Ceļa locītavas endoprotezēšana ir efektīva metode, lai mazinātu sāpes un uzlabotu funkcionalitāti pacientiem ar ceļa locītavas osteoartrītu (OA). Tomēr pēcoperācijas locītavas nestabilitāte ir nozīmīgs faktors, kas var ietekmēt pacienta apmierinātību un funkcionālos rezultātus. Nestabilitāte, kas ir viens no biežākajiem revīzijas iemesliem (10—26 %) pēc totālas ceļa locītavas nomaiņas, [1] tiek saistīta ar intraoperatīvu neprecīzu saišu balansēšanu vai bojājumu, piemēram, mediālās kolaterālās saites (MKS) traumām, kuru sastopamības biežums tiek lēsts no 1,2 % līdz 2,7 %. [2]
Osteoartroze ir hroniska, deģeneratīva, progresējoša locītavu slimība, kurai raksturīgas pārmaiņas locītavu virsmās — skrimšļos. Tie kļūst mīkstāki un zaudē elastību. Izmainītie skrimšļu audi ir mazāk noturīgi pret slodzi un traumām, slodzes iespaidā sāk pastiprināti nodilt. Tajos sāk veidoties plaisas un defekti skrimšļu virsmās.
Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā (TOS) uzsāktas vienetapa abu ceļu locītavu endoprotezēšanas operācijas. Šāda veida operācijas ir jaunums Latvijā, kaut pasaulē to jau praktizē kādu laiku.
Pacientiem ar nekomplicētu apendicītu sākotnēja ārstēšana ar antibiotikām 10 gadu laikā nodrošināja patiesu recidīva biežumu gandrīz 38 % apmērā. Vairāk nekā puse pacientu, kuri tika ārstēti ar antibiotikām, izvairījās no apendektomijas, turklāt viņiem bija mazāk kumulatīvu komplikāciju nekā pacientiem, kuriem tika veikta operācija.
Kašķis ir parazītiska ādas slimība, kuras incidence un prevalence pasaulē pieaug. Ārstēšanā pieejami vairāki līdzekļi, bet šajā pētījumā salīdzināta terapeitiskā efektivitāte ivermektīnam perorāli ar 5 % lokālu permetrīna krēmu.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
Splenomegālija bieži ir nejauša atradne citu iemeslu veikta izmeklējuma laikā. Svarīgi zināt, pie kāda liesas izmēra vai tilpuma būtu jāizvērtē pacienta hematoloģiska vēža vai aknu slimību risks. Šobrīd iztrūkst skaidru rekomendāciju par taktiku pacientiem ar incidentu splenomegāliju.
