Emocijas aiz SARS maskas [pārpublicēts no DOCTUS arhīva]

Ričika D. | 2020. gada 20. marts

Pirms 17 gadiem SARS bija Āzijā un Kanādā, tagad COVID-19 ir tepat pie mums ­­− Eiropā un Latvijā. Apkārt esošais emociju spektrs ir ļoti tuvs tam, ko žurnāla lappusēs aprakstījām toreiz. Tāpēc nolēmām pārpublicēt 2003. gada DOCTUS rakstu (šie numuri nav digitalizēti portālā doctus.lv) par tā laika ārstu stāstiem no infekcijas epicentra. Daudz līdzību.

Pārpublikācija no 2003. gada žurnāla Doctus Jūnija numura.

 "Daudzi ārsti, apzinādamies SARS bīstamību, atsakās ārstēt slimniekus, trūkst medicīnas personāla, ko sūtīt uz citiem vīrusa pakļautajiem reģioniem Ķīnā. Daudzi  ārsti un māsiņas nav bijuši mājās jau vairāk nekā mēnesi, jo viņiem nav atļauts pamest slimnīcas, kurās ārstē SARS slimniekus," tā mums raksta no Ķīnas. "Mēs bijām briesmu epicentrā," teic ārsts no Toronto. Un šī ir tikai ļoti sīka daļiņa no tiem miljoniem vēstījumu, kas, sākoties SARS izplatībai, ik dienu pārlidoja pasauli. Ļoti daudzšķautņains ir arī emociju spektrs, kas, atrodoties šādā neizsargātā vidē, pārņem līdz šim tik pārliecināto un moderno 21.gadsimta cilvēku.

Neziņa rada paniku

KASPARS TŪTERS, medicīnas doktors un Toronto universitātes Medicīnas fakultātes pasniedzējs, neilgi pēc SARS epidēmijas uzliesmojuma Kanādas galvaspilsētā mums raksta: "Kopš 2001.gada 11.septembra, kad pēkšņi bez jebkāda brīdinājuma ienaidnieks parādījās tautas vidū, ir sagrauts priekšstats, kas pastāvējis gadu simteņiem, proti, ka ienaidnieki cīnās no divām pusēm robežai un pretiniekus var atšķirt pēc uniformas un citām pazīmēm. Šodien vairs nav skaidrības, no kurienes parādīsies nākamais ienaidnieks. Un tieši ar neziņu – situāciju, kuru cilvēki paši nespēj kontrolēt – sadzīvot ir visgrūtāk. Tas parasti izraisa paaugstinātu trauksmes līmeni vai pat paniku."

Šoreiz pasauli tikpat nesagatavotu kā 11.septembrī ir pārsteidzis smags akūts respirators sindroms – SARS.

Maija sākumā, ar e-pasta palīdzību Doctus sazinājās ar INESI LIELMANI, jaunieti no Latvijas, kura šobrīd strādā Ķīnā, starptautiskā kompānijā Šanhajā, kas nodarbojas ar metāla importu un pārstrādi. I.Lielmane atzīst, ka viņu ir pārņēmusi panika, vērojot, kā pēc SARS izplatīšanās Ķīnā starptautiskie uzņēmumi maina savas mārketinga programmas, kā daudzi strādājošie ārzemnieki dodas atpakaļ uz savām valstīm, kā Šanhajas valdība atliek visus organizētos pasākumus, kā atcelts pat Pasaules Sieviešu futbola čempionāts.

I.Lielmane raksta: "Darba atmosfēra kompānijā, kurā strādāju, ir kļuvusi nospiedoša, sarunas parasti beidzas ar strīdiem par visādiem sīkumiem. Klienti atliek tikšanās, lai izvairītos no kontakta ar citiem cilvēkiem un arī tādēļ, ka daudzu kompāniju budžeti tiek uz laiku iesaldēti. Vienu brīdi radās iespaids, ka tiešām visi pamet šo pilsētu un palikt šeit nozīmētu pakļaut sevi jau iepriekš paredzamām beigām. Visdrūmākā situācija ir tūrisma firmās. Darbinieki vai nu tiek atlaisti, vai arī paši iesniedz atlūgumus. Tieši tā arī izdarīja viens no maniem draugiem, labi apzinoties, ka dažus turpmākos gadus tūrisma biznesā viņam nebūs ko darīt."

