Dakteru iela Smiltenē

Latvijā Smiltene ir vienīgā pilsēta, kura var lepoties ar savu Dakteru ielu. 1885. gadā netālu no Tepera ezera par Smiltenes evaņģēliski luteriskās draudzes līdzekļiem uzcelts doktorāts, no kura vēlāk savu nosaukumu ieguva iela. Kāds ir pusotru kilometru garās Dakteru ielas stāsts?

Dakteru iela SmiltenēSmiltene toreiz tikai sāka veidoties. Mazajā miestiņā bija tikai muiža, baznīca un septiņi krogi... Intensīva apbūve Dakteru ielā sākās XX gs. 20. gados, kad izpirkta lielākā daļa gruntsgabalu. Laika gaitā ielas īpašo auru veidojuši trīs stratēģiski svarīgi objekti: Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca, Smiltenes vidusskola un 7. ceļu pārvalde.

Padomju laikā nepilnu pusotru kilometru garā Dakteru iela ieguva Komjaunatnes ielas vārdu, bet 1990. gadā atguva sākotnējo nosaukumu.

Dakteru ielā dzīvojuši un joprojām dzīvo daudz ārstu, skolotāju un ceļinieku. Interesanti, ka vairāku Dakteru ielas skolotāju bērni par dzīves aicinājumu izvēlējušies ārsta profesiju, bet vairāku dakteru bērni izmācījušies par skolotājiem. Varbūt tāpēc, ka abām profesijām ir daudz kopīga? Daudzi no tiem, kas Dakteru ielā pavadījuši bērnības gadus, Smiltenē vairs nedzīvo, taču saikne ar mājām un šo ielu palikusi. Dakteru ielā vakaros gaisma neiedegas tikai dažās mājās. Gandrīz visas ēkas ir apdzīvotas, tajās skan bērnu smiekli. Pie dzīvojamām ēkām iekopti skaisti mazdārziņi, kas liecina par izsmalcinātu gaumi, saimnieku kārtības mīlestību un cieņu pret savu māju un zemi. Kāda daktere, Latvijā pazīstama neiroloģe, kura uz Smilteni bieži brauc ciemos pie vīramātes, kas dzīvo Dakteru ielā, jokojoties saka: “Tādi dārzi kā Smiltenē citur būtu nopietni jāpameklē. Brīžiem šķiet, ka pilnai laimei pietrūkst vēl tikai izbraukt cauri ar putekļu sūcēju.”

1946. gads. Šoferu Kārļa Grēviņa  un Jāņa Klūga uzmeistarotais pirmais ātrās palīdzības  automobilis SmiltenēRosīšanās pa mazdārziņiem ir daudzu smilteniešu vaļasprieks, viņi lepojas ar to, ka dzīvo vienā no skaistākajām Latvijas mazpilsētām un arī vienā no latviskākajām mūsu valsts pilsētām. Pat padomju laikā visas krievu ģimenes pilsētā runāja latviski. Un neviens no viņiem tāpēc neizskatījās īpaši sarūgtināts.

Pazīstamā ķirurga Rūdolfa Keizera  darba gaitas sākās Sarkanā Krusta  Smiltenes slimnīcā. No 1963. gada līdz  1976. gadam viņš bija tās galvenais ārsts,  bet pēc tam vairāk nekā 20 gadus —  Valsts Sporta medicīnas centra (agrāk  Republikāniskais ārstnieciOtra īpašība, kas smilteniešiem un arī daudziem Dakteru ielas iedzīvotājiem palīdzējusi nest pilsētas vārdu ārpus mazpilsētas robežām, paraudzīties uz šo pasauli plašāk, — iesaistīšanās pašdarbībā. Par to lielā mērā jāsaka paldies inteliģentajām skolotāju paaudzēm, kas audzēkņiem iemācīja būt devējiem un prasmi dzīvot pilnvērtīgi un skaisti līdz sirmam vecumam. Viena no Smiltenes vidusskolas ēkām — 1937. gadā celtais Smiltenes ģimnāzijas nams — atrodas Dakteru ielā 27. Skola var lepoties ar lielāko audzēkņu skaitu Vidzemē.

