūt veselam.

Kuram ārstu tipam piederu es? Gribētu cerēt, ka tiem, kam ir zināšanas un piemīt arī empātija.”

Laimīgā paaudze

“Uzskatu, ka man un maniem vienaudžiem savā ziņā laimējies — esam apguvuši gan padomju, gan Rietumu medicīnas skolu. Bieži notiek tā, ka iepriekšējais, vecais nereti tiek noniecināts un atzīts par sliktu esam. No viena grāvja strauji metamies otrā, nevis braucam pa ceļa vidu. Krievijas medicīnas skolā jau vēsturiski bijis daudz vērtīga. Varbūt tā nebija tikai padomju, bet iepriekšējā, XX gadsimta, pēdējās ceturtdaļas īpatnība arī citur pasaulē — klīniskā pieeja, klīniskā izmeklēšana un pacienta uzklausīšana bija ārstniecības pamatā. Šobrīd tehnoloģijas un tehnokrātija diemžēl pārāk dziļi ienākušas arī medicīnā. Kaut vai šodien tik iecienītā pacientu instrumentālā un laboratoriskā izmeklēšana vienkārši izmeklēšanas pēc. Reizēm jābrīnās, kur paliek ārstu profesionālais godaprāts un reālais saprāts! Varētu domāt, ka parastu un nesarežģītu muguras sāpju diagnozi bez magnētiskās rezonanses noteikt un ārstēt vairs nav iespējams! Bet tās varbūt ir liekas izmaksas medicīnas iestādēm un pašiem pacientiem, ilga gaidīšana rindā, kamēr citiem slimība bieži vien tiek vairāk ielaista un kļūst grūtāk ārstējama.

Protams, es neesmu par divvalodību Latvijā un atgriešanos pie vecās skolas, tomēr, ievērojot mūsu zemes etnisko sastāvu un dzīvojot blakus Krievijai, šīs valodas zināšanas mums visiem lieti noder. Slims bērns mammu vienmēr sauks dzimtajā valodā. Nesen, piemēram, ieraudzīju, ka mana meita lasa Dostojevski... angļu valodā. Grūti ko pārmest, labi, ka vispār lasa tik vērtīgu literatūru, tikai žēl, ka viņa nevar to baudīt oriģinālā kā savulaik mēs.

Mums, daudziem no “vecajiem bukiem”, pāreja uz Rietumu medicīnu nemaz nebija viegla. Pamatskolā mācījos vācu valodu, vidusskolā nedaudz angļu, bet tad pēkšņi bez angļu mēles vairs nevarēja iztikt. Man nav talanta uz valodām, tāpēc apguvu tikai profesionālo angļu valodu — joprojām lasu un rakstu labāk nekā runāju. Deviņdesmito gadu sākumā dažas grāmatas specialitātē pati biju spiesta tulkot no angļu valodas, kad tās steidzami bija nepieciešamas. Protams, tas notika no darba brīvajā laikā, vakaros starp aizmigšanas epizodēm.

Toties karjeru mūsdienu jaunie ārsti taisa daudz straujāk nekā savulaik mēs: savāc materiālus, izstrādā disertāciju, steigšus aizstāvi, esi docents, tad profesors, karjera ir nokārtota! Mēs strādājām ilgāk un pamatīgāk. Nē, tas nav nosodījums vai nostalģija pēc veciem laikiem, tikai fakta konstatācija. Nekādā ziņā neuzdrošinos apgalvot, ka šajā gadsimtā mūsu valstī klīniskajā medicīnā aizstāvētās disertācijas noteikti ir virspusīgākas, bez būtiskiem un nozīmīgiem atklājumiem, tomēr pieļauju (un reizēm arī zinu), ka tā mēdz gadīties. Var jau būt, ka tas pat nav tik svarīgi, galvenais, ka mediķis nodarbojas ar pētījumiem — pirms vai pēc doktora grāda iegūšanas, tas vairs nav būtiski. Mūsdienās viss notiek ātrāk, straujāk.