I.Lielmane piekrīt, ka trauksmi lielākoties radījusi ne pati slimība, bet tieši neziņa un sašutums par Ķīnas valdības rīcību – tā vietā, lai laicīgi paziņotu par bīstamo vīrusu, valdība centās noslēpt SARS inficēto patieso skaitu.

Tādēļ sākotnēji vietējie iedzīvotāji tik pārliecināti skandinājuši: uztraukumam nav pamata, pie mums Šanhajā SARS nav un nevar būt, un uz tiem dažiem, kas staigāja maskās, vairākums skatījās ar neslēptu izbrīnu, pavadot ar smiekliem vai replikām. Un tikai tad, kad par SARS sāka runāt valdības mērogā, kad Ķīna saņēma pārmetumus no citām valstīm, cilvēki sarosījās.

Savukārt aprīlī un maijā radās iespaids, ka Ķīnā nenotiek nekas cits, izņemot SARS. I.Lielmane: "Šanhajā uz visām sienām, afišu dēļiem, māju pagalmos, kāpņu telpās, sabiedriskajā transportā ir izlīmēti plakāti. Tie mudina ievērot higiēnu un iepazīstina ar galvenajiem vīrusa simptomiem. Braucot metro, ik pa laikam skaļrunī balss aicina cilvēkus zvanīt uz speciālu telefona līniju gadījumā, ja radušās aizdomas, ka blakus stāvošajam varētu būt SARS simptomi."

Nemitīgās ziņas par mirušo un no jauna inficēto cilvēku skaitu ķīniešus ir burtiski vai ieprogrammējušas panikas režīmā, un, lai kaut cik šo paniku apklusinātu, valdība cenšas radīt propagandas reportāžas televīzijā.

 Pārpublikācija no 2003. gada žurnāla Doctus Jūnija numura.

Presē – visdramatiskākie piemēri

Atšķirīga taktika sabiedrības informēšanā par SARS izplatību bijusi Kanādā. Tur paniku drīzāk radīja nevis informācijas noklusēšana, bet gan – gluži pretēji – bagātīga visdramatiskāko skaitļu un gadījumu atspoguļošana presē.

Ģimenes ārste IEVA N.NEIMANIS, kas dzīvo Hamiltonā, stundas brauciena attālumā no Toronto Kanādā, atceras, kāda bija situācija SARS izplatības sākumposmā Toronto: "Domāju, ka masu mediji ražoja paniku, ka tieši avīzes un TV pārdeva cilvēkiem bailes. Avīžu aprakstos man bija grūti atrast patiesos skaitļus, jo tika uzrādīt visi šaubīgie gadījumi." K.Tūters teic, ka novērojis īpatnēju fenomenu –vietējā valdība mēģinājusi samazināt situācijas nopietnību, bet žurnālisti nemitējušies rādīt šokējošus gadījumus. Ārsti palikuši kaut kur pa vidu starp medijiem un valdību, mēģinot nepārspīlēt faktus. "No ārpuses Toronto izskatījās daudz bīstamāka nekā tas bija īstenībā," rezumē K.Tūters.

Arī Taivānas prese esot izcēlusies ar vēlmi uz SARS rēķina paaugstināt savus reitingus. Tradicionālās medicīnas speciālists STĪVENS ČANGS no Taivānas mums rakstīja par gadījumu, kad daži Honkongas žurnālisti, lai uzņemtu fotogrāfijas, izliekoties par pacientiem, iekļuvuši Taivānas Cerības hospitālī, kurā bija sācies infekcijas uzliesmojums. Pēc pārspīlētajām reportāžām daudzi kļuvuši ļoti nervozi – slimnīcu uzņemšanas nodaļās drūzmējušies cilvēki, kuru sūdzības nebijušas nekas vairāk kā vieglas saaukstēšanās pazīmes. Turpretī cilvēki, kuriem vajadzētu atrasties mājas karantīnā, to ignorējuši un devušies uz darbu vai mācībām.

