Uzgleznotā dzīve

Vidzemes slimnīcas neiroloģes SANDRAS VESTERMANES dzīvoklī daudzstāvu plauktos neregulārus rakstus veido gleznu sāni. Dažādas tehnikas, dažādi lielumi un dažādi vecumi. Bet viena tēma. Dzīve.

Pašas organizēta mākslas terapija

Skolas gados Sandra negleznoja. Pagaršoja pa karotei no katra skolas pulciņa piedāvājuma: keramika, zīmēšana, porcelāna apgleznošana. Tomēr tā arī palika bez aizrautības. Izjūta, ka ar krāsām, formām un faktūru var pateikt daudz vairāk, radās medicīnas studiju laikā. Trešajā un ceturtajā kursā, kad bija jāzīmē mikropreparāti, Sandra pamēģināja uzzīmēt vēl šo to.

Viņa ceļ plauktos kā grāmatas sakārtotās gleznas un atceras: pirmās bildes bija tumšos, drūmos toņos. Tagad jau vairs nav ko slēpties - kā nu bija, tā bija. Tolaik Sandra jutās skumji. Bija ieildzis periods, kad šķita  - nekad neizdosies piedzīvot to, pēc kā visvairāk ilgojies. Kad nekur ārpus darba negribējās iet, tikai palikt pašai ar sevi. "Labākais mākslinieka ceļavējš ir vientulība un skumjas," saka Sandra. Tas dodot dziļumu un niansētas izjūtas. Tā Sandra gleznoja. Pelēkos, depresīvos toņos, ļaudamās pašas organizētai mākslas terapijai. Brīvdienas veltīja klusumam un audeklam. Gleznot bija kā sarunāties, nenosaucot lietas īstajos vārdos. Klusi, bet godīgi. Vajadzēja ļoti ilgi šaubīties, lai saņemtos kādam darbus parādīt. Savu daļu uzdrošināšanās noteikti deva cita Sandras aizrautība - joga. Un viņa atklāja savas gleznas tuviniekiem. Kas zina, ko šī uzdrīkstēšanās tolaik meklēja vairāk: lai kāds pasaka atzinīgu vārdu par darbiem vai lai saprot viņu pašu. Sandra saka: "Arī tagad mani pirmie darbu vērtētāji ir tuvākie cilvēki. Protams, arī viņu kritika pie sirds ķeras visvairāk. Man ir kāda draudzene, kurai daļa gleznu patīk līdz asarām, bet par citām viņa saka: tās mani neuzrunā. Un es neapvainojos. Visgodīgākais ir to cilvēku spriedums, kas taisnojas: es gan no mākslas neko nesaprotu, bet šī man patīk!"Sandra Vestermane nevar gleznot bariņā. Viņai vajag mājas

Glezna uz gleznas

Ir Sandrai arī tādas gleznas, ko viņa nekad un nevienam nav rādījusi. Parasti tādi neizdevušies darbi sanāk tad, ja prāts grib kontrolēt rokas. Kamēr tu ļauj rokām pašām darīt to, ko tās dara, kamēr netraucē ar saviem: vajag tā un vajag šitā, viss ir labi. Tikko pieslēdz prātu ar tā stereotipiem, aizspriedumiem un pareizi-nepareizi taustiņiem, gleznojuma vienreizīgums pazūd, radot samocītu krāsu laukumus, nevis gleznu. Tos Sandra nevienam nerāda. Noslēpj, atrod pēc gadiem un tad kaut ko uzglezno virsū. Neviens pat nenojauš, ka zem vairākām gleznām slēpjas kāda cita... Sandra smejas: varbūt kādreiz kāds restaurators nokasīs krāsas kārtu un atklās īstus, neviena neredzētus brīnumus...

Savulaik viņa iesaistījusies Tautas mākslas studijā Ziemeļblāzma, tomēr sapratusi, ka nevar gleznot bariņā. Viņai vajag mājas. San­dra beigusi arī fotografēšanas kursus un īpaši labi atceras laiku, kad fotografēja vecas mājas un vecus kokus; viņa skolojusies arī interjera dizaina jomā. Kopš 2001. gada dakterei bijušas trīs personālizstādes Latvijas Ārstu biedrības telpās Rīgā, vēl Valmieras galerijā Laipa. Ar gleznām Sandra piedalījusies vairākās Latvijas Tautas tēlotājas mākslas studiju gleznu izstādēs Rīgā, Liepājā, Cēsīs. Kopš pavasara viņas gleznas skata Bulduru dārzkopības vidusskolā, kur apkopoti darbi, kas tapuši Itālijas un Spānijas ceļojumu iespaidā, kā arī apceļojot Latviju.“Krāsas manos darbos ir tādas pašas kā dzīvē,” – arī zeltītos toņos

Ko Sandra gaida no citiem māksliniekiem? Sajūtas, nevis mākslas komercializāciju. Viņa atturīgi skatās uz māksliniekiem, kas izstrādājuši vienu gleznojuma etalonu, mazliet pārveido to un turpina lepoties ar savu talantu. Nedrīkst pārmalt vienu un to pašu jau padarīto darbu, jo glezna - tā ir enerģijas transformācija. Ja autoram nav jaunas enerģijas, ko darbā ielikt, tad skatītājam nav ko paņemt. Jo nevar paņemt to, kā vispār nav. Sandru fascinē, piemēram, Maijas Tabakas enerģētiskie glezno jumi, un viņa priecājas, ka arī citu mākslinieku izstādēs vairs nav tā destruktīvisma, kāds bija vēl pirms pāris gadiem. "Ja izstaigā izstādi un pēc tam tev vēl ilgi par to jādomā, tad ir bijis labi," saka Sandra.

