Mājas ir tur, kur mana sirds. Latvietes un šrilankieša stāsts

Iepazīstiniet ar sevi!

Kristīne: Esmu Suradža sieva un mamma mūsu burvīgajai meitiņa Frejai, kurai ir trīs gadi. Esmu arī sertificēta ergoterapeite, strādāju centrā “Paskaties” un Latvijas Bērnu atbalsta fondā ar bērniem, kuriem ir autiskā spektra traucējumi. 

Suradžs: Es nāku no Šrilankas, kas pēc platības ir ļoti līdzīga Latvijai, bet pēc populācijas krietni apdzīvotāka — mums ir 22 miljoni iedzīvotāju. Latvijā dzīvoju jau vienpadsmit gadus, un šobrīd esmu ārsts rezidents neiroloģijā. Tā kā rezidentūra norit Rīgā, tad mūsu dzīvesvieta ir galvaspilsētā, taču kā neirologs strādāju Rēzeknes slimnīcā, tāpēc svētdienās dodos uz Rēzekni, kur man ir 24 stundu dežūra slimnīcā, un tad pirmdienā esmu atpakaļ Rīgā. Sestdienas ir vienīgās dienas, kuras varu pavadīt pilnībā kopā ar ģimeni.

Kristīne: Man ir daudz vieglāk, jo pati varu regulēt dienas grafiku un darba laiku. Trīs dienas aizrit centrā “Paskaties” un divas dienas Bērnu atbalsta fondā. Meitiņu pie­skatām mēs paši, un viņa apmeklē bērnu­dārzu — mums nav ne aukles, ne vecvecāku Rīgā. Pārsvarā vīrs ir tas, kurš meitiņu ved un izņem no dārziņa.

Suradžs: Mājas darbos esmu tas, kurš gatavo, savukārt Kristīne uztur kārtību. Katrs paveicam to, kas padodas labāk, un mums izdodas lieliski sadarboties. Šrilankiešu ēdieni ir diezgan asi, un Kristīne pie tiem nav pieradusi. Šobrīd es vairāk gatavoju ēdienus, ko varam baudīt visi, bet reizēm, kad man gribas kaut ko no savas nacionālās virtuves, pagatavoju atsevišķi. Protams, kolēģi zina to, ka man garšo asi ēdieni, un man somā vienmēr ir līdzi tabasko mērču pudelītes, kuras es izmantoju, ēdot latviešu ēdienus. Kumīns, koriandrs Šrilankā tiek lietoti jau kopš bērnības, bet asākas garšvielas tiek pievienotas līdz ar laiku. Arī Latvijā tagad var nopirkt labas garšvielas, bet, kad dodos uz Šrilanku, parasti atvedu uz Rīgu pilnu koferi ar tām.

Kristīne: Šrilankas virtuvē pamatēdiens ir rīsi, un, jāatzīst, ka nekad agrāk nebiju ēdusi tik daudz rīsu, kā to daru tagad. Otrs pamatprodukts ir karijs. Šrilankā ir ļoti populāras arī jūras veltes — garneles, zivis, un tie ir produkti, kas arī man garšo. 

Kā jūs katrs izvēlējāties profesiju?

Kristīne: Rehabilitāciju izvēlējos tāpēc, ka tajā, manuprāt, vislabāk var novērot progresu un veselības uzlabošanos. Man patīk redzēt, ka, pateicoties manam darbam, cilvēks atveseļojas un atkal spēj dzīvot kvalitatīvu dzīvi. Strādājot ar bērniem, ir brīnišķīgi, ka visu darām caur spēlēm un ar radošu pieeju.

