Sajūtu mednieks

Oda sievietei. Viņas ķermeņa skaistumam. Ķermenim kā dabas pilnībai. Tāds varētu būt post scriptum leģendārā fotomākslinieka Jāņa Gleizda melnbaltajām fotogrāfijām, kas atradušas vietu JĀŅA ĢĪĻA iecerē – kalendārā – un 23.novembrī tiks eksponētas arī izstādē plastikas ķirurga privātklīnikā. Tāds moto tikpat labi piestāv arī paša Jāņa Ģīļa profesionāli paceltajai latiņai.

Iedvesmo meistars bez plaukstām

Gada nogales bilancē iederas pārsteigumi, un tāds ir tapis! J.Ģīlis ar savu komandu nolēmis iepriecināt sadarbības partnerus un draugus ar fotogrāfiju kalendāru. J.Gleizda melnbaltās, romantiskās, gandrīz uz grafikas mākslu pretendējošās fotogrāfijas nav nejauši izvēlētas. J.Ģīlis atceras, kā vēl jauns un zaļš students būdams, strādāja par sanitāru un vēlāk medicīnas brāli savulaik slavenajā un ietekmīgajā Traumatoloģijas institūtā, ko vadījis tikpat slavens profesors Viktors Kalnbērzs. Institūtā bija izveidota viena no labākajām fotolaboratorijām Latvijā - ar kārtīgu profesionāļu štatu, labu aparatūru. Te pirmo reizi J.Ģīlis sastapa J.Gleizdu. „Ieraudzīju cilvēku ar lielas traumas sekām, bez abām plaukstām, kurš staigā apkārt ar fotoaparātu. Man tas šķita kaut kas neiespējams! Kā var taisīt tik unikālas bildes?! Ko cilvēks spēj panākt ar lielu vēlēšanos, gribasspēku un talantu!"

Dzīves līkloči pēc daudziem gadiem atkal saveda kopā J.Ģīli ar J.Gleizdu - viņa tuvinieki daļu darba oriģinālu bija gatavi pārdot, lai iegūtu līdzekļus, kas nepieciešami fotomākslinieka ārstēšanai, bet plastikas ķirurgs bija gatavs šos līdzekļus ieguldīt un fotogrāfiju autoram parādīt, ka viņa darbi jo­projām dzīvo un priecē cilvēkus. J.Ģīlis stāsta, ka kalendārs būs ilustrēts ar trīspadsmit melnbaltām Gleizda fotogrāfijām. Pārējo kolekciju varēs skatīt izstādē. Tematika - sieviete un viņas ķermeņa skaistums, un šajā jomā Latvijas fotomākslā kādam sacensties meistarībā ar Gleizdu ir grūti. „Tā arī ir atbilde uz jautājumu, kāpēc tieši Gleizda fotogrāfijas. Tās sasaucas ar manu darbu - ikdienā daudz vērtēju skaistumu un palīdzu sievietēm koriģēt dabas pieļautās nepilnības," teic J.Ģīlis.

Profesionālā darba mudināts

Vaicāts par iespēju kādreiz izveidot kalendāru ar paša uzņemtām fotogrāfijām, J.Ģīlis nosmaida: iespējams! Un tas nav joks, jo viņš jau kādu laiku pa tvērienam tur fotoaparātu. Interese par fotogrāfiju sākusies gauži prozaiski. Kā jau visiem puikām paticis nospiest fotoaparāta pogu, stāvēt klāt laboratorijā, kad fotogrāfija tiek attīstīta, ieraudzīt, kā no nekā kaut kas sanāk. „Tā pa druskai es niekojos. Kad sāku braukt ar vējdēli, bija interesanti paņemt fotoaparātu un uztaisīt kādu bildi. Parādījās sacensību gariņš: kā noķert mirkli, kad šļakatas iet pa gaisu, kā iegūt labāku bildi." Bet vislielākā mudinātāja laikam bijusi plastikas ķirurga ikdiena, kas prasa darbus pirms un pēc operācijas dokumentēt, lai vēlāk varētu vērtēt rezultātu un startēt zinātniskās konferencēs. J.Ģīlis sev ierastā manierē joko: „Ir tāda neganta anekdote par plastikas ķirurgu aizraušanos ar fotogrāfiju. Sēž cietumā nāvinieku kamerā divi cilvēki: plastikas ķirurgs un normāls cilvēks. Pienāk tā diena, kad tiks izpildīts nāves spriedums. Plastikas ķirurgam tiek dota iespēja izteikt pēdējo vēlēšanos. Un ko viņš saka? Atļaujiet man pēdējo reizi pirms nāves kameras biedram nodemonstrēt savas dzīves labākos slaidus. Normālais cilvēks šausmās iekliedzas: nē, nošaujiet mani, es to vairs nespēju izturēt! Zināma tiesa taisnības tur ir. Mēs daudz dokumentējam savu darbu, un pašiem mums ļoti patīk skatīties fotogrāfijās fiksēto labāko veikumu!"