Vēl vienas dzirnavas, kam es un mani vienaudži izgājām cauri, bija biedrošanās ar farmācijas firmām. Deviņdesmito gadu sākumā mediķiem vajadzēja strauji ielekt Rietumu medicīnā, izkļūt no sava pīļu dīķīša. Taču apmaksāt dalību specialitātes Eiropas, pasaules kongresos, lidojumu un dzīvošanu ārzemēs mēs nebijām spējīgi. Paldies farmācijas kompānijām, kas šo iespēju mums deva. Tikai no paša ārsta godaprāta bija atkarīgs, kādas zāles viņš pēc tam pacientiem izrakstīja un vai tiešām aptraipīja savu sirdsapziņu pārdodoties. Es savu pateicību par šiem braucieniem kārtoju, pēc atgriešanās no kongresiem ar iegūtajām zināšanām daloties daudzos izglītojošos pasākumus, ār-stiem lasot lekcijas kompāniju atbalstītās konferencēs. Protams, nav dūmu bez uguns, caurskatāmībai šajā jomā noteikti jābūt.

Tagad esam kļuvuši gudrāki un zināmā mērā arī turīgāki. Agrāk tikai kampām informāciju kā svaigu gaisu no visām pusēm, tagad pasākumus, kur vērts piedalīties, varam atlasīt no mazāk vērtīgajiem. Pateicoties tehnoloģiju attīstībai, kongresu un citiem izziņas materiāliem lieliski var piekļūt internetā. Tomēr tiešā klātbūtne, kontakti ar ārzemju kolēģiem joprojām ir ļoti svarīgi.”

Ārstu dzīves nianses

Esmu pārliecināta, ka gandrīz viss, ko reiz esam apguvuši, kam izgājuši cauri, lai cik grūts, netīkams būtu, vēlākajā dzīvē noteikti noderēs.

Esmu dzimusi Krāslavā, bet trīs gadu vecumā vecāki pārcēlās uz Saldu. No dzimtās puses atceros tikai to, kā stāvēju Daugavas krastā un skatījos uz milzīgo ūdens plašumu. Pēc tam dzīvojām laukos vectēva mājās pie Rēzeknes, beidzu Rēzeknes 1. vidusskolu. Tante kopa fermas teļus, es viņai palīdzēju. Darīju visādus lauku darbus: ravēju garās biešu vagas, vācu sienu un pat slaucu govis, kaut, jāatzīstas, neko labi man tas vis nepadevās. Brīvajā laikā pieskatīju jaunāko māšeli Andru un auklēju brālīti Voldemāru. Manā dzimtā pirms manis neviena mediķa nebija, tāpēc nevaru izskaidrot, kāpēc izvēlējos studēt tieši medicīnu. Taču viss notika: atbraucu uz Rīgu, iestājos institūtā, visus sešus mācību gadus dzīvoju kopmītnē. Vecāki daudz palīdzēt nevarēja, stipendijas atņemšana jau būtu traģēdija, tāpēc, gribi vai negribi, vajadzēja mācīties čakli. Pirmā kursa beigās sāku strādāt. Arī tāpat kā citi topošie mediķi — vispirms par sanitāri, tad par medmāsu. Vasarās piepelnījos, strādājot tolaik tik iecienītajās studentu celtnieku vienībās. Tur bija daudz darba, liela jautrība un beigās arī nauda. Joprojām atceros pirmo pašas pirkto mētelīti par šo naudu — tāds brūns, ar mīkstu apkaklīti.

1977. gadā beidzu Medicīnas institūtu, tad divi gadi klīniskajā ordinatūrā, bet kopš 1979. gada līdz pat šodienai esmu pasniedzēja topošajiem mediķiem. Pa šiem gadiem tiku lasījusi daudzus lekciju kursus un vadījusi praktiskās nodarbības, bet pašlaik esmu Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras profesore, sestā kursa studentiem pasniedzu sāpju medicīnas kursu, lasu lekcijas arī klīniskajiem farmaceitiem un māszinību programmas audzēkņiem.