Latvijā izveidojoties rajoniem,  radās iespēja Sarkanā Krusta Smiltenes  slimnīcā pieņemt darbā vairākus jaunus  ārstus. Viens no viņiem ķirurgs  Nikolajs Kļaviņš, kurš Smiltenē nostrādāja  līdz 1954. gadamVairākām smilteniešu paaudzēm ģimnāzijas apkaime Dakteru ielā visspilgtāk asociējas ar bērzu birzi, kur kopš 1934. gada skolotāji kopā ar audzēkņiem Meža dienās stādīja bērziņus. Salidojumos visi parasti vispirms devās aplūkot, kā klājas viņu kociņiem. Vienā brīdī daudziem neizsakāmi mīļā birzs sāka palikt bīstama un bija jānozāģē, taču vieta ap skolas sporta laukumu nav palikusi skumji tukša — tajā atkal aug jauni kociņi.

Smiltenē bieži viesojušies izcili rakstnieki, dziedātāji, mākslinieki un aktieri. Gan viesizrādēs, gan arī ciemos pie skolotājiem un ārstiem, kuru mājās kopā ar domubiedriem apspriestas politiskās un kultūras dzīves aktualitātes, karstās debatēs gūtas ierosmes daiļdarbiem. To atceroties, ārste Ilze Krūmala, Dakteru ielas iedzīvotāja kopš 1972. gada, atceras kādu komisku gadījumu, par ko visi slimnīcā smējušies vēl ilgi. Dakteris Guntis Ciguzis, kurš bijis nasks uz jokiem, vienai jaunajai dakterei allaž pratis iestāstīt dažādus pekstiņus. Kādā rītā ārsts ieradies darbā un lepni stāstījis, kā pie viņa ciemos bijusi Vija Artmane un abi viņas volgā vizinājušies pa Smilteni. Kolēģe, protams, noticējusi un iespējami ātri steigusies jauno informāciju nodot tālāk pārējiem...

Dakteru iela XX gs. 20. gados. Vidū Plauža māja,  kurā jau no seniem laikiem bija kalēja darbnīcaSmiltenē ir tikai pāris lielveikalu, toties — daudz pašdarbības kolektīvu, kur talantus attīstīt visu vecumu ļaudīm. Kādreiz savs dramatiskais kolektīvs bija pat Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas darbiniekiem. “Vasarā izrādes notika Dakteru ielas galā, pie Tepera ezera,” atceras daktere Ilze Krūmala. “Vienā no izrādēm sanitārei Elzai Grasei uzticēja vīrieša lomu. Taču, kā jau pēc kara, bija trūcīgi ar apģērbu. Viņa izlīdzējās, uzvalka vietā uzvelkot vīriešu pidžamu. Tajā lomā viņa bija Otomārs. Pēc izrādes Elziņu neviens vairs nesauca citādi kā vien par Otomāru. Savukārt daktere Asja Zariņa, kurai arī vienreiz bija uzticēta vīrieša loma, lugā pēkšņi aizmirsās un visiem par lielu jautrību sāka runāt savā īstajā balsī.”

Slimnīcā bija ļoti aktīva sabiedriskā dzīve ar saviesīgiem pasākumiem. Kad 1981. gadā Dakteru ielā 14 atvēra jauno poliklīniku, tās pagrabstāvā regulāri varēja apskatīt Latvijas ievērojamāko mākslinieku darbu izstādes. Smiltenes novada muzejā kopš pagājušā gada aplūkojama interaktīva Smiltenes novada medicīnas vēstures materiālu ekspozīcija. Tā ir dakteres Ilzes Krūmalas sirdsdarbs un dāvana novadam, kam kopā ar vīru, slimnīcas galveno ārstu, ķirurgu Jāni Krūmalu atdots viss abu darba mūžs. Kādreiz lielākā daļa kolekcijas bija aplūkojama poliklīnikas telpās. Saskaņā ar dakteres visdziļāko pārliecību — pirmie soļi ceļā uz izveseļošanos ir sirsnīga saruna un skaista, sakopta apkārtējā vide. Sarunās ar pacientiem ārste nav slēpusi aizraušanos ar senlietām, un drīz vien pacienti sākuši viņai nest dažnedažādas lauku mājās un šķūnīšos atrastas lietas, kas tagad paglābtas no aiziešanas nebūtībā. Par novada vēstures pētīšanu un interesantās kolekcijas izveidi dakteriem Krūmaliem piešķirta Paula Stradiņa balva. Ārsti saņēmuši arī Zeidaka prēmiju par slimnīcas ainavas parka izveidošanu. Slimnīcas apkaime bijusi ļoti skaista un kopta jau kopš XX gs. sākuma. Parkā no tiem laikiem joprojām aug vairāki retu sugu koki un krūmi. Padomju laikā slimnīcas dārzs kādu brīdi bija nolaists, daktere Krūmala nespēja pieņemt, ka smiltenieši tā sevi pazemo, un ar viņas līdzdalību teritoriju ap slimnīcu ātri saveda kārtībā, parku rotāja skaistas puķu dobes un košumkrūmu stādījumi.