Suradžs: Mums Šrilankā ir pieņemts, ka profesijas izvēle notiek ģimenes dinas­tiju ietvarā, tāpēc bieži ir sastopamas juristu, inženieru, ārstu ģimenes. Arī manā ģimenes lokā ir daudz ārstu, lai gan mani vecāki paši tādi nav. Vecāki jau no bērnības ievēroja, ka mani interesē bioloģija un zinātne. Kad biju mazs, gribēju būt eģiptologs vai paleontologs, bet pieaugot sapratu, ka vēlos darboties medicīnas jomā, kur strādāja arī mans onkulis.

Sākotnēji man nebija domas apgūt tieši neiroloģiju, bet, kad pabeidzu studijas (tas bija Covid–19 pandēmijas laiks), bija plāns doties specializēties uz Angliju — biju studējis angļu valodā un tajā jutos spēcīgāks. Taču tajā laikā mani uzrunāja pazīstams neiroķirurgs, kurš strādāja Rēzeknes slimnīcā — Dr. Malinka Rambadagalla, aicināja atbraukt paskatīties, kā viņi strādā, varbūt mani tas uzrunās. Aizbraucu, un kolēģi likās ļoti mīļi, un sāku domāt, kāpēc ne — neiroloģijas joma ir ļoti sarežģīta, bet interesanta. Noteikti manu izvēli ietekmēja dakteris Rambadagalla, turklāt redzēju, ka reģionālajā slimnīcā ir liels speciālistu trūkums, jo visi labākie speciālisti koncentrējas Rīgā un uz reģioniem neviens īsti negrib braukt. Savukārt man bija interese par mierīgu vietu, kur varu gan strādāt, gan nākotnē celt savu māju. 

Protams, politiskā gaisotne, kas tagad ir aktualizējusies starptautiskās drošības aspektā, nedaudz rada bažas, bet kopumā par dzīves iespējām Latgalē esmu noskaņots optimistiski.

Kāds ir jūsu iepazīšanās stāsts? Un ko viens otrā visvairāk novērtējat?

Suradžs: Stāsts ir ļoti vienkāršs, jo Kristīni satiku neilgi pēc ierašanās Latvijā — mums bija ballīte, un mans draugs toreiz bija kopā ar Kristīnes draudzeni, tā mēs arī iepazināmies. Esmu introverts un kautrīgs, lai tā uzreiz uzrunātu meiteni, cik atceros, tad Kristīne bija tā, kas uzrunāja mani. Tolaik, pirms vienpadsmit gadiem, viņas angļu valoda nebija tik laba un arī mana latviešu valoda ne, bet kaut kā mums tomēr izdevās sakomunicēt — sākotnēji vairāk ar žestiem. 

Kristīne: Kopš esam satikušies, ļoti novērtēju tādas sava vīra īpašības kā nosvērtība, miers, kas ir liels pretstats man. 

Suradžs: Mēs ļoti labi papildinām viens otru; jomās, kur es neesmu tik stiprs, tāda ir Kristīne. Man Kristīnē ļoti patīk viņas spontānums. Agrāk bieži ko izdomājām un kaut kur devāmies; tagad, kad esam trijatā, spontānās idejas gan ir nedaudz grūtāk realizēt.

Suradž, kāpēc nolēmāt doties uz Latviju studēt medicīnu?

Suradžs: Pēc skolas beigšanas es daudz strādāju vecmāmiņas tējas kompānijā, jo tajā laikā man nebija finansiālu iespēju mācīties citā valstī. Tad, kad tāda radās, es zināju, ka gribu mācīties par ārstu, un meklēju vietu, kur medi­cīnu var apgūt pasaules līmenī. Latvija ir Eiropas Savienības valsts, bet, salīdzinot, piemēram, ar Angliju, kur studijas ir ļoti dārgas, tā likās labs variants.

Avīzēs bija aģentu sludinājumi, kuros tika piedāvāts atrast studiju iespējas, un es aprunājos ar neiroķirurgu Rambadagallu, kura tēvs bija aģents. Sazinājos arī ar citiem studentiem, kas jau bija šeit Latvijā, un sapratu, ka vēlos studēt Latvijā.

Atceraties pirmos iespaidus par Latviju? 