Pirmā medicīnas iestāde, kur sāku strādāt par ārsti neiroloģi, bija Rīgas 1. neatliekamās palīdzības slimnīca. Pēc diviem gadiem neiroloģijas katedra pārcēlās uz lielo Gaiļezera klīniku. Tieši tur sastapu Jāni, savu tagadējo vīru. Viss notika tik vienkārši: saskatījāmies, iepazināmies, iemīlējāmies... 1983. gadā piedzima Artūrs, mūsu dēls. Kamēr Jānis bija Rīgā, mehānisms darbojās kā ieeļļots: Jānis rītos veda dēlu uz dārziņu, es skrēju uz Gaiļezeru. Bet, kad vīrs aizbrauca uz sesijām toreizējā Ļeņingradas teātra institūtā, kur neklātienē studēja režisoros, mana pasaule sagriezās. Darbā bija jābūt pulksten astoņos no rīta. Septiņos varētu atstāt dēlu dārziņā un pati prom, taču bērnudārza audzinātājas ieradās tikai astoņos. Bieži vien Artūru atstāju kurtuvē kurinātāja uzraudzībā. Atceros, kā viņš man stiepa pretī rokas un lūdzās: “Māmiņ, neatstāj mani!”

Sestdienās (tajos gados studenti mācījās arī sestdienās!) ņēmu dēlu uz Gaiļezeru. Kamēr vadīju nodarbību, dēlu atstāju nodaļā pie māsiņas. Bet viņa, vecs cilvēks, dara savus darbus un par puiku pavisam aizmirst. Iznāku — Artūra nav! Iedomājieties Gaiļezera deviņstāvu korpusu — kur man viņu meklēt?! Varbūt vēl nav tik gudrs, lai kāptu liftā un kaut kur brauktu? Staigāju pa garo gaiteni un klausos, vai kaut kur neatskanēs raudas. Izdzirdu dīvainu klaudzoņu vienā no palātām: jā, mans dēls tur zem gultas spēlējas ar slimnieku šīberiem... Cik labi, ka tobrīd viņš vēl bija par mazu, lai to visu atcerētos! Ceru, ka manām jaunākajām kolēģēm tagad ir vieglāk.

Turklāt Artūrs bieži slimoja. Tādās reizēs dārziņā bērnu neņem, uz darbu es viņu slimu nevedīšu, bet auklīte, kas reizēm mums palīdzēja, arī jau gados un bieži slimoja. Vienā tādā nelaimīgā rītā zvanu uz darbu un saku, ka nebūšu — bērns slims, aukle nevar atbraukt. Priekšniece bija varen stingra, teica, ka man nopietni jāpārdomā, vai varu šo darbu atļauties. Izpinkšķējos un pieņēmu lēmumu iet prom no darba. Kad pateicu to priekšniecei, viņa dīvainā kārtā nomierinājās un pārstāja mani grauzt. Iesaku šādos gadījumus būt stingram un pastāvēt uz savu taisnību. Vēlāk, kad pati jau vadīju Neiroloģijas klīniku Stradiņos, sievietēm mātēm, manuprāt, ar mani bija viegli: ja bērns slimo, kādam no vecākiem ir jāpaliek mājās.

Meita Agnese mums piedzima 1990. gadā. Arī tie Latvijā bija grūti laiki, taču Jānis jau bija izskolojies, bet tāpat strādāja nenormētu darba laiku gan Latvijas televīzijā, gan Bauskas teātrī. Arī meita ir stāvējusi Ventspils ielas bērnudārza auklītei pie rokas un gaidījusi, no kuras puses parādīsies mamma, jo visi pārējie bērni jau mājās. Viņa bērnudārza virtuvē regulāri palīdzēja gatavot maizītes brokastīm, jo bija pirmā, ko vecāki atveda uz dārziņu. Varbūt tieši meitai manu atbalstu un apmīļošanu vajadzēja sajust vairāk. Man vēl šodien mazliet kremt, ka viņai tā pietrūka.”

Foto: Inese Austruma un no Ināras Loginas albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada  janvāra numurā