Dienasgrāmata bildēs

Neiroloģe atzīstas: viņa glezno pati sev. Ja visus darbus hronoloģiski sakārtotu to tapšanas secībā, būtu apskatāma Sandras dzīve. Tikai ne katrs to saprastu. Katrai gleznai ir savs stāsts, savs iemesls un sajūta, kāpēc šāda bilde tapusi. Bet citiem šie stāsti nav jāzina. Sandrai šķiet: pats galvenais, lai glezna uzrunā, lai cilvēkā tā raisa viņa sajūtas un modina viņa paša stāstus. Jā, gleznas ir Sandras dienasgrāmata. Tikai tā ir krietni sarežģītāka nekā citu melns uz balta pierakstītās ikdienas izjūtas. Gleznoto dienasgrāmatu nevar atvērt un izlasīt, nevar publiskot un nevar analizēt kā rakstīto. Sandra piekrīt: savas sajūtas viņa gleznās ir atkailinājusi līdz sīkumam, bet nevienam šo kailumu nav lemts saskatīt. Tomēr katrs tajā var meklēt savu. Un noklusēt par to vārdos.Gaidot meitiņas Undīnes dzimšanu, netapa neviena bilde, toties tagad Sandrai jāmeklē jaunas  tehnikas – lai var ātri uzzīmēt un ātri nožūst

Visražīgākais gleznošanas laiks Sandrai bija tieši skumju periods. Bet dzīve piespēlē vislabvēlīgākās, negaidītākās iespējas, un viss mainās. Caur gleznām viņa esot tapusi drošāka, pārliecinātāka. Kurš gan spēs izsvērt, kam kas vairāk palīdzēja: dzīve gleznām vai gleznas dzīvei. Bet Sandra zina: viņas gleznas allaž iet mazu solīti aiz dzīves, tai stingri pie rokas turoties. Kur dzīve, tur glezna no muguras. Tāpēc Sandrai nav nepiepildītu sapņu gleznu. Viņa nezina, ko gribētu uzgleznot. Laiks rādīs. Dzīve pieklaudzinās domām pie sāna un teiks: "Ir laiks! Ir laiks gleznot!" Sandra brīnās: "Kad gaidīju meitiņu, domāju: aiziešu garajā atvaļinājumā - tad gan gleznošu un gleznošu. Bet nekā! Grūtniecības laikā man netapa neviena bilde! Neviena! Varbūt bija daudz kā cita, par ko domāt, varbūt biju tik ļoti pārņemta ar gaidīšanu. Tiešām negleznoju!" Toties tagad, kad mazā Undīne apvēlusies līdz gadiņa kustīgumam, Sandrai jāpiemeklē arvien jaunas tehnikas gleznošanai. Tā, lai ātri var uzzīmēt, un tā, lai ātri nožūst. Kā jau vienmēr: dzīve prasa savu.

Viņas krāsas ir zemes toņi. Gan apģērbā, gan interjerā Sandra vislabprātāk izvēlas brūni pelēkās krāsas. Reiz gan kāda draudzene ieteikusi pamēģināt ko gaišzilu vai rozā, bet Sandra - nē un nē. Tās neesot viņai! Kāpēc izcelties ar to, ar ko negribi izcelties? Kāpēc vilkt ko zilu vai rozā tikai tāpēc, ka citiem šķiet: tu tāda pelēka. Labi justies pelēkā nenozīmē neredzēt krāsaino pasauli... Sandra skata gleznu aiz gleznas un godīgi atzīstas: krāsas tajās ir tādas kā pašas dzīvē. Te viņa jau sākusi gleznot zeltītos toņos. Paskat, nesen viņa pat uzgleznojusi ziedus. Sarkanus. Un te kreses tuvplāns. Oranždzeltens. Un te - logu sērija, kur izmantota sava daļa rozā krāsas. Sandrai šķiet: pat mazliet par daudz rozā. Arī citā gleznā viņai šķiet - krāsu par daudz.Savdabīgās dienasgrāmatas lappuses

Bet varbūt Sandra joprojām nespēj tā īsti noticēt krāsām? Varbūt mulsina, ka dzīve tomēr sadzird tavas pelēkās ilgas un atnes sarkanu magoni? Protams, Sandra gleznos vēl. Kad tētis mazo Undīni atkal paņems pie rokas un ies uz Ziedoņdārzu baložus skaitīt, Sandras audeklam būs ko brīnīties. Varbūt taps vesels sarkanu magoņu lauks.

Foto:  Inese Austruma

 

 

Uz augšu ↑
  • Tas ritenis ir iegriezts

    Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu. Lasīt visu

  • Skābekļa masku vispirms uzlikt sev

    Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu? Lasīt visu

  • Mācīties no pagātnes. RITA GRĀVERE, vēstures doktore, antropoloģe

    Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai. Lasīt visu