Saskaņā ar jaunu pētījumu lielākā daļa bērnu vecāku, kuriem diagnosticēta Laima slimība, ziņoja, ka viņu bērni atveseļojās sešu mēnešu laikā pēc antibiotiku terapijas pabeigšanas. Rezultāti, kas balstīti uz Laimas slimības ārstēšanas rezultātiem no 102 bērniem Amerikas Savienotajās Valstīs, arī atklāja, ka nelielai daļai bērnu bija nepieciešams ilgāks laiks par sešiem mēnešiem, lai atgūtu veselību, un tie būtiski ietekmēja viņu ikdienas darbības.
Pētījumā, kurā izmantoja specializētas attēlveidošanas metodes, pētnieki atklāja izteiktas izmaiņas baltajā vielā un citos smadzeņu audos tiem, kam bijusi Laimas slimība, bet simptomi saglabājušies arī pēc ārstēšanas. Izmaiņas novērotas 10—20 % no gandrīz pusmiljona amerikāņu, kuri ik gadu saslimst ar Laimas slimību.
Laimas slimība, kas savu nosaukumu ieguvusi artrīta uzliesmojuma dēļ 1972. gadā Konektikutas štata Laimas pilsētā [1], ir biežākā ērču pārnēsātā infekcijas slimība Eiropā un Ziemeļamerikā. [2] Lai gan slimība izplatījusies plaši un veikti daudzi pētījumi, klīniskās prakses ietvaros joprojām ir virkne neskaidru jautājumu. Rakstā apkopoti literatūras dati un starptautiskas vadlīnijas par laimboreliozi (Laimas slimību).
Laimas slimība jeb laimborelioze (LB) ir multisistēmiska infekcijas slimība, kas parasti noris ar ādas, locītavu, nervu sistēmas un retāk ar citu orgānu bojājumu. Raksta mērķis ir sniegt ieskatu par Laimas slimības biežāk sastopamajiem neiroloģiskajiem sindromiem, to diagnostikas iespējām un ārstēšanu.
Mežs rudenī vilina sēņotājus, ogotājus, dabas mīļotājus. Prieku par pastaigu mežā var sagandēt ērce. Latvijas Infektoloģijas centra (LIC) speciālisti uzskata, ka risks saslimt pēc ērces piesūkšanās joprojām ir ievērojams. LIC informē, ka šogad Latvijā kopumā cilvēki vairāk nekā pērn saslimuši ar ērču encefalītu un Laimas slimību.
Laimas slimība ir sistēmiska slimība, ko izraisa spirohetas Borrelia burgdorferi. Katru gadu Latvijā reģistrē vairākus simtus saslimšanas gadījumu, izplatību šeit nodrošina divas ērču sugas - Ixodes ricinus (nāk no Eiropas un lielākoties sastopama Daugavas kreisajā krastā) un Ixodes persulcatus (nāk no Krievijas un sastopama Daugavas labajā krastā). Sezonas laikā arvien svarīgi ir aktualizēt šo problēmu.
Trauslums (frailty) ir daudzdimensionāls sindroms, kas raksturojas ar fizioloģisko rezervju izsīkumu, ievainojamības pieaugumu un nevēlamu ar veselību saistītu notikumu attīstību. Kaut arī sākotnēji trausluma klīniskais skatījums vairāk balstīts uz tādām fenotipiski novērtējamām pazīmēm kā svara zudums, muskuļu vājums un gaitas izmaiņas, šobrīd pētījumi rāda, ka trausluma definīcija jāpaplašina, iekļaujot kognīcijas elementus, kas ir līdzpastāvoši un nozīmīgi ietekmē pacienta veselības iznākumus.
Kardiovaskulārās slimības joprojām saglabājas kā vadošais saslimstības un mirstības iemesls Eiropā, turklāt vīriešiem šie riski ir izteikti augstāki. Ir skaidri dokumentēts, ka pacienta līdzestība parakstītajiem medikamentiem nozīmīgi uzlabo slimības kontroli, samazina komplikāciju riskus un veselības aprūpes resursu izmaksas. [1] Nelīdzestība ir vislabāk dokumentētais, bet vismazāk izprastais veselības uzvedības fenomens pacientu vidū. [3]
Apmēram 40 % pieaugušo visā pasaulē ir osteopēnija – stāvoklis, kad samazinās kaulu minerālais blīvums un kauli kļūst trauslāki. Tā ir īpaši izplatīta pēcmenopauzes vecuma sievietēm un gados vecākiem cilvēkiem; tikai Apvienotajā Karalistē zema kaulu blīvuma dēļ gadā notiek vairāk nekā 500 000 lūzumu.
Ciete ir galvenais uztura ogļhidrāts visā pasaulē un joprojām ir nozīmīgs ikdienas enerģijas avots dažādām iedzīvotāju grupām. Pamata pārtikas produkti, piemēram, rīsi, kvieši, kartupeļi un pākšaugi, ievērojami veicina ogļhidrātu uzņemšanu; tomēr cietes patēriņa ietekme uz vielmaiņu ievērojami atšķiras atkarībā no strukturālajām īpašībām, apstrādes pakāpes un uzturvielu mijiedarbības. Arvien vairāk pierādījumu liecina, ka ogļhidrātu kvalitātei, nevis tikai daudzumam, ir būtiska loma glikēmijas regulācijā, insulīna jutībā un lipīdu metabolismā. [1-3]
Liela starptautiska datubāzu analīze parādīja, ka 2. tipa cukura diabēta pacientiem, kuri lieto semaglutīdu, nav ne paaugstināta, ne samazināta neovaskulāras ar vecumu saistītas makulas deģenerācijas attīstības riska, salīdzinot ar pacientiem, kas saņem citus pretdiabēta medikamentus.
