Labas uzvedības kodekss sociālajos tīklos
Kā jāuztver sociālie tīkli — kā tērzētava ar saviem sekotājiem vai tomēr kā informācijas kanāls, kur pausto informāciju kāds var izplatīt tālāk, it īpaši, ja esi populārs, sabiedrībā zināms ārsts?
Sociālie mediji tehniski (no likumdošanas aspekta) nav mediji, tie nav reģistrēti kā plašsaziņas līdzeklis — TV, radio, žurnāls vai ziņu portāls. Ja kā piemēru ņemam Facebook (labi spoguļo sociālos tīklus), tad tajā viss saturs ir mūsu — cilvēku, uzņēmumu, organizāciju — radīts. Protams, lietotājiem jārēķinās ar platformas noteikumiem — saturu, ko veido tu un citi, redzēs daudzi.
Tradicionāla medija izveidošanā vajadzīgi lieli resursi, komanda, tur rakstītajam ticēja. Tagad viens cilvēks savā sociālajā kontā var savākt 100 tūkstošus sekotāju, var neiespringt ar valodu, paust nepārbaudītus faktus. Vai sociālie tīkli pazemina standartus?
Būsim reāli, faktus var nepārbaudīt arī tradicionāls medijs. Arī tradicionāls medijs var kļūdīties. Galvenā atšķirība — tradicionālā medijā saturu veido redakcija, kurai tas ir algots darbs, medijs ir bizness, tam ir mērķi, kas jāsasniedz.
Sociāliem medijiem tā īsti nav. Cilvēki rada saturu, bet pats sociālais medijs par šo saturu neatbild. Jā, cīnās ar fake news, ar dezinformāciju vai ar cieņu aizskarošu saturu, bet citādi saturu neietekmē.
Jautājums — kā mēs platformu izmantojam? Platforma ir arī autobusu pietura. Ja cilvēki autobusu pieturā plātītos un skaļi rādītu pārējiem foto-
grāfijas no savas bērnības, un tā darītu visi, tad mēs pieņemtu, ka šāda uzvedība, gaidot autobusu, ir normāla. Vienkārši mēs tā nedarām. Arī Facebook sākumā tā nedarījām. Tad kāds izdarīja, tad nākamais, un tagad 1. septembrī atrādīt fotogrāfijas, kā laid bērnu uz skolu, ir normāli. Jo tā dara visi.
Ja viedoklis jāsniedz TV ziņām vai presei, tad intervējamais apdomā, kā tas izskatīsies. Ja sociālajos tīklos tiek rakstīts komentārs, nereti barjeras pazūd. Kāpēc tā?
Šķietama brīvība, sauksim to tā. Kāpēc šķietama? Jo tev šķiet, ka esi brīvs izteikties, bet patiesībā — kāda starpība, vai saki to televīzijā vai sociālajos tīklos. Abos gadījumos tas sasniedz zināmu daļu cilvēku. Nevaru iedomāties, ka televīzijā būšu pieklājīgs, bet sociālajos tīklos rupji lamāšos. Kāds esi dzīvē, tāds esi TV, arī sociālajos tīklos, vienīgi tur saturs ir personiskāks.
Domāju, ja esi organizācijas vadītājs, ja tev ir statuss, amats, tad ne tikai sociālajos tīklos, bet jebkurā dzīves situācijā jādomā, kā uzvedies. Taču neredzu problēmu, ja organizācijas vadītājs brīvi pauž personisku viedokli gan žurnālistam, gan sociālajos tīklos.
Tomēr jāatceras, ka mūsu brīvība beidzas tur, kur sākas cita cilvēka brīvība. Problēma sākas, kad cilvēki sociālos tīklus sāk izmantot kā kanālu savas nostājas uzspiešanai, propagandai. TV vai presē neviens nedod bezmaksas ētera laiku, bet sociālajos medijos to var dabūt jebkurā brīdī.
Atšķirībā no tradicionāla medija sociālais tīkls nav vienvirziena informācijas nodošanas “kaste”. Jā, portālos var rakstīt komentārus, taču tradicionālajos medijos neveidojas komūnas. Tas ir vienlīdz labi un bīstami.
No vienas puses, labi, jo veicina viedokļu caurspīdību, integrāciju un sapratni (redzi citu cilvēku pieredzes stāstus), bet, no otras puses, bīstami, jo palīdz stiprināt arī radikālus uzskatus, atrast domubiedrus un iegūt spēku aplamiem uzskatiem. Jo sociālajos medijos algoritmi katram piemeklē informāciju, ko viņš atpazīst un uzskata par pieņemamu. Tas jāņem vērā arī medicīnas kontekstā.
Vai ir profesijas, kam vairāk jādomā, kādu informāciju pauž sociālajos medijos? Viena lieta, ja esi Pēteris no Ainažiem, citādi, ja ārsts, kuru publiski uztver kā ekspertu un viņa teiktais veido viedokli par cunfti?
Protams. Bet negribētu teikt, ka viena profesija ir svarīgāka par citu. Ja ārsts un elektriķis sociālajos tīklos dos aplamus padomus, tad slikts iznākums var būt abos gadījumos.
Likums regulē, ko drīkst un ko nedrīkst reklamēt, ierobežo azartspēles, tabakas, alkohola izstrādājumus, arī medikamentus un medicīniska rakstura pakalpojumu sniegšanu. Taču cilvēks parastais var sociālajos tīklos paust viedokli, ka lietoja kādu līdzekli notievēšanai vai neēda nedēļu un tagad sver par tik kilogramiem mazāk. Lai gan ilgtermiņā varbūt būs blaknes un šāda informācija nav korekta, Facebook to diemžēl nefiltrē.
Speciālistam, kas informāciju pauž kā privātpersona, vienmēr jāpatur prātā: kāds tevis sacītajam tiešām noticēs. Vienmēr. Atceros — 1997. gadā man bija grupa, es spēlēju bungas un mēs visās intervijās žurnālistiem stāstījām muļķības: vienā reizē, ka mums vidējais vecums grupā 20 gadi, citā intervijā — 40 gadi utt.
Kad runāju ar Prāta Vētra puišiem, viņi teica: Artūr, mēs arī tā sākumā darījām, bet atceries, vienmēr ir 10 % cilvēku, kas noticēs tam, ko saki. Un to es paturu prātā — lai kādu sviestu vai joku teiksi, 10 % tam noticēs. Tāpēc mans ieteikums ir sekot līdzi informācijai, ko tu paud.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada februāra numurā