Janvāris visur pasaulē ir Dzemdes kakla vēža modrības mēnesis (Cervical Cancer Awareness Month). Latvijā Dzemdes kakla vēža modrības mēnesis notiek ar lozungu “Apsteidz dzemdes kakla vēzi!”, aicinot veikt valsts apmaksātu skrīninga pārbaudi un jauniešu vakcināciju pret šā vēža izraisītāju – cilvēka papilomas vīrusu. To organizē Latvijas dzemdes kakla vēža izglītības fonds sadarbībā ar Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociāciju un Latvijas Kolposkopijas biedrību.
Šā sistemātiskā pārskata un meta–analīzes autori meklēja atbildi uz jautājumu – vai Covid–19 pandēmija ir saistīta ar vēža sijājošās diagnostikas samazinājumu pasaulē?
Dzemdes kakla vēzis ir ceturtais pasaulē visbiežāk sastopamais ļaundabīgais audzējs sievietēm. Latvijā tas ir otrais biežākais ļaundabīgais audzējs sievietēm līdz 45 gadu vecumam, turklāt pēdējos desmit gados saslimstība ar dzemdes kakla vēzi Latvijā pieaugusi par 60 %. [1; 2]
Trūkst retrospektīvu pētījumu datu, vai izdzīvotības rādītāji pēc laparoskopiskas vai robotasistētas radikālas histerektomijas (minimāli invazīva ķirurģija) ir līdzīgi kā pēc atvērtas abdominālas radikālas histerektomijas (atvērta ķirurģija) sievietēm ar agrīni atklātu dzemdes kakla vēzi.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Primāra arteriāla hipertensija ir viena no biežākajām kardiovaskulārajām slimībām un ierindojas pirmajā vietā starp faktoriem, kas izraisa kardiovaskulāro slimību progresēšanu un nāvi. [1] Joprojām lielāko daļu veido pacienti, kuriem šī slimība nav vai netiek diagnosticēta, lai gan pacientu skaits, kuriem tiek diagnosticēta arteriāla hipertensija, pieaug (1. attēls). [2] Rakstā apkopota informācija no pēdējām vadlīnijām par arteriālas hipertensijas diagnostiku un rekomendācijām pacientu ārstēšanai.