Rehabilitācija kā neatņemama veselības aprūpes daļa
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Invaliditāte
Bezmiegs un miega zāļu lietošana saistīta ar invaliditāti gados vecākiem cilvēkiem
Pieaugušajiem vecumā virs 65 gadiem augstāks bezmiega simptomu līmenis un biežāka miega zāļu lietošana bija saistīti ar paaugstinātu invaliditātes risku pēc gada.
Antihipertensīvā terapija pēc insulta: sākt uzreiz vai astoņu dienu laikā?
Paaugstināts asinsspiediens ir bieži novērots akūta insulta pacientiem – tas ir saistīts ar paaugstinātu risku ilgtermiņa invaliditātei un mirstībai. Lielai daļai pacientu pirms insulta jau ir bijusi hipertensija anamnēzē. Šobrīd pastāv diskusijas par optimālo laika periodu, kad būtu jāsāk antihipertensīvā terapija pēc akūta insulta, lai samazinātu invaliditātes vai nāves riskus.
Dekompresijas kraniektomija vai kraniotomija – iznākumu salīdzinājums akūtas subdurālas hematomas gadījumā
Traumatisku akūtu subdurālu hematomu gadījumā lielākoties nepieciešama ķirurģiska evakuācija ar kraniotomijas (kaula lēveris tiek aizstāts) vai dekompresijas kraniektomijas (kaula lēveris netiek aizstāts) palīdzību. Ar kraniektomijas palīdzību var novērst intrakraniālas hipertensijas attīstību, bet nav skaidrs, vai šis operācijas veids ir saistīts ar labāku klīnisko iznākumu.
Iznākums pēc intracerebrālas un intraventrikulāras hemorāģijas pēc viena gada: ietekmējošie faktori
Pacienti, kas izdzīvo pēc smagas intracerebrālas (ICH) vai intraventrikulāras (IVH) hemorāģijas lielākoties ir ar vāju funkcionālo iznākumu īstermiņā, turklāt izpratne par nākotnes atveseļošanās iespējām ir ierobežota.
Lasītākais Doctus.lv
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo. Kādi ir atkārtošanās riski?
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Ātriju fibrilācija: no definīcijas līdz praksei
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Lipoproteīna (a) līmenis hospitalizētiem pacientiem ar akūtu koronāru sindromu
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Kustību traucējumi ātriju fibrilācijas pacientiem Eiropā: jaunākie dati
Ātriju fibrilācija ir bieži sastopama kardiovaskulāra slimība pieaugušajiem un to uzskata par daļu no klīniskā geriatriskā sindroma modeļa. Kustību traucējumi saistīti ar zemāku dzīves kvalitāti, augstākām veselības aprūpes izmaksām un lielāku risku ar veselību saistītiem iznākumiem. Līdz šim dati par kustību ierobežojumiem un to ietekmi uz ātriju fibrilācijas (ĀF) pacientu ir bijuši nepietiekami. 2026.gada Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā prezentēta informācija par liela apjoma pētījumu 250 medicīnas centros 27 Eiropas valstīs no 2013.-2016.gadam.
Orgānu bojājums primāras hiperparatireozes dēļ
Primāra hiperparatireoze (PHPT) klīniskajā praksē ir bieži sastopama un ir atbildīga par skeleta un nieru bojājuma attīstību, Kaut arī paratireoīdektomija var novērst šo komplikāciju attīstību, daudzu pacientu pārvaldība tiek vadīta novērojot. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt PHTP radītu orgānu bojājumu biežumu un attīstības laiku.
Nozares
A
- Alergoloģija 60
- Algoloģija 98
- Androloģija 6
- Anestezioloģija 35
- Arodmedicīna 12
D
- Dermatoloģija 231
- Dietoloģija 37
E
- Endokrinoloģija 418
F
- Farmācija 79
- Farmakoloģija 220
- Fitoterapija 11
- Fizikālā medicīna 14
- Fleboloģija 49
G
Ģ
- Ģenētika 20
- Ģimenes medicīna 396
H
- Hematoloģija 9
- Hepatoloģija 59
I
- Imunoloģija 21
- Infektoloģija 335
- Internā medicīna 34
K
- Kardioloģija 630
Ķ
- Ķirurģija 232
L
M
N
- Narkoloģija 48
- Neatliekamā medicīna 38
- Nefroloģija 80
- Neiroloģija 466
- Netradicionālā medicīna 15
O
- Oftalmoloģija 101
- Onkoloģija 306
- Otorinolaringoloģija 90
P
- Patoloģija 3
- Pediatrija 267
- Podoloģija 3
- Psihiatrija-psihoterapija 317
- Psihosomatika 43
- Pulmonoloģija 175
R
S
- Sabiedrības veselība 398
- Sporta medicīna 20
- Stomatoloģija 51
T
U
- Uroloģija 116
- Uzturzinātne 120