Vismaz vienu epizodi ar nespecifiskām sāpēm muguras lejasdaļā dzīves laikā pieredz 84 % pasaules iedzīvotāju. Lielākajā daļā gadījumu šīs sāpes veiksmīgi atrisinās viena mēneša ietvaros. Ārstēšanas iespējas ir dažādas: no nefarmakoloģiskām, starp kurām minama ārstnieciskā vingrošana un masāža, līdz mazinvazīvām intervencēm un ķirurģiskām operācijām hronisku sāpju pārvaldībā, kad konservatīvās metodes nav palīdzējušas.
Akūtu muguras lejasdaļas un kakla daļas sāpju gadījumā bieži tiek lietoti opioīdi, taču trūkst pamatotu pierādījumu, lai atbalstītu šādu terapijas taktiku. Šajā pētījuma analizēta opioīdu īstermiņa lietošanas efektivitāte akūtu muguras sāpju (kakla un lejasdaļā) pārvaldībā.
Pētījuma aplēses liecina, ka 2050. gadā būs vairāk nekā 800 miljoni muguras sāpju gadījumu, kas ir par 36 procentiem vairāk nekā 2020. gadā. Tā kā sabiedrība noveco, pētnieki saka, ka mums ir "jānobremzē" muguras sāpju gadījumi, pirms slogs kļūst pārāk liels veselības aprūpes sistēma.
Muguras lejasdaļas sāpes ir milzīga medicīniska un sociālekonomiska problēma visā pasaulē. Tas ir viens no biežākajiem ģimenes ārsta apmeklējuma iemesliem, ieņemot otro vietu aiz augšējo elpceļu slimībām.
Pētījumā atklāja, ka tie, kuri, sākoties muguras lejasdaļas sāpēm, apmeklēja fizikālo terapeitu, vēlāk par 89 % retāk lietoja opioīdus sāpju mazināšanai, par 28 % retāk viņiem tika veikti nopietni radioloģiskie izmeklējumi un par 15 % retāk tika apmeklētas slimnīcu neatliekamās palīdzības nodaļas.
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Ir maz zināms par ieguvumiem no statīnu terapijas gados vecākiem pieaugušajiem ar demenci. Pētījuma mērķis bija novērtēt statīnu lietošanas nozīmi visu cēloņu mirstībā pansionāta iemītniekiem ar un bez demences.
