Vai profesijas statuss, amats uzliek pienākumu, ko drīkst un ko nedrīkst darīt sociālajos tīklos? Kā izmantojam šķietamo brīvību, ko sniedz sociālie tīkli? Vai sociālie tīkli maina mūsu domāšanu un uzvedību? Atbild ARTŪRS MEDNIS, New Black dibinātājs un vadītājs, jauno mediju un digitālā mārketinga speciālists.
Ja neskaitām ar zāļu ražošanu saistītos jaunumus pandēmijas laikā, pēdējos gados farmācijas industrijas aktuālākais notikums nozarē ir vienota Eiropas Farmācijas industriju un asociāciju federācijas (EFPIA) Prakses kodeksa ieviešana 2019.gadā, tostarp nacionālā līmenī dalībvalstīs, ņemot vērā normatīvos aktus, – 2020.gadā.
Taisnīgums ir viens no medicīnas ētikas pamatprincipiem (trīs pārējie: autonomija, nekaitēšana un laba darīšana). Taisnīgums nosaka vienlīdzīgu pieeju veselības aprūpei, kā arī godīgu resursu sadali. Taču ikdiena rāda — ne viss dzīvē notiek taisnīgi.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Krūts slimību centra vadītājs, onkologs un krūts ķirurgs, asoc. prof. ARVĪDS IRMEJS divdesmit gadus ir veltījis onkoķirurģijai. Piedzīvojis šīs medicīnas jomas izaugsmi, strādājot apēdis ne vienu vien pudu sāls. Pērn asoc. prof. Arvīds Irmejs tika atzīts par Gada cilvēku medicīnā 2021 un saņēma Gada balvu medicīnā. Katra atdotā balss ir liecība, ka pacienti augstu vērtē ārsta darbu, uzticas un paļaujas uz viņu.
Dapagliflozīns zināms kā medikaments, kas uzlabo klīnisko iznākumu 2.tipa cukura diabēta pacientiem ar sirds–asinsvadu un nieru slimībām. Tomēr, līdz šim ir ierobežoti dati par dapagliflozīna attiecībām ar citiem medikamentiem, ko izmanto kardiovaskulāru slimību ārstēšanā šai pacientu grupai.
Apvienojot vārdus “terapija” un “diagnostika”, radies termins “teranostika”, kas pēdējos desmit gados arvien izteiktāk iezīmē izmaiņas nākotnes nukleārās medicīnas un personalizētās terapijas jomā. Teranostika piedāvā konvencionālās terapijas “vienas zāles der visam” nomaiņu uz personalizētu, molekulāru un precīzāku ārstēšanas metodi.
Reibonis un troksnis ausīs ir otrs biežākais iemesls aiz muguras sāpēm, kas senioru aizved uz kabinetu pie ārsta. Iemesli sūdzībām — daudzi un dažādi.
Globālā mērogā morālais distress kā nopietna problēma izcelta ne tikai veselības aprūpes sniedzēju vidū, bet arī veselības aprūpes sistēmā kā tādā. Morālā distresa definīcija pirmoreiz tika piedāvāta 1984. gadā, kad Endrjū Džeimetsons (E. Jametson) to definēja kā fenomenu, kad cilvēks zina, kā pareizi rīkoties, bet institucionālo ierobežojumu dēļ pareizās rīcības īstenošana ir neiespējama. [3]