Suradžs: Latvijā pirmo reizi mūžā redzēju sniegu, bet man patika, ka šeit ir četri gadalaiki, jo pie mums Šrilankā ir tikai divas sezonas — vai nu ļoti karsta, vai lietaina. Atceros, ka pirmā ziema šeit bija ļoti auksta, un es biju aizgājis uz veikalu vasaras čībās, — visi uz mani skatījās kā uz dīvaini. Tolaik Latvijā bija daudz šrilankiešu, un mums bija sava kopiena; tas, protams, radīja ģimenisku sajūtu. Tolaik šeit bija izteiktāk jūtams rasisms, arī man ir bijušas dažas situācijas, bet tas ir vienīgais negatīvais aspekts, ko varu teikt par laiku, kad ierados Latvijā. Manā latviešu valodas apguvē liela nozīme bija Kristīnei — mēs tik ātri iepazināmies, ka man jau no paša sākuma bija iespēja integrēties latviešu vidē, jo viņas ģimene nerunāja angļu valodā, un mana vienīgā iespēja sazināties bija latviešu valodā. 

Kādas ir galvenās Šrilankas veselības aprūpes sistēmas atšķirības, salīdzinot ar Latvijas veselības aprūpi? 

Suradžs: Valsts veselības aprūpe Šrilankā ir laba, bet jāsaprot, ka šī aizvien ir trešā pasaules valsts, un nodrošināt medicīnas aprūpi tik lielai populācijai nav iespējams tik operatīvi, līdz ar to uz pakalpojumiem ir garākas rindas. Mums kā Anglijas bijušajai kolonijai arī medi­cīnā ir tā saucamā angļu sistēma, un mūsu ārsti, kad pabeidz rezidentūru, vienu gadu strādā ārzemēs, parasti Anglijā vai Skotijā. Ārsti ir labi izglītoti, bet lielās pacientu plūsmas dēļ sanāk, ka ārstam vienā slimnīcā divu trīs stundu laikā jāapskata piecdesmit pacienti un tad jādodas uz nākamo slimnīcu, kur atkal gaida tikpat daudz pacientu. Kvalitāte, strādājot ar tik intensīvu pacientu plūsmu, cieš. 

Populāra ir privātā medicīna, un tie, kam ir nauda, dodas uz privātajām slimnīcām, kur var saņemt augstākā līmeņa ārstēšanu. 

Latvijā universitātes slimnīcā pacients var saņemt plašāku izmeklējumu klāstu, nekā tas būtu iespējams Šrilankā; arī kompensējamo medikamentu klāsts Latvijā ir daudzveidīgāks.

Šrilankā populāra ir arī ājurvēdas pieeja, ir pat universitātes, kas sagatavo ājurvēdas ārstus. Ir vērojams, ka ājur­vēda izplatās arī pasaulē, arī Latvijas universitātē profesors Pīrāgs gribēja to integrēt. Šrilankā to izmantojam ikdienā, ir dažādas ziedes pret sāpēm, bet Latvijā gan to īsti nepraktizējam.

Kādi jums šķiet latviešu pacienti? Vai viegli atrodat kopīgu valodu un vai viņi nesamulst, kad ierauga jūs?

Suradžs: Ir bijuši gadījumi, kad pēc pacienta sejas izteiksmes ir redzams, ka viņam pret mani varētu būt kādi aizspriedumi, bet, tiklīdz sāku runāt latviski, tā attieksme uzreiz mainās. Nav bijušas situācijas, ka pacients negribētu ar mani runāt tāpēc, ka esmu ārzemnieks. Man pat ir sajūta, ka cilvēki, redzot, ka esmu ārzemnieks un esmu apguvis latviešu valodu, skatās uz mani labvēlīgāk.
Varbūt domā: ja jau viņš ir spējis iemācīties valodu, tad ir pietiekami gudrs.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2026. gada februāra numurā.