Hroniskas iegurņa sāpes (HIS) ir pastāvīgas vai intermitējošas sāpes mazajā iegurnī vai vēdera lejasdaļā, kuras ilgst 3—6 mēnešus. HIS novēro kā sievietēm, tā vīriešiem, sievietēm sāpes nav saistītas ar dismenoreju. [1] Hroniskas iegurņa sāpes rada funkcionālu nespēju un jāārstē ilgstoši — medikamentozi, invazīvi. Pat pacienta rūpīgā izmeklēšanā dažreiz ir grūti atrast sāpju cēloni.
Hroniskas sāpes tiek definētas kā sāpes, kas ilgst trīs mēnešus vai ilgāk, anatomiski lokalizējas iegurnī un ir pietiekami spēcīgas, lai radītu funkcionālu nespēju un būtu nepieciešama medikamentoza vai ķirurģiska ārstēšana. Hroniskas iegurņa sāpes visbiežāk ir izplatītas reproduktīvā vecuma sieviešu populācijā, vīriešiem biežākais hronisku iegurņa sāpju iemesls ir hronisks (nebakteriāls) prostatīts, hroniska orhalģija un prostatodīnija.
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
ASV Slimību profilakses un kontroles centra 2022.gada dati rāda, ka 1 no 31 astoņgadniekam ir autiskā spektra traucējumi (AST). Aprēķini liecina par AST pieaugumu salīdzinot ar 2020.gada datiem, kur AST konstatēti 1 no 36 astoņgadniekiem. Šie dati publicēti CDC’s Morbidity and Mortality Weekly Report.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