Pārpublikācija no 2003. gada žurnāla Doctus Jūnija numura.

Toronto – tomēr pietiekami mierīgi

Tā kā Toronto ļoti zibenīgi tika galā ar infekcijas ierobežošanu, pēc K.Tūtera vērtējuma, caurmērā cilvēki pilsētā nebija izbijušies, taču dzīvoja daudz uzmanīgāk – neparādījās sabiedrībā nevajadzīgi bieži, daži, braucot ar sabiedrisko transportu, lietoja maskas. Tika atceltas izrādes un sanāksmes, arī 16 000 dalībnieku lielā starptautiskā onkologu konference. Daudzas skolas, restorāni tika slēgti uz divām nedēļām.

Toronto līdz maija vidum ar diagnozi SARS bija miruši 23 cilvēki. Tur dzīvojošā INESE GRAVA-GUBIŅA, kas strādā veselības aprūpes sistēmā, vērtējot šo skaitli un kanādiešu visumā mierīgo nostāju, teic: "Toronto un tā apkārtnē ir vairāk nekā 4,6 miljoni iedzīvotāju. Risks, ka kāds nomirs no SARS Toronto, ir viens no 223 tūkstošiem. Turpretim risks, ka kāds nomirs no suņa kodiena, ir viens no 142 tūkstošiem, ka noslīks plūdos – viens no 237 tūkstošiem. Taču pie mums vēl arvien rej daudz suņu un Ontario ezers lejas tepat pilsētas kājgalī, bet par to cilvēki neuztraucas."

Ģimenes ārsts ANDRIS RUBENIS no Toronto vērš uzmanību uz ārstu emocionālo gatavību – veselības aprūpes darbiniekiem bija jārēķinās, ka jebkurā brīdī var ierasties kāds, kam ir šī slimība. Ar A.Rubeni tieši tā arī gadījās. Viena viņa paciente tika ievietota slimnīcas SARS nodaļā, līdz ar to arī dakterim bija jāievēro desmit dienu karantīna. Ģimenes ārsts raksta: "Man bija jāvelk maska – ja kāds cits bija mājās, bija jāēd, jāmazgājas un jāguļ vienam pašam, nedrīkstēju pamest savas mājas. Divas reizes dienā mērīju temperatūru, divas reizes (katru reizi citā laikā – droši vien, lai pārliecinātos, vai nosodītais sēž mājās) zvanīja no Veselības Drošības departamenta. Varat iedomāties, cik atviegloti jutos, kad beidzot pienāca desmitās dienas pusnakts un atkal varēju samīļot savu ģimeni."

Toronto SARS īpaši ietekmēja slimnīcu darbu. Ģimenes ārste I.Neimanis raksta par savu pieredzi: "Iesākumā slimnīcā pacientus nevarēja apciemot neviens. Tikai īpašos gadījumos tika dota atļauja vienam tuviniekam. Vienai manai pacientei atradām olnīcas vēzi, kam bija jau metastāzes. Saprotams, ka paciente pēc operācijas bija satraukta, skumja un viņai bija nepieciešama mīļa cilvēka klātbūtne. Tā bija laikietilpīga procedūra, kamēr dabūju viņas vīram apmeklējuma atļauju no slimnīcas SARS komitejas."

Daktere I.Neimanis stāsta, ka ik rītu, lai tiktu slimnīcā pie saviem pacientiem, viņa rēķinājusi klāt apmēram desmit minūtes: "Visās Toronto slimnīcās pie ieejas vajadzēja norādīt, ka neesmu ceļojusi uz Austrumiem, ka man nav temperatūras, nav klepus, ka neesmu bijusi saskarē ar kādu SARS slimnieku vai kādu, kas to ārstējis, bija jāuzrāda savs tālruņa numurs, slimnīcas identifikācijas karte. Lai apmeklētu pacientu palātā, vēlreiz bija jāparakstās. Slimnīcās bija atliktas visas sanāksmes, apmācības, nedēļas lielās vizītes. Studentiem un brīvprātīgajiem darbiniekiem ieeja slimnīcās bija aizliegta, uz dažām nedēļām tika atceltas visas ambulatorās procedūras un plānveida operācijas."

Tieši ātra un saskaņota mediķu rīcība, novēršot SARS izplatību, ir ļāvusi cilvēkiem Kanādā justies droši. A.Rubenis rezumē: "Mūsu Toronto pieredze vēsta, ka šādas slimības ir ļoti grūti kontrolēt, bet tas ir iespējams, ja sabiedrība ir informēta un klausa Veselības departamenta mudinājumiem un ja šādai zibens ātrai infekcijas izplatībai iepretī ir ļoti augsts ārstu un medicīnas iestāžu gatavības līmenis."

Pārpublikācija no 2003. gada žurnāla Doctus Jūnija numura.

Ikdiena ar SARS draudiem

Ķīnā pamazām sāk apzināties un pieņemt situācijas nopietnību, mācās sadzīvot ar faktu, ka atrodas vīrusam pakļautā teritorijā. I.Lielmane stāsta, ka šobrīd apmēram trešdaļa Šanhajas iedzīvotāju valkā maskas. Tas šai pilsētai, kurā mīt 14 miljoni iedzīvotāju, esot ievērības cienīgs skaitlis. Lielākajos tirdzniecības centros kasieri valkā ne tikai maskas, bet arī pirkstaiņus, jo ir pastāvīgā saskarē ar naudu. Arī frizētavu darbinieki, kārtības sargi metro, bārmeņi klubos un bāros – visi ir maskās.

Šanhajā, kura līdz šim 24 stundas diennaktī atradās pastāvīgā kustībā, sabiedriskā dzīve norimusi. Vakaros pilsētas ielas ir gluži kā izmirušas: iedzīvotāju par labu savai veselībai atsakās no iemīļotākajiem laika pavadīšanas veidiem – veikalu, restorānu, kafejnīcu un karaoke bāru apmeklēšanas. Restorāni ir pustukši, to apkalpojošais personāls maskās garlaikojas un kopā ar pavāriem vēro garāmgājējus uz ielas vai arī pie galda spēlē kārtis.

I.Lielmane raksta: "Kāda mana paziņa, kas ikdienā uz darbu brauc ar metro, pašlaik nežēlo naudu taksometram, uz darbu vienmēr ņem savas pusdienas, lai nebūtu jāēd restorānā, un līdzi nes savu krūzīti, ko pat neatstāj kompānijas kopējā virtuvē. Savukārt mūsu kompānijas apkopēja, kas parasti mazgā mūsu krūzītes, pašlaik to ir atsacījusies darīt. Es vēl aizvien ik pa reizei ēdu pusdienas restorānos, cenšoties aizmirst par SARS draudiem. Kādā lielā izklaides centrā novēroju ļoti koordinētu un sīku katra klienta datu pierakstīšanu: pie ieejas katram uz rokām uzsmidzināja dezinfekcijas ūdeni, lika aizpildīt anketas ar vārdu, uzvārdu, pases numuru, kontakttālruni, katram tika izmērīta temperatūra."

Ķīnā visos informācijas līdzekļos sabiedrība tiek mudināta ievērot elementāros higiēnas pasākumus – bieži mazgāt rokas, kā arī nespļaut zemē, klepojot un šķaudot likt roku priekšā mutei un šņaukt degunu kabatlakatiņos, nevis rokās, kā tas ir raksturīgi visiem ķīniešiem. I.Lielmane secina: "Varbūt šī ir vienīgā pozitīvā pārmaiņa, ko SARS ienesis pilsētu sabiedrībā, jo neviens nevar noliegt, ka cilvēkiem Ķīnā higiēna ir diezgan attāls jēdziens."

I.Lielmane raksta, ka lielveikalos cilvēki piekrauj ratiņus pilnus ar dezinficējošiem šķidrumiem un ziepēm, aptiekās vairs nav atrodami sterilizētas un ar spirtu piesūcinātas vates iepakojumi un termometri, jo tos pērk ne tikai cilvēki individuāli, bet arī lielas organizācijas un viesnīcas, kuru drošības pasākumos ietilpst temperatūras mērīšana ikvienam viesnīcā dzīvojošajam. Kādai viesnīcai pat nācās pasūtīt termometrus no ārvalstīm, jo tie nekur vairs nebija nopērkami. Lai vismaz kaut kā kontrolētu zāļu pirkšanu, aptiekām bija jāierobežo katra pircēja pieļaujamo iepirkuma normu līdz sešām paciņām no attiecīgā zāļu maisījuma. Viens no izplatītākajiem un visvairāk pielietotajiem tradicionālās dezinfekcijas līdzekļiem Ķīnā ir etiķis. I.Lielmane stāsta par novēroto: "No rīta, kad ierodos birojā, jau kāpņu telpā ož pēc etiķa un apkārt staigā apkopēja, smidzinādama etiķi pa visu koridoru un telpām. Arī ēkas ārējo fasādi apkopējas slauka ar etiķī samitrinātu lupatu, cerēdamas tādā veidā pasargāt no vīrusa ne tikai iekštelpas, bet arī apkārtni."

Tomēr maldīgi būtu domāt, ka šādas ikdienas ainiņas ir vērojamas it visur Ķīnā. Tā tas ir lielākajās pilsētās un visvairāk vīrusa skartajos Ķīnas apgabalos: Pekinā, Iekšmongolijā (Ķīnas autonomajā rajonā), Hebei (Ķīnas ziemeļrietumos), Šanhi (Ķīnas centrālajā daļā) un Guangdong (Ķīnas dienvidos) provincēs.

Sazinājāmies ar DŽENIJU HUANG, kura strādā Sičuan apgabalā (Ķīnas centrālajā daļā) Čengdu pilsētas pašvaldības Ārlietu ministrijas nodaļā. D.Huang vēstījumā ir apbrīnojams miers, viņa raksta, ka šajā pilsētā skolas lielākoties ir atvērtas un cilvēki maskas nēsā ļoti reti. Pilsētiņā fiksēti tikai 20 aizdomīgi gadījumi un divi cilvēki miruši, tāpēc neesot iemesla uztraukumiem. Čengdu pilsētā ievēro dezinfekcijas pasākumus, ir noteikts elastīgāks darba grafiks, piemēram, uz darbu var braukt dažas stundas vēlāk, lai izvairītos no inficēšanās iespējām sabiedriskajā transportā, bet visādi citādi dzīve ritot gandrīz savu ierasto gaitu.

Mācība pasaulei

Ne tikai vīrusa izzināšana, inficēto un mirušo SARS slimnieku uzskaitīšana vēl kādu laiku nodarbinās pasauli. SARS sekas ekonomisti jau ir izmērījuši naudā.  Times maijā rakstīja, ka Ķīna un Dienvidkoreja katra varētu zaudēt divus miljardus dolāru tūrismā un mazumtirdzniecībā, Japāna un Honkonga katra vairāk nekā miljardu dolāru, Taivāna un Singapūra – vēl tikpat. Pēc Pasaules Veselības organizācijas aplēsēm zaudējumi, ko SARS nesīs visai pasaulei, varētu sasniegt 30 miljardus dolāru.

SARS sekas noteikti ir mērāmas arī valstu un mediķu gatavībā ātri reaģēt uz nezināmu ienaidnieku. I.Grava-Gubiņa secina: "Mēs nebijām īsti sagatavoti tam, un nu esam laimīgi, ka SARS Kanādā nebija tik liela, briesmīga problēma, kā pareģoja. Tomēr tā pierādīja, ka nedzīvojam kaut kādā aizsargātā burbulī. Tā mums ir bijusi laba mācība – jābūt gataviem!"

Ko nezināmais ienaidnieks iemācīs ķīniešiem? I.Lielmane spriež, ka cilvēki lielāku uzmanību sāks pievērst savai veselībai. Ārsti vairāk iedziļināsies pacientu slimības vēsturē, nevis izrakstīs kārtējās antibiotikas saaukstēšanās gadījumā. Varbūt SARS izmainīs ķīniešu attieksmi pret elementāro higiēnu. Lai gan pašlaik drošības pasākumi notiek ne pēc pašu cilvēku iniciatīvas, bet gan ar valdības diktātu, nupat ziņots, ka ikvienam, kas šos nosacījumus tīši neievēros, draud mūža ieslodzījums vai pat nāves sods. Viņa domā, ka pēc šī notikuma ticība ārstiem nebūs tik daudz sagrīļojušies, kā ticība valdībai, jo tā ar patieso faktu slēpšanu un pasivitāti perfekti parādīja savu atvērtības politiku ne tikai pasaulei, bet vispirms jau savas valsts iedzīvotājiem.

K.Tūters domā, ka vairākas standartu maiņas veselības aprūpes jomā pasaulē kļūs pastāvīgas: "Kā jau tas bieži notiek, visvairāk mēs iemācāmies no savām kļūdām."

Foto no DCTUS arhīva

Pārpublikācija no 2003. gada žurnāla Doctus Jūnija numura.

 

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Epidemiologi: ko mācīties no Ķīnas?

    Ričika D. | 2020. gada 19. marts

    Dažādu pasaules universitāšu epidemiologi analizē un modelē scenārijus, kā pārvietošanās ierobežojumi un sociālā distancēšanās ietekmēja COVID-19 izplatību Ķīnā. Lasīt visu

  • Koronovīrusi: ko mēs par tiem zinām?

    Doctus . | 2020. gada 30. janvāris

    Paul Auwaerter no Johns Hopkins University School of Medicine dalās šī brīža zināšanās par jauno koronovīrusu. Jaunais gads atnāca ar jaunu infekciju, pirmo reizi šis jaunais koronovīruss tika aprakstīts 2019.gada decembrī Uhaņā, Ķīnā, tas izraisa respiratoras saslimšanas un pneimoniju.  Lasīt visu

  • Šveice: slimnīcas ilgi būs kaujas gatavībā

    VITA ZAČESTA, latviešu gienkoloģe dzīvo Bellizonozā. Statistika Tičīno kantonā nav mazāk dramatiska kā Itālijā. Viņa stāsta, ka arī ārpus slimnīcas, piemēram, dodoties uz veikalu, uzliek masku. Un tā dara lielākā daļa sabiedrības. Lasīt visu

  • Norvēģija: uz krīzi skatās pusotra gada perspektīvā

    ANITA DRESMANE, latviešu ginekoloģe dzīvoTronheimā, strādā Aleris, kas ir viens no lielākajiem privātās medicīnas pakalpojumu sniedzējiem Norvēģijā ar klīnikām arī Zviedrijā un Dānijā. Viņa saka: ja sākumā norvēģi uz zviedru taktiku skatījās ar milzu skepsi un nosodījumu, tad tagad izskan viedoklis - iespējams, zviedri rīkojušies pareizi. Lasīt visu

  • Asoc. prof. VIESTURS LIGUTS. Ar misijas apziņu

    Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un neatliekamās medicīnas galvenais speciālists, anesteziologs reanimatologs, Dr. med. VIESTURS LIGUTS ar intensīvo terapiju un klīnisko toksikoloģiju saistīts jau vairāk nekā 46 gadus. Tai veltījis arī “Toksikoloģijas rokasgrāmatu”, ko sarakstījis kopā ar kolēģi toksikologu Robertu Stašinski. Lasīt visu