Klusāk, bet ar skatu nākotnē

1972. gadā Dakteru ielā 16  (pretī slimnīcai)  uzcēla dzīvojamo māju ārstiem

Dakteru ielā, netālu no Smiltenes vidusskolas, dzīvoja aktīvs tautfrontietis, Smiltenes novada LTF priekšsēdētājs un izcilais ķīmijas skolotājs Elmārs Nātra ar ģimeni. Skolotājs ir vairāku ķīmijas mācību grāmatu autors, savulaik regulāri aicināts piedalīties Latvijas Medicīnas akadēmijas jauno audzēkņu uzņemšanā. Arī visbargākajos padomju laikos viņš nebaidījās stāstīt par vēsturiskajām patiesībām. Skolotājs rosināja audzēkņus mācīties, jo tikai zināšanās saskatīja vienīgo iespēju izrauties no lētas un seklas dzīves. Pateicoties viņam, ķīmija daudziem kļuva par vienu no mīļākajiem mācību priekšmetiem. Smiltenē joprojām klīst leģendas, kā čekisti izsekojuši skolotāja ģimeni, lai pārliecinātos, vai tiem laikiem neierasti lielā māja tiek celta par godīgiem līdzekļiem. Taču neviens, protams, neko nelikumīgu pierādīt nav varējis. Skolotājam un viņa kundzei Dzidrai, kura arī ir pensionēta ķīmijas skolotāja, nekad nav bijušas svarīgas ārišķības, toties abi no sirds lepojās ar audzēkņu panākumiem un savu skaisto un vērtīgo mājas bibliotēku. Viss abu darba mūžs atdots Smiltenes vidusskolai. Latvijas Tautas frontes pastāvēšanas laikā skolotāju mājā Dakteru ielā biežs viesis bija LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns. Šeit, tālu no galvaspilsētas trokšņiem, tika apspriesti daudzi stratēģiski svarīgi jautājumi... Skolotāju dēls Māris ir ģimenes ārsts Valkā.

Modernākā slimnīca Ziemeļvidzemē

Sarkanā Krusta slimnīcu atklāja 1903. gadā,  un tā izauga par atzītu ārstniecības centru ar izteiktu ķirurģisko profilu,  tagad te atrodas poliklīnika un pansionātsVēstures avoti vēsta, ka pirmais pastāvīgais ārsts Smiltenē apmeties 1866. gadā. Tolaik Smiltene vēl tikai sāka veidoties, bet to par labu vietu ārsta prakses uzsākšanai atzinuši vairāki enerģiski un sabiedriski aktīvi Tērbatas universitātes absolventi. Pirmie no viņiem bija Hermanis Hese, Kārlis Lībietis un Arturs Dīriķis. Neviens no minētajiem gan šeit neuzturējās pārāk ilgi, līdz draudzes mācītājs, vēlāk pazīstamais Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docētājs Kārlis Kundziņš pieņēma lēmumu algot dakteri par draudzes līdzekļiem, nodrošinot viņam pienācīgus darba apstākļus. Tā 1882. gadā šeit darbu sāka Kārļa Kundziņa studiju biedrs, dedzīgs jaunlatvietis un latviešu rakstniecības vakaru apmeklētājs dakteris Andrejs Brašņevičs, kurš Smiltenē nostrādāja sešpadsmit gadus, līdz pat sava mūža beigām. Viņš arī bija pirmais ārsts, kurš pacientus pieņēma Dakteru ielā uzceltajā doktorātā.

XX gs. sākumā ar firsta Paula fon Līvena gādību sākās Smiltenes slimnīcas celtniecība. Līdz šim tuvākās slimnīcas atradās Valmierā, Valkā un Cēsīs. Smagākajiem pacientiem, pa lauku ceļiem kratoties zirga pajūgā, tas bija liels un bieži vien nepārvarams attālums. Jauno slimnīcu atklāja 1903. gada 14. septembrī. To iesvētīja Kārlis Kundziņš, bet firsts Līvens atklāšanas runā teica: “Es neesmu te uzcēlis fabriku, kas man nestu peļņu, es neesmu uzcēlis ēku priekam, — esmu uzcēlis ēku, kurā jūs visi nāksit, līdznesdami savas sāpes. Lai Dievs dod, ka jūs visi izietu no šejienes smaidīdami, tomēr būs daudzi, kuri ienāks paši, bet kurus iznesīs piederīgie un draugi.”

Firsts Līvens bija kristīgs cilvēks, tāpēc lokā virs slimnīcas durvīm viņš lika izveidot uzrakstu no Bībeles: “No Viņa, iekš Viņa, uz Viņu visas lietas.” Slimnīcas simtgades svinību laikā smiltenieši pie slimnīcas atklāja Smiltenes mākslas skolas direktora Haralda Baloža veidotu piemiņas plāksni firstam Paulam Līvenam no pateicīgajiem smilteniešiem.

Pagājušā gadsimta 80. gados slimnīcu apciemojuši arī Paula Līvena mazdēli un bijuši lielā sajūsmā par ārstniecības iestādes mūsdienīgo aprīkojumu un vairāku ārstu paaudžu godprātīgo darbu.

“Projektējot slimnīcu, firstam ieteikts izveidot divas galvenās ieejas: vienu augstākas kārtas, otru — parastiem cilvēkiem, uz ko viņš atbildējis noraidoši: “Slimībā visi vienādi,” raksta Ilze Krūmala un Arnis Vīksna grāmatā “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas gadsimts”. Slimnīcā bija centrālapkure, elektriskā apgaismošana, lieli logi, parketa grīdas. Tā bija tolaik modernākā slimnīca Ziemeļvidzemē. Smiltenē joprojām klīst leģendas par to, kā pats firsts Līvens kopā ar pazīstamo Rīgas ortopēdu un vienu no pirmajiem Latvijas rentgenologiem Reinholdu fon Zengbušu, kuram Smiltenes apkaimē piederējusi muižiņa, Pirmā pasaules kara laikā šaursliežu bānītī veduši slimnīcai rentgenaparātu un dīvainās “uzpariktes ” dēļ noturēti par vācu spiegiem. Labi, ka firstu kāds tomēr atpazinis un tā abi izkūlušies cauri sveikā.

Taču pašos pirmajos gados nemaz tik viegli nav gājis. Trūka līdzekļu slimnīcas uzturēšanai. “Lai pabarotu pacientus, izveidota divarpus pūrvietas plaša slimnīcas palīgsaimniecība ar mājlopiem un sakņu dārzu,” stāsta Ilze Krūmala. “Par operācijas maksu bija jāvienojas ar ārstu, kuram piederēja instrumenti. Apkārtējie pagasti nespēja apmaksāt savējo ārstēšanos, slimnīcai radās liels līdzekļu iztrūkums.”

“Sarkanā Krusta centrālvalde apņēmusies rūpēties par Smiltenes slimnīcu,” grāmatā par Smiltenes pirmsākumiem raksta Kārlis Kundziņš. “No saviem atvēlētiem valsts līdzekļiem tā grib likt izlabot lipīgo slimību barakas ēku un pašu slimnīcu visādi pabalstīt.”

Laika gaitā Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca izauga par atzītu ārstniecības centru ar izteiktu ķirurģisko profilu. Šeit strādājuši daudzi pieredzes bagāti mediķi, izcilas personības, ko smiltenieši joprojām atceras ar pateicību. Slimnīcas direktori Paulis Birznieks pirmās brīvvalsts laikā un Jānis Krūmals pēc Latvijas neatkarības atgūšanas saņēmuši Latvijas Republikas augstāko atzinību — Triju Zvaigžņu ordeni.

Zem laikabiedru lupas

Viena no vecākajām  mājām Dakteru ielā ir brāļu Kainaižu  celtā māja Dakteru ielā 18Ārsta profesijas prestižs agrāk bija ļoti augsts, tāpēc vietējie dakteri bieži nonāca sabiedrības uzmanības centrā.

Jaunkundzes īpaši iemīļojušas skaisto ķirurgu Teodoru Lāci, kurš savulaik studējis Tērbatā un Vīnē, stažējies Rīgas pilsētas 1. slimnīcā un ārsta pulkveža Jāņa Auziņa privātklīnikā. Dakteris bijis nadzīgs uz jokiem. “Reiz ar vietējiem ārstiem saderējis, ka izies Ādama kostīmā cauri Smiltenei, un to arī izdarījis, uzvalku cēli nesdams uz rokas,” stāsta Ilze Krūmala. “Par to vinnējis prāvu summu. Ķirurgs Lācis bijis liels diplomāts ar izcilām pārliecināšanas spējām. Vakaros viņš ar spieķi rokās un abiem suņiem devies pastaigās par parku. Vecajā parkā palaidis suņus izskrieties, bet nav pamanījis, ka turpat kāds vietējais zemnieks izlaidis ganīties aitas. Suņi vienu aitu saplēsuši, zemnieks par to prasījis dakterim kompensāciju. Taču Lāča kungs atlīdzības prasītājam ātri pierādījis, ka viņa suņi ir ļoti maiga rakstura un nelaime varējusi notikt tikai tāpēc, ka aitas uzvedušās pārāk nervozi un suņus izprovocējušas. Beigās zemnieks jau grasījies maksāt dakterim par suņu psiholoģisko traumēšanu, no kā viņš cēlsirdīgi atteicies.”

Ja var ticēt nostāstiem, tad reiz dakterim Lācim sanācis konflikts ar vienu no kolorītākajām personām Smiltenē — ārstu Alfrēdu Lazdiņu, kurš bija draudzes ārsts no 1910. gada. Dēvēts arī par Smiltenes goda vecpuisi. Domstarpības izcēlušās, abiem dakteriem vienā droškā dodoties pie kāda pacienta. Strīda galvenais cēlonis bijusi slēptā sāncensība par to, kuru no ārstiem smiltenieši ciena vairāk. Beigās viens no viņiem (vēsture klusē — kurš) otra vārdiskos izlēcienus nav spējis izturēt un klupis sāncensim sejā.

Dakteris Lazdiņš, kurš XX gs. 30. gados Dakteru ielā uzcēla māju, kur pieņēma arī pacientus, bijis visās jomās ļoti stingrs un kārtīgs cilvēks. Sniegt konsultācijas kaimiņiem, tāpat vien pļāpājot pie sētas, atteicies. Ar slimniekiem parasti sarunājies skaļi, lai viņu labāk saprastu. Ja pacienta mājās nav bijis pārāk tīrs un kārtīgs, dakteris nākamreiz, braucot vizītē, uzdāvinājis ziepju gabaliņu... Gaidot ciemos ārstu, visi pulējuši un tīrījuši māju, jo neviens nav gribējis krist tādā negodā.

Lielinieki dakteri Lazdiņu kā nacionāli noskaņotu latvieti vairākas dienas noturējuši cietumā, taču, pateicoties iedzīvotāju neatlaidīgam lūgumam, tomēr atbrīvojuši. Pēc neatkarīgās Latvijas valsts nodibināšanas Lazdiņš aktīvi iesaistījies Smiltenes sabiedriskajā dzīvē, strādājis arī par skolas ārstu. Dakterim bijušas līkas kājas, un skolas bērni viņu par dažādiem kolorītiem izgājieniem aizmuguriski apsmaidījuši. Pasākumos dakteris vienmēr, lepni sakrustojis kājas, sēdējis pirmajā rindā. Reiz skolas bērni kādā izrādē viņu atdarinājuši. Pēc tam visi baidījušies, kā tas beigsies, bet ārsts tikai garšīgi smējies.

Pagājušā gadsimta 30. gados Dakteru ielu pāršalca traģiska ziņa. Kāda tolaik populāra ginekoloģe nelaimīgi iemīlējusies un nolēmusi savām ciešanām pielikt punktu, iedzerot indi. Pirms šķiršanās no šīs pasaules pasaukts mācītājs, kam uzticēta pēdējā vēlēšanās — lai ārsti salaulā ar N. kungu... Aizgājēja pēdējā griba tajos laikos bija svēta un neapspriežama. Mācītājs nekavējoties lika atsaukt N. kungu, un tā ārste mūžībā aizgājusi kā precēta sieva.

XX gs. 30. gados Dakteru ielas galā ar skatu uz Tepera ezeru sev māju uzcēla arī Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas direktors Paulis Birznieks. Viņu smiltenieši atceras kā vienu no cilvēkiem, kas daudzus pasargājis no represijām, vajadzīgajā brīdī atgādinot seno patiesību: “Runāšana — sudrabs, klusēšana — zelts.” Otrā pasaules kara laikā dakteris emigrēja uz ASV.

Foto: Baiba Vahere, Agnis Melderis un no Smiltenes novada muzeja arhīva. Raksta tapšanā izmantoti fakti no Jura Zušmaņa grāmatas “Smiltene”

 Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada februāra numurā

Uz augšu ↑