Ceļš līdz fotogrāfijai, ko pašam prieks uzlūkot, J.Ģīlim bijis raibs. Šovasar viņš ilgāku laiku pavadīja Ķīnā: „Kad braucu kalnos, domāju: nu kādēļ man tik smagu aparātu vajadzēja ņemt. Bet, kad salīdzināju rezultātu ar tiem, kuriem līdzi bija ziepju trauciņi, sapratu - bija vērts! Vienam paliek tikai atmiņas un miglu bildes, man arī iemūžināts saullēkts." Viņš gan atceras, ka pirms vairākiem gadiem pašam neklājies labāk. Mārcis Bendiks, profesionālis foto lietās, sarīkojis orientēšanos ar automobiļiem. Ekipāžām, kuras veidojuši trīs cilvēki, kontrolpunktos vajadzējis fotogrāfēt. Tās pašas dienas vakarā vērtēts ne tikai tas, cik ātri un precīzi braukts un kā izieti kontrolpunkti, bet arī fotogrāfija. J.Ģīlis: „Par pašu fotogrāfijas ideju saņēmām ļoti labus punktus, bet par mana veikuma kvalitāti teica: nūuu, šis cilvēks ar fotogrāfiju uz jūs... Tas tā diezgan pieķēra, esi centies, bet liela bilžu daļa nekam neder."

Mārcis Bendiks ir plastikas ķirurga sens paziņa, ģimenes draugs un vienlaikus arī skolotājs, kurš devis labus profesionāla fotogrāfa padomus, atklājis dažu labu knifu, lai samazinātu neveiksmīgu fotogrāfiju skaitu. Kā iegūt fotogrāfiju tad, kad gaismas ir par maz, kā noķert kustību, kā fotografēt pretgaismā, piemēram, saulrietā, kad vērojamas interesantas gaismēnu spēles. J.Ģīlis atzīst, kopš pievērsies fotografēšanai, uz pasauli lūkojas ar citām acīm. Viņš smaida: „Kā sieviete parasti reaģē, kad ierauga sevi fotogrāfijā? Vai, cik skaisti, cik maz grumbu! Fotogrāfs atkal priecājas: vai, cik skaisti, katra grumbiņa redzama, katra spalviņa uz deguna!"

Lai arī plastikas ķirurgam profesionāli ir daudz darba ar sejām un portreti viņam patīk, tālāk par ģimenes lokā tapušajiem viņš nav ticis: „Ar portretiem vēl esmu neveikls un kautrīgs. Grūti saņemties un pierunāt cilvēku uz kādu mirkli apstāties. Protams, ir otra iespēja - ņem garāku objektīvu, lai tevi nepamana." J.Ģīļa fotoobjektīvs labprāt noķer meža zvērus: stirnas, lapsas, briežus. „Dodoties medībās, ņemu līdzi nopietnu ekipējumu, jo parasti tie ir nepietiekamas redzamības apstākļi, kad labam aparātam un objektīvam ir liela nozīme. Kad ej pa mežu, dzīvniekus ir ļoti grūti pamanīt, redzi tikai pēdas, bet ja izdodas arī nofotografēt! Ja esi bijis pietiekami kluss, mācējis gaidīt, pielavīties, būt veiklāks, jo dzīvnieks jau nobīstas no fotoaparāta klikšķa. Tas ir arī sportisks azarts: izdosies vai nē?!"

Kāpēc tieši fotogrāfija, J.Ģīlis brīdi domā: „Tā laikam ir sajūta, ko meklēju." Viņš atceras kādu aukstu pavasara dienu, kad jūrā vēl nebija izgājis ledus, pūta ļoti stiprs vējš, un pēkšņi vienā brīdī uzspīdēja saule. „Iedomājos: ja tagad aizbrauktu uz Tūju, saule tā skaisti slīpi atspīdētu Tūjas lielajos akmeņos. Spēcīgais vējš saceltu viļņus, kas sistos pret akmeņiem... Vajadzētu sanākt fantastiskai bildei. Ņēmu fotoaparātu, sēdos mašīnā un braucu uz Tūju. Uztaisīju kādas pārdesmit bildes. Kad vēlāk aplūkoju iznākumu, sapratu - ir! Viena no bildēm ir tā, kuras dēļ esmu braucis. To, ko esmu nojautis, kā varētu izskatīties, esmu arī ieguvis. Tās ir tādas kā mednieka sajūtas. Nefotografē tāpat vien, bet izdomā, ko un kāpēc."

Kā panākt rezultātu, kad fotogrāfija sarunājas, ikviens profesionālis un amatieris var mācīties no fotogrāfiju vecmeistara J.Gleizda. Plastikas ķirurgs rezumē - viņa darbi ir tik izsmalcināti, niansēti un dzīvi, - jo meistars tos piepildījis ar saturu fotogrāfijas dzimšanas mirklī.

Foto: Jānis Gleizds

 

 

Uz augšu ↑
  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu