Saaukstēšanos izraisa vairāk nekā 200 dažādi vīrusi, 30-35% gadījumu – rinovīrusi. Visbiežāk saaukstējas bērni un salīdzinoši biežāk sievietes 20–30 gadu vecumā (taču komplikācijas biežāk izveidojas vīriešiem, vienlaikus tieši vīrieši ir tie, kuri biežāk žēlojas par vīrusu izraisītiem klīniskiem simptomiem). Cilvēks, kura vidējais mūža ilgums ir 75 gadi, savā mūžā pārslimo vairāk nekā 200 saaukstēšanās epizodes, kuras vidēji ilgst no 2– 6 dienām.
Sāpes kaklā ir viens no biežākajiem simptomiem akūtu rīkles, mandeļu un aizdegunes slimību gadījumā. Lielākoties tās ir vīrusu izcelsmes, tautā sauktas par saaukstēšanos. Lielākā daļa cilvēku 3–5 reizes gadā saslimst ar augšējo elpceļu infekciju, arī tonsilofaringītu. Ar šādām sūdzībām pie ārsta biežāk dodas gados jauni pacienti (~50% gadījumu vecumā no 5 līdz 24 gadiem [1]) gada aukstajos mēnešos [2], kad saslimstība ar augšējo elpceļu infekcijām ir lielāka.
Pēdējo piecu gadu laikā ievērojami pieaug mikroorganismu rezistence pret antimikrobiskajiem līdzekļiem. Parādās arvien jauni mikroorganismu aizsardzības mehānismi, un daudzas patogēnās baktērijas ir kļuvušas multirezistentas. Antibiotiku lietošana ir galvenais riska faktors, kāpēc veidojas rezistence. Aptuveni 75% no antibiotikām tiek lietotas ambulatori, un pētījumi rāda – tieši šajā sektorā tās visbiežāk arī tiek lietotas nelietderīgi. Līdz ar to visiedarbīgākā intervence antibiotiku lietošanas samazināšanā var būt tieši ambulatorajā praksē